Foto: Jānis Deinats
Noras Ikstenas romāns "Mātes piens" (2015), bez šaubām, ir viens no tiem pēdējās desmitgades notikumiem latviešu literatūrā, kas spējis plašākām cilvēku masām atgriezt ticību pašmāju rakstnieku vārda spēkam un veiksmīgi izskanējis arī ārpus Latvijas robežām. Laimīgas sagadīšanās dēļ tajā pašā laika nogrieznī, kad iznāca "Mātes piens", arī latviešu kino piedzīvoja ievērojamu uzrāvienu, un par vienu no tendencēm kļuva kino veidotāju vēlme atgriezties pie "vecās labās" tradīcijas – pašmāju literatūras ekranizācijām. Attiecīgi arī "Mātes piena" nokļūšana līdz kino ekrāniem bija tikai laika jautājums – pārvarējusi ne mazumu izaicinājumu, Ināras Kolmanes filma sākusi ceļu pie skatītājiem.

Kas tad ir Noras Ikstenas literārā darba lielisko panākumu pamatā? Rakstniece, kas bija spoži sevi pieteikusi kā postmodernisti pagājušā gadsimta 90. gadu vidū, savā turpmākajā rakstniecībā pakāpeniski apguva reālisma stilistiku un pievērsās cilvēku attiecību finesēm sasaistē ar laikmeta aktualitātēm. "Mātes piens", kas iznāca Latvijas vēstures romānu sērijā "Mēs, XX gadsimts", kļuva par Ikstenas literāro spēju pilnbrieda apliecinājumu un spēja veiksmīgi sakausēt autores individuālo pagātni ar tautas kolektīvajām atmiņām. Romānā vienas dzimtas sieviešu dzīvesstāsti spēja ilustrēt vesela laikmeta – padomju okupācijas perioda – emocionālo, intelektuālo un sadzīvisko pieredzi gana kompaktā un plašai auditorijai viegli uztveramā formā.

Tāpēc režisores Ināras Kolmanes paustais, ka viņa romānu faktiski uzreiz redzējusi filmas formātā, tikko bija sākusi to lasīt, nav pārsteidzošs. Kaut arī Ikstenas valoda saglabā literāram darbam raksturīgo tēlainību, vienlaikus tā ir pietiekami lakoniska un precīzi iezīmē situācijas, ko piedzīvo galvenās varones. 

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!