Pasaule važās: pārdomas par dokumentālo filmu 'Sociālā dilemma'
Foto: Publicitātes attēli

Kas raksturo sociālo mediju laikmetu – neredzamas vispasaules saites, draudzība un nebeidzamas zināšanas, vai tomēr radikalizācija, atsvešinātība un viltus ziņu kults? Šoruden iznākusī dokumentālā filma "Sociālā dilemma" (The Social Dilemma) vedina domāt, ka šīs ir vienas monētas divas puses un ka mēs atrodamies sociālo mediju popularitātes neparedzēto seku važās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Filmas pamatā ir intervijas ar interneta ietekmes pētniekiem un dažādiem kādreizējiem jomas pārstāvjiem – no "Google", "Facebook", "Twitter", "Pinterest" u. c. –, kuri ir daļēji atbildīgi par šodienas situāciju un vēlas novērst sava darba potenciāli postošās sekas. Viņu teiktajā lepnums par sasniegto mijas ar nožēlu par savu neapdomību. Kad filmas veidotāji lūdz nosaukt, kas sociālos tīklus padara tik bīstamus, atbildes nenāk viegli. Samilzušās problēmas ir pārāk sarežģītas un daudzslāņainas.

Apkopojot dažādās atbildes, pamatā atrodam divas visu sociālo tīklu īpašības. Pirmkārt, to mērķis ir iekarot mūsu uzmanību, nepārtraukti radot iemeslus kaut ko paskatīties, komentēt, reaģēt, mazos un viegli uzkrītošos veidos atgādinot par savu klātesamību it visā. Otrkārt, tie kalpo kā šķietami neitrāls vidutājs citam saturam, tādējādi izzūdot mūsu dažādo pieredzējumu fonā. Šo elementu rezultātā kļūst neiespējami atpazīt, kā tieši "Facebook" kontrolē saskarsmi ar draugiem vai ziņām, jo konkrētie uzmanības piesaistīšanas algoritmi ir rūpīgi glabāti tirgus noslēpumi.

Par ko šīm firmām maksā? Vistiešākajā ziņā par reklāmu, par mūsu skatieniem un klikšķiem, taču kāda no tā visa jēga? Datorzinātnieks Džarons Lanjers sociālo mediju tirgoto produktu raksturo kā "pakāpenisku, sīku, nemanāmu izmaiņu mūsu uzvedībā un uztverē". Tas var nozīmēt kaut ko tik banālu kā kurpju zīmola maiņu, bet "uzvedībā un uztverē" iekļaujas tik daudz lietu, ka no šāda piedāvājuma izriet arī postošas sekas. Eksperti filmā norāda, ka ar sociālo tīklu popularitāti sakrīt citādi neizskaidrojami fenomeni – 70% līdz 150% pieaugums pusaudžu meiteņu pašnāvību gadījumu skaitā, mūždien pieaugošā atkarība no tehnoloģijām, strauji sarūkošā uzticība tradicionālajiem medijiem un politiķiem. Īstermiņā šīs sekas ir neatgriezeniskas. Galu galā vairs nav iespējams atgriezties pasaulē pirms interneta, pirms sociālajiem medijiem un viedtālruņiem.

Starp intervijām un ziņu sižetiem filmā atrodamas inscenētas ainas, kurās novērojams, kā sociālo mediju iespaids uz kādas ģimenes dzīvi atspoguļo intervijās paustās bažas. Vecākā meita Kasandra sociālos tīklus nelieto principa pēc, dēls Bens tajos izmisīgi meklē savu simpātiju uzmanību un beigu beigās radikalizējas (filmā radikāļus pārstāv izdomātie skatītājam neitrālie "radikālie centristi"), savukārt jaunākā meita Rebeka izdaiļo sevi ar neskaitāmiem filtriem, līdz pati vairs nespēj atpazīt savu ķermeni kā normālu un mīlamu. Kā atsevišķs varonis parādās arī mākslīgais intelekts, kurš izlemj, kā un kad pabikstīt Benu, lai nopelnītu tūkstošdaļu centa par reklāmu, ar īpašu precizitāti uzminot, kas viņu piesaistīs.

Skepses instinkts mudina uztvert šīs patosa pilnās ainas kā neiespējamus pārspīlējumus, tomēr tās parāda, kā sociālie mediji var būt plašāku sabiedrisko pārmaiņu fonā – bieži vien tie pievelk vienatnes un nedrošības brīžos, baro šo nedrošību un paši no tās barojas. Sīku, pakāpenisku, statistiski nozīmīgu izmaiņu atspoguļošana konkrētos piemēros šķiet pārspīlējums vien tāpēc, ka tām piešķirta atpazīstama seja. Šo domu šķietami apstiprina šķeltās pasaules, kurās mājo sociālo mediju lietotāji. Rezultātā telpa, kura ir šķietami neitrāla, kopīga un pārskatāma, izrādās katram pielāgota – amorāla algoritma apzināti veidots virzītājspēks.

Filma vistiešākajā veidā pārstāv tehnoloģisko determinismu – uzskatu, ka tehnoloģijas attīstās aizvien ātrāk un neatkarīgāk no cilvēku vēlmēm un ka cilvēki ir pakļauti spēcīgai tehnoloģiju ietekmei. Brīžiem tiek pieminēta tirgus loģika, kas ir radījusi tagadējos algoritmus, reizēm tiek demonstrētas arī diskusijas ASV kongresā, taču arī šīs ainas nevieš pārliecību, ka ir iespējamas pārmaiņas. Manuprāt, ir jānodala dažādi ietekmes līmeņi. Skaidrs, ka vidusmēra lietotājam nav laika vai varas ietekmēt tehnoloģiju gigantus Silīcija ielejā, taču likumdevējiem šī vara ir. Pēdējos gados izskanējušie jautājumi par "Facebook" vai "Amazon" sadalīšanu prettrestu likumu interesēs un publiskās diskusijas, kuras pārstāv arī "Sociālā dilemma", liecina, ka šī brīža bezatbildība kādreiz beigsies.

Pasaule važās: pārdomas par dokumentālo filmu 'Sociālā dilemma'
Foto: Publicitātes attēls

Jājautā: kas šī brīža situāciju vispār pieļāva? Ilgstoši ir bijis izplatīts viedoklis, ka tehnoloģiskā attīstība ir gandrīz viennozīmīgi laba lieta, kas atvieglo dzīvi, veicina ekonomisko izaugsmi un nodrošina valsts konkurētspēju starptautiskajā tirgū. Šīs ideoloģijas ēnā ir viegli attraukt ētisku apsvērumu virzītājiem, ka tehnoloģiju piedāvātais guvums līdz šim vienmēr bijis lielāks par upuriem, ka kāds cits šīs tehnoloģijas attīstīs neatkarīgi no mūsu atturības. Filma liek domāt, ka liela daļa nepatīkamo seku sākotnēji bija neiedomājama, līdz ar to tās pat netika apspriestas. Tehnoloģijas nav attīstījušās galvu reibinošā ātrumā slepus – tas ir noticis ar politiskās varas kluso, kuslo, pasīvo piekrišanu. Nav brīnums, ka tehnofilās ideoloģijas skavās politika ir ļāvusi tehnoloģijām attīstīties tik ātri, ka nav spējusi pienācīgi izvērtēt, kā regulēt jauno mediju vidi. Pārmaiņas vēl arvien ir iespējamas – tiek domāts par mediju ētiku, medijpratību, digitālajiem nodokļiem, datu privātumu, taču likumi tiek pieņemti lēni un politiķu vidū bieži trūkst dziļākas izpratnes par to, kā tehnoloģijas darbojas. Turklāt bieži vien atbildība tiek novelta uz patērētājiem (atzīmēt privātuma lodziņus, ieejot jaunā mājaslapā, izvairīties no telefona lietošanas vēlās nakts stundās u. tml.) un tikai reizumis – uz lielajiem uzņēmumiem. Šķiet, ka nopietnas izmaiņas nesīs tikai paradigmu maiņa politiskajā kultūrā vai fundamentāli citādā izpratnē par tehnoloģijām.

Galu galā – kas ir dilemma, ko "Sociālā dilemma" piedāvā, un kuram tā tiek piedāvāta? Tā nav izvēle starp sociālo mediju lietošanu vai nelietošanu, jo filmas veidotāji šķietami pieņem jauno, tīkloto realitāti kā neapstrīdamu. Ikdienas cilvēkam dilemma ir starp nekritisku šo rīku lietošanu un kritiskāku attieksmi, kas liek sev uzdot neērtus jautājumus par savām attiecībām ar tehnoloģijām. Šie jautājumi nenozīmē pārcelšanos uz būdiņām kalnos, bet varbūt tie var kalpot kā pamats bieži piesauktajai, strauji nodeldētajai medijpratībai. Šķiet, arī sociālo mediju veidotāju dilemma nav izvēlē starp ētisku vai neētisku peļņu – filmā intervētie eksperti visi kā viens norāda uz to, ka pastāvošās problēmas sakņojas dziļi šo mājaslapu, programmu un ierīču uzbūvē. Drīzāk dilemma ir starp atbildības nepārtrauktu novirzīšanu uz patērētājiem, no kuriem tiek slēpta informācija par to, kā viņu lietotās tehnoloģijas darbojas, un atbildības uzņemšanos.

Filmas galvenais mērķis šķiet neziņas kliedēšana par mehānismiem, kuri pieļauj sociālo mediju varas vilni un visas izrietošās sekas. Šķiet, ka šīs sekas ar laiku kļūs tikpat nenoliedzamas kā klimata pārmaiņu draudi. Vai filmas sniegtās zināšanas ir pietiekams bruņojums cīņā pret amorālo alkatību, kas iedrošina šī brīža haosu? Mums nāksies vien sadzīvot ar jauno – aizvien maināmo un mainīgo – sociālo mediju realitāti. Atpakaļceļa nav.

Tags

Facebook Google recenzija Twitter
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form