Patiesība par cūkām. Saruna ar režisoru Aiku Karapetjanu

"Laipni lūgti zemē, kur tikai cūkas ir spējīgas tevi saprast," ar šādiem vārdiem Aiks Karapetjans aicina skatīties viņa jauno filmu – melno komēdiju "Sema ceļojumi", kas uzņemta dziļos laukos Latvijā. Arī pats režisors ir uzticīgs savai reputācijai – viņš ir nemiera cēlējs kā filmā, tā arī šajā intervijā. Sarunā ar "Delfi" viņš pauž viedokli gan par aktuālo politisko situāciju, par kara laika taisnības izjūtu, gan par to, vai iespējama laime nebrīvē, cik brīnišķīga ir slapja buča un kurš labāks – cilvēki vai cūkas.

Darbs pie filmas notika pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, bet alūzijas tajā – tā, ka maz neliekas. "Pakļaujies un būsi laimīgs," saka lauku daiļava ārzemniekam, kurš apmaldījies Latvijā sava bioloģiskā tēva meklējumu braucienā. Viņa puisim sarīko īstu elli – ārzemnieku sit, tur piesietu ķēdē un mēslos. Tā ir tā zemnieku mīlestība. Glābiņš no dzīves kā cūkai slēpjas... cūkā. Filmas sižets ir skarbs, bet jautrs un, būtisks aspekts, nav garlaicīgs. "Sema ceļojumu" pirmizrāde gaidāma jau šoruden septembrī.

Aiks Karapetjans allaž ir bijis savrups no Latvijas režisoru kopienas. Armēnis, kurš uzaudzis krievvalodīgajā vidē, taisa filmas un operas iestudējumus gan Latvijā, gan ārvalstīs un nav īpaši saudzīgs ne pret vienu savos publiskajos izteikumos. Viņš simtgades Deju svētku koncertu ir salīdzinājis ar diktatūras režīmu stila pasākumu, vēlējis Saeimai akmeņus logos un nav parakstījis krievvalodīgo atklāto vēstuli par kara nosodīšanu. Tomēr Karapetjanam joprojām paspiež roku, viņa veidotās filmas saņem valsts finansējumu. Lai tā notiktu, ir jābūt drosmīgam, pārliecinātam par savu profesionalitāti un ar īpašu humora izjūtu.

Tagad ar karu fonā ir sajūta, ka filma "Sema ceļojumi" ir tapusi pēc šī gada 24. februāra. Jau frāze "Pakļaujies un būsi laimīgs!" vien ir ko vērta...

Patiesībā mēs filmējām pagājušajā vasarā. Tiesa, ideja par fermā uzņemtu vesternu, kaut ko nepatīkamu amerikāņu režisora Sema Pekinpā (Sam Peckinpah) stilā man radās jau pirms desmit gadiem. Tomēr ar scenāriju nerezultējās. Tad izlasīju par kādu cilvēku, kurš cenšas pārdot cūku, kas kož. Un tad izlēmu – lūk, patiesība slēpjas cūkā.

Manam armēņu vectētiņam bija cūku ferma. Bērnībā braucu pie viņa – atceros, kā tās kāva un ēda. Šī tēma man bija saprotama. Cūkas ir gudras, pat gudrākas par suņiem, govīm un vistām. Filmēšanas laukumā jau no otrās reizes saprot, kas no viņām tiek prasīts. Starp citu, cūkas ir ļoti tīrīgi dzīvnieki.