Agneses Cīrules atveidotā Emma ir "eņģelis zemes virsū", viņa atbalsta vācu ārstu Ulrihu (Ulrihs Matess), kurš mēģina ieviest kārtību līdz šim pilnīgā patvaļā atstātajā kareivju sanatorijā Pirmā pasaules kara laikā.
Šī ir arī aktrises pirmā lielā kino loma, kas pie viņas atnākusi vēl studējot Latvijas Kultūras akadēmijā, pirms kļūšanas par vienu no spilgtākajām Latvijas Nacionālā teātra jaunākās paaudzes aktrisēm.
Agnese Cīrule filmā "Pelnu sanatorija" nokļuvusi burtiski pēdējā brīdī, pāris dienas pirms filmēšanas sākuma. Dāvis Sīmanis to sauc par lielu veiksmi, turklāt atklājumu ne tikai viņam, bet visai kino videi, jo viņaprāt jaunajai aktrisei piemīt īpašs kinematogrāfisks talants, kas Latvijas kino ir reta parādība. "Viņas īstais talants atklājas ar kameras palīdzību," aktrisi raksturo Dāvis Sīmanis.
Ņemot vērā īso un koncentrēto laiku, kurā notikusi filmēšana, aktrise pārsteigusi ar lielu atbildības sajūtu, milzīgo atdevi un paļāvību režisora idejai. "Viņas precizitāte uz laukuma mani pārsteidza," slavē režisors.
Gaidot filmas pirmizrādi piedāvājam nelielu sarunu ar aktrisi.
Kas ir pirmais, par ko iedomājies, atceroties filmēšanos "Pelnu sanatorijā"?
Filmēšanās notika pirms diviem gadiem, kad ārā bija īsta ziema. Kaut kādas detaļas: kur braucām, cik dienas kur pavadījām, kādās ainas kuru dienu filmējām, ir piemirsušās, bet atceros, ka bija ļoti auksti un ka grūtākais bija nenosalt. Vienlaikus tādi jau bija apstākļi, kādos atrodas filmas varoņi: ziemā, sanatorijā; arī pats konkrētais vēsturiskais brīdis - I Pasaules karš, liekas, ir auksts.
Šī ir tava pirmā nopietnā loma kino?
Jā, ikdienā es strādāju Nacionālajā teātrī. Šī bija mana pirmā kino pieredze, un esmu ļoti pateicīga, ka uzreiz nokļuvu pie režisora Dāvja Sīmaņa un ka uzreiz kārtīgā filmā. Filmēšanas atmosfēra: kur kas atrodas, rekvizīti, gaismas, tērpi, ēkas, kurās filmējām, viss radīja tādu atsmosfēru, kurā man uzreiz bija sajūta, ka atrodos noteiktajā laikā un notikumos. Ja aktieri noliek īstajos apstākļos, ir daudz mazāka iespējamība nošaut greizi. Sākumā varbūt bija tā, ka līdz galam nesapratu, kas manai varonei jādara, taču apkārt notiekošais un vide jau pati pasaka priekšā.
Vēl man ļoti palīdzēja, ka Emmai bijai maz jārunā, lai gan manai varonei bija jāsaka pāris teikumi vāciski ārstam, ko tēloja Ulrihs Matess. Sākumā baidījos, kā būs spēlēt ar tādu zvaigzni un arī ar tādiem pieredzējušiem aktieriem kā Pēteris Liepiņš un Leonīds Lencs, taču jau pirmajās filmēšanās epizodēs jutu, viss būs labi.
Kāda ir tava varone Emma?
Tādu cilvēku kā Emma ir maz, viņa ir enģelis zemes virsū. Vispār cilvēki grūtībām sarežģītos apstākļos, kad apkārt ir izmisums un bezcerība, padodas daudz ātrāk, bet ne Emma; viņa ir spēcīga un arī ļoti labestīga, bet varbūt tieši tas spēks viņai no labestības.
Vizuāli manai varonei visu laiku - tā režisors bija izdomājis - bija jābūt cieši apsegtai galvai vai sakārtotiem matiem; izlaisti mati Emmai ir tikai vienā nelielā epizodē, kurā viņa skaita vakara lūgšanu, pie kam viņa redzama no attāluma. Atceros, režisors Dāvis Sīmanis, ik pa laikam, kad mani gatavoja ainai un kārtoja galvas segu, teica ģērbējai: "Neuztaisi viņu par skaistu, neuztaisi viņu par skaistu!"
Kādas filmas tu pati skaties?
Pēc filmēšanās man ļoti mainījās domas par kino - uzņemt filmu ir sarežģīti, es ļoti cienu cilvēkus, kas ar to nodarbojas un dara to nopietni. Man arī ir mainījusies gaume attiecībā uz to, ko skatīties. Kino nav izklaide, nav jēgas tādai filmai, kura atstāj skatītāju vienaldzīgu.