No 7. līdz 12. septembrim Nacionālā kino centra rīkotais 25. Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ("Baltic Sea Docs") skatītājiem piedāvās divas filmu programmas. Kinoteātrī "K.Suns" Rīgā izrādīs sešu starptautiskos festivālos atzītu filmu izlasi, savukārt skatītājiem visā Latvijā portālā "www.filmas.lv" bez maksas būs pieejama īpaša foruma jubilejas filmu programma. Kinoteātra filmu programmā iekļauta režisores Salomes Džaši filma "Dārza savaldīšana" (Taming the Garden, 2021), kurā plūstoši un vizuāli izteiksmīgi novērota gadu desmitiem un simtiem vecu koku pārvietošana no Gruzijas piekrastes ciematiem uz vietējā oligarha privāto dārzu. Par filmu pēc noskatīšanās raksta ainavu arhitekte Ilze Rukšāne.
Pirmā Mozus grāmata (Genesis). 2.9. "Un Dievs tas Kungs lika izaugt no zemes visādiem kokiem, kurus bija jauki uzskatīt un no kuriem bija patīkami ēst, bet dārza vidū – dzīvības kokam un laba un ļauna atzīšanas kokam."
Grūtākais darbiņš, ko man kāds pēdējā laikā ir lūdzis izdarīt, – uzrakstīt šo tekstu. Laikam tieši tāpēc, ka ilgi gaidītā atvaļinājuma laikā saņēmu sirsnīgu telefona zvanu ar aicinājumu izteikt viedokli par filmu, un tā filma esot par koku pārstādīšanu. Nenoliegšu, līdz galam neieklausījos, bet ideja vien, ka varētu atkal kaut ko uzrakstīt un šoreiz par filmu (tātad ne tieši par manu profesionālo praksi), likās aizraujoša. Domāju, ka tā būs filma par būvlaukumu un cilvēkiem, kas glābj kokus no iznīcības, – tātad par mīlestības pilnām attiecībām. Atvaļinājums aizmiglo acis. Vajadzēja uzreiz iedomāties, ka Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, kurā tiek izrādītas Eiropas festivāliem un konkursiem nominētas filmas, nepiedāvās nekādu vieglo žanru. Tobrīd es vēl nesapratu, kam esmu solījusi savu "jā".
Šī filma nav par kokiem, bet par sirdsapziņu. Trīs vārdos šai vizuāli skaistajai filmai otrs nosaukums varētu būt gana skarbs – "Par mīlestības trūkumu". Kad aptver, par ko patiesībā ir filmas naratīvs, pirmās izjūtas ir – vai patiešām tā var būt patiesība? Seko ikdienas automātiskā, vienkāršotā reakcija – kliedzošas, plosošas sāpes, neizpratne, izmisums, bezspēks, prātam netveramas izjūtas, slēpta iekšēja agresija. Kā pasaule pieļauj tādu cinismu? Kāpēc laiku nevar pagriezt atpakaļ? Vai šis stāsts ir par pasauli 21. gadsimtā, kad mana "burbuļa" dienas aktualitāte ir klimata katastrofa, cieņpilna attieksme pret cilvēkiem un dabu?
Kāds no gruzīnu valodas tulkotājiem, reaģējot uz komentāriem sociālajos tīklos, diezgan skaudri, bet tieši izkliedz: "Ja viņam nebūtu naudas, viņš tagad būtu pacients psihiatriskajā slimnīcā un stāstītu ārstiem savus sapņus par ceļojošiem kokiem. Bet valstij nepaveicās. Viņam ir daudz naudas, un viņš var īstenot sapņus."
Domājot par šo filmu, emocijas mijas un mainās, domas virpuļo un gribas no tām aizbēgt, bet atkal tās uzmācīgi kladzina tavā galvā, un tu tikai atliec un atliec rakstīšanu – jo tik ļoti negribas rakstīt par sāpēm un noliegumu, un mīlestības trūkumu, un izmisumu. Tad beidzot nolieku malā emocijas un lēnām sāku domāt. Ja abstrahējamies no anotācijām, faktiem un komentāriem, filma nemaz tik daudz nepasaka priekšā, bet liek domāt, meklēt un interpretēt. Protams, manu interpretāciju nosaka arī tas, kā un no kuras vietas es skatos, mans viedoklis atkarīgs no mana dvēseles stāvokļa un pieredzes prizmas, kas reizēm var būt bloķējoša un reizēm atvērta. Tāpēc ceru, ka ikviens skatītājs šajā filmā atradīs savu stāstu, savu vēstījumu un interpretāciju, jo nekas līdz galam netiek pateikts, vērtējums netiek sniegts. Arī autore visu vēro no malas un neuzdod jautājumus, neaicina filmas dalībniekus paust viedokli, nepauž pati savējo. Visi filmas dalībnieku dialogi skan fonā, no malas skatīti.
Paralēli tiešajam stāstījumam filmu piepilda dziļš simbolisms, piemēram, koks un dārzs kā metaforas. Visos laikos cilvēkam vienmēr ir bijusi un būs vēlme meklēt, atrast un veidot SAVU Ēdenes dārzu, un katram mums tas, visticamāk, būs citāds. Tātad šī filma ir par kāda cilvēka Ēdenes dārza meklējumiem, tikai diemžēl, meklējot un veidojot savējo, viņš iznīcina simtiem citu Ēdenes dārzu, kurus viņš izvēlas neredzēt, jo tas nav ērti, vai arī nesaskata tajos cita Ēdeni. Un paralēli mēģinu meklēt atbildi – kas un kāda ir mūsdienu Ēdene?
Protams, dzīvē visos līmeņos ienāk naudas un varas attiecības, un tas nav nekas jauns, ja atceramies, kā tapis Versaļas dārzs – sākot no idejas līdz realizācijai. Tas ir tikai viens visiem labi zināms piemērs, kurš sācies, Saules karalim kārtojot attiecības ar finanšu ministru, bet cik vēl tādu pasaulē ir, par kuriem mēs nezinām? Atkal un atkal negribas noticēt, ka tas iespējams 21. gadsimtā!
Tikai filmas beigās vārdā tiek nosaukts oligarhs, uz kura dārzu kokus aizved, – tas ir Bidzina Ivanišvili, bijušais Gruzijas premjerministrs, kurš kādā intervijā presei par filmu saka: "Tas ir mans hobijs, es patiešām mīlu lielus kokus. Milzu koki ir mana izklaide." (!!!) Filmā šī izklaides vadītā absolūtā ego izpausme ir iepīta skaistā kadrējumā, attēla kompozīcijā, skaņā un koloristikā. Filma ir skaista, nenoliedzami, īpaši tās pēdējie kadri.
Tomēr jāatceras, ka projekta realizācijai ir vajadzīga komanda. Filmā gan redzam tikai vienu, lielāko, komandas daļu, strādniekus, bet man kā ainavu arhitektei un komandas cilvēkam rodas arī tīri profesionālas dabas jautājums par ētiku. Kas ir šī komanda, kas atbalsta un realizē viena cilvēka "izklaidi"? Un kur ir robeža mūsu kā profesionāļu atbildībai? Kas definē šīs robežas? Kas esam mēs, kas sapņojam, un kāpēc rodas tādi sapņi? Un kas ir tie profesionāļi, kuri atļauj šos sapņus realizēt? Vai atkal tās ir naudas un varas attiecības? Ambīcijas?
Filma ik ar kadru uzdod jautājumus – ļoti daudz jautājumu. Atbildes gan varam sniegt tikai mēs katrs pats saskaņā ar to, kas notiek mūsu prātā. Tikai jāatceras viena liela patiesība – bez mīlestības mēs varam sagraut vairāk, nekā uzcelt.
Un nevilšus aizdomājos par mūsmājām. Kas notika ar Marsa parku? Vai lidojošo koku projekts Strēlnieku ielā ir ambīcija? Kas ir mans un mūsu katra Ēdenes dārzs šodienā? Varbūt tie ir Sporta pils dārzi – neliela, vienkārša oāze pilsētas centrā, kas vieno ap 300 cilvēku un māca mīlestības piepildītas un dialogā veidotas attiecības ar dabu, pilsētu un citam ar citu, lai cik dažādi mēs būtu, lai kā mēs justos. Ēdenes dārzu neiegūst, mēģinot kādu pieradināt.
Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām. Šogad foruma filmu programmas seansi notiek no 7. līdz 12. septembrim kinoteātrī "K.Suns" Rīgā un tiešsaistē "www.filmas.lv". Plašāk par programmu – Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma mājaslapā.
