Signe Baumane ir latviešu animācijas filmu režisore, kura jau kopš 1990. gadu vidus dzīvo un strādā Ņujorkā, ASV. Viņa veido spilgtas, izteiksmīgas un personīgas animācijas filmas, kas vēstī par sievietes dzīves pieredzēm.
Piemēram, animācijas īsfilmu sērija "Pupu mizas par seksu" ("Teat Beat of Sex") atklāti stāsta par autores kā sievietes pieredzi seksā, izgaismojot neveiklības, neērtības, pārpratumus un nesaprašanos, kas noved pie dažādām vairāk vai mazāk neveiklām un komiskām situācijām. Signes Baumanes pirmā pilnmetrāžas animācijas filma "Akmeņi manās kabatās" ("Rocks In My Pockets") pievērsās režisores dzimtas sievietēm un viņu garīgajai veselībai, un caur personīgiem stāstiem režisore filmā runā par vēsturi plašākā tvērumā. Tikko uz ekrāniem nonākusī filma "Mans laulību projekts" ("My Love Affair With Marriage") ir režisores otrā pilnmetrāžas filma, kas tapa ilgi: filmas scenāriju režisore sāka rakstīt 2015. gadā. Kaut arī filma ir tapusi septiņus gadus, kuru laikā pasaulē ļoti daudz kas ir noticis un (vismaz šķietami) mainījies, stāsts par režisores mēģinājumiem izveidot stipru laulību, jo, kā viņai ir ieaudzināts, tikai tā sieviete būs pilnīga, šodien liekas īpaši aktuāls un trāpīgs. Galu galā sieviešu tiesību jautājumi, no kā izriet sieviešu vajadzība pēc lielākas pašnoteikšanās un spējas dzīvot savu dzīvi pēc saviem noteikumiem, šodien diemžēl ir tikpat aktuāli kā iepriekš. Diemžēl, jo izcīnītās cilvēktiesības nav iekaltas akmenī, bet jānosargā ja ne katru dienu, tad vismaz katru vēlēšanu ciklu no jauna, līdz ar to var teikt, ka "Mans laulību projekts" ir šodien ārkārtīgi aktuāla filma.
"Mans laulību projekts" ir stāsts par Zelmu (Laura Čaupale), kura meklē īstu mīlestību, lai būtu pilnīga, jo Zelmai kopš bērnības dažādos veidos ir stāstīts, ka bez vīrieša nav iespējama laime, bet, lai būtu kopā ar vīrieti, ir jābūt kopīgai laulībai, un galu galā laulība ir sievietes dzīves mērķis. "Mans laulību projekts" seko Zelmas dažādām attiecībām un divu laulību pieredzēm, un tas viss sākotnēji notiek uz PSRS fona, kam seko Latvijas neatkarības atgūšana, un Zelmas dzīvi ietekmē jaunie dzīves apstākļi. Īpašs prieks par to, ka parādās arvien vairāk filmu, kas fiksē sievietes pieredzi PSRS laikā un runā tieši par uzspiesto padomju sievišķību (atgādināšu, ka drīz pie skatītājiem nonāks Ināras Kolmanes režisētā filma "Mātes piens", kas arī runā par sievietes pieredzi padomju gados). Dažādu stāstu klātbūtne uz ekrāniem ļauj palīdzēt veidot izpratni par vēstures notikumiem, kas ir īpaši būtiski, runājot par neseno vēsturi. "Mans laulību projekts" ir balstīts režisores personīgajā pieredzē, un filmā redzamie Zelmas vīri ir tikuši pie jauniem vārdiem, lai filmas veidotājus nevarētu iesūdzēt tiesā.
Runājot par visaptverošām tēmām, filma vienlaikus pievēršas ļoti konkrētam cilvēkstāstam, kas atklāj konkrēto laiku un telpu. Par stāsta universālo dabu liecina tas, ka filma "Mans laulību projekts" jau ir viesojusies daudzos starptautiskos festivālos, kuros arī saņēmusi balvas. Filma pasaules pirmizrādi pieredzēja prestižajā Traibekas kinofestivālā, starp citu, šī gada Traibekas festivālā laurus plūca cita latviešu filma, proti, Viestura Kairiša "Janvāris", kas Traibekā ieguva labākās filmas godu starptautiskajā konkursa sadaļā. "Mans laulību projekts" tika izrādīts gan vienā no nozīmīgākajiem animācijas filmu festivāliem pasaulē, kas norisinās Ansī, Francijā, kur filma saņēma žūrijas atzinības balvu, gan dažādos citos festivālos visā pasaulē. Latvijas skatītāji ar filmu pirmo reizi sastapās Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) ietvaros, šīs filmas pirmizrāde bija festivāla atklāšanas filma, un arī Rīgā "Mans laulību projekts" saņēma Starptautiskā pilnmetrāžas filmu konkursa žūrijas atzinības balvu.
Īpaši vēlos izcelt vēl vienu atzinību: filma ir viena no piecām, kas nominētas Eiropas Kino akadēmijas balvai kategorijā "Labākā Eiropas animācijas filma", kas ir patiešām augsts sasniegums ne tikai režisores karjerā, bet arī Latvijas kino kopumā. Pirmkārt, tas signalizē, ka Latvijas kino ir patiešām spēcīgs un augstvērtīgs, otrkārt, tas rāda arī to, ka mēs veidojam stāstus, kas ir par mums, bet uzrunā arī cilvēkus, kuru dzīves pieredzes ir atšķirīgas no mūsējās.
Filmas veidotāji lieliski spēj saglabāt līdzsvaru starp stāsta universālo dabu (jo galu galā sievietes loma kā sievai, kā sava vīra otrajai pusei, caur ko viņa saņems piepildījumu, ir universāls pasaulskats, kas tiek nodots no paaudzes paaudzē dažādās pasaules vietās) un lokālo fonu, kas atklāj unikālu leņķi stāstā par to, kā sieviete iegūst spēju pašnoteikties un dzīvot pēc saviem noteikumiem. Gribu arī pieminēt, ka filmu "Mans laulību projekts" Latvijā pavada dažādas sirsnīgas un patīkamas mārketinga aktivitātes, kas režisores izpildījumā neliekas ne uzbāzīgas, ne mākslīgas, – katra jautājumu un atbilžu sesija, katri ievadvārdi pirms filmas, ko Signe Baumane saka, viņai acīmredzami ir priecīga satikšanās ar skatītājiem, un viņu patiesi interesē, kādas ir cilvēku reakcijas uz šo filmu. Man pašai bija iespēja piedalīties attiecību izgāšanās stāstu vakarā, kas tika rīkots, lai popularizētu šo filmu, žūrijā bija pati Signe Baumane, kura vērtēja stāstus, ar kuriem dalījās dažādas sievietes, lai pastāstītu, kā viņas ir pārpratušas, bijušas pārprastas vai nesaprastas dažādās attiecībās. Piemiņai no šī stāstu vakara par dalīšanos ar savu personīgo stāstu par vairākām neveiksmīgām attiecībām man nu ir ierāmēts zīmējums no filmas, ko parakstījusi pati režisore. Šādi radoši pasākumi patiesi atsvaidzina mārketinga aktivitātes un ļauj par filmu runāt arvien jaunos kontekstos, kā arī nodrošina iespēju satikties jaunā, neparedzētā veidā ar filmas veidotājiem un pašu filmu.
"Mans laulību projekts" asprātīgā un saprotamā veidā runā par stereotipiem, kas nav tikai stereotipi, bet dziļi iesakņojušās idejas par "dabisko lietu kārtību". Filmā šo lietu kārtību palīdz saprast divi dažādi, brīžiem pretrunīgi spēki, izgaismojot senās debates par to, kam ir lielāka ietekme uz cilvēka dzīvi – dabai vai audzināšanai. No vienas puses, Zelmas dzīves izvēles diktē trīs sirēnas, kuras pavada Zelmu viņas ceļā, dziesmās atgādinot par to, kur ir sievietes vieta, ka bez laulības viņa nav nekas un ka jāpielāgojas vīram, jo tas ir viņas svētākais pienākums. No otras puses, Zelmas izvēles un reakcijas raksturo Bioloģija, ko brīnišķīgi latviešu versijā ierunājusi Guna Zariņa. Bioloģija skaidro bioloģiskos procesus, kas notiek Zelmas smadzenēs, kad viņa iemīlas, kad viņai salauž sirdi, kad viņa mēģina pamest nomācošas, vardarbīgas attiecības, un kāpēc tas neizdodas.
Filma piedāvā uz mīlestību skatīties niansēti, salāgojot abas puses, proti, gan bioloģiju jeb dabu, gan audzināšanu, kas ietekmē (it sevišķi sieviešu) lēmumus, kas tiek pieņemti, izvēloties partnerus un veidojot kopdzīvi, un filmas noslēgums ir cerīgs. Savukārt dziedošās sirēnas (viņu balsis pieder trio "Limonāde") liek domāt par 1970. gadu feministu lozungu, ka personiskais ir politisks, frāzi, kuras pirmsākumi meklējami feminisma autores Karolas Hanišas darbā. Personiskais šajā filmā ir politisks, jo Zelmas dzīves pieredzi veido, ietekmē un diktē viņas vieta varas hierarhijā konkrētajā politiskajā sistēmā, kurā viņa atrodas, un Zelmas laulību (un problēmas tajā) ar Sergeju ir vērts apskatīt tieši šādā gaismā. Kāpēc Zelma tik ļoti ilgojas pēc laulības un neiet prom no tās, pat ja laulība ir nelaimīga, smagnēja un pat vardarbīga? Viens, protams, ir bioloģiskie aspekti, proti, hormonu diktētā pieķeršanās, bet to pārvarēt traucē ieaudzinātās vērtības, kas pauž, ka sievietes loma ir atbalstīt vīru un ka sieviete bez vīrieša, bez vīra nav pilnīga. Šajā filmā to, ka personiskais ir politisks, īpaši uzsver oficiālās bēru un kāzu ainas padomju ierēdnes priekšā, kuras smagnējie teksti nemitīgi atgādina sanākušajiem viņu vietu šajā sistēmā. Zelmai un Sergejam ir jāattaisno visas PSRS liktās cerības uz viņu savienību, viņu kāzās skan PSRS himna, un Zelma secina, ka viņas laulība ir tapusi krietni publiskāka, nekā viņa bija gaidījusi.
Šis stāsts par konkrētas paaudzes pārdzīvojumiem, traumām, nepiepildītajiem sapņiem, salauztajām sirdīm un trauslo laimi palīdz labāk saprast šodienas Latviju, jo caur Signes Baumanes personīgo stāstu mēs varam iepazīt viņas paaudzi, kurai ir ļoti nozīmīga loma neatkarīgās Latvijas vēsturē. Bet tas nav tikai stāsts par politiku, jo privātās pieredzes ir filmas kodolā. Filmas starptautiskie panākumi apliecina tās spēju uzrunāt un aizsniegt dažādus skatītājus, tāpēc ceru, ka skatītāji Latvijā izmantos iespēju noskatīties filmu uz lielajiem ekrāniem, kamēr tā vēl ir kinoteātros. Pilnmetrāžas animācijas filmas Latvijā joprojām ir retums, un latviešu kino it īpaši tagad, kad kinoteātros nonāk viena spēcīga filma pēc otras, ir nepieciešami skatītāji. Šobrīd ir patiešām daudz, ko redzēt, un "Mans laulību projekts" ir filma, kuru nevajadzētu palaist garām.
