Recenzija par filmu: 'Ko zina klusā Gerda' neatbildētie jautājumi
Foto: Publicitātes foto

Cik gan banāli ir sākt tekstu ar to, ka šie ir savādi laiki, bet kas cits atliek, ja dzīvojam tiešām savādos laikos? Bet lai vai kādi ir laiki, ir lietas, kuras nemainās, cilvēki rada mākslu, cilvēki skatās mākslu, cilvēkiem būtu jārunā par mākslu – vai vismaz jārada platforma, kur šādas sarunas ir iespējamas. Jo laikā, kad nekas nav saprotams un paredzams, māksla var būt kā svarīgs atbalsta punkts, lai sakārtotu domas un saprastu, kas ir iespējams un kas ir sapņi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tādas ir vispārējās pārdomas, sākot runāt par Jevgeņija Paškēviča jaunāko spēlfilmu "Ko zina klusā Gerda", kuras pirmizrāde bija paredzēta pavasarī, taču ar savu skatītāju tā beidzot satikās uz lielā ekrāna "Riga IFF" (Rīgas Starptautiskā kino festivāla) programmā šī gada 22. oktobrī. Filmas izrādīšanas periods kinoteātros ir bijis sāpīgi īss un nu jau aprāvies, jo ārkārtējā situācija, kas izsludināta Covid-19 pandēmijas ierobežošanai, ir nu jau otro reizi iejaukusies šīs filmas vēsturē.

Taču dzīve vienā vai otrā veidā turpinās, un mākslai un māksliniekiem ir patiesi iespaidīgas spējas pielāgoties, lai vai kādi apstākļi viņus pārsteidz. Viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc šobrīd ir nepieciešams runāt par "Ko zina klusā Gerda", ir tas, ka šai filmai ir kopumā deviņas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" nominācijas astoņās kategorijās. Te jāpiemin, ka šogad aktieru darbi tiek vērtēti kopējā kategorijā, nedalot pa dzimumiem, tāpēc Gatis Gāga (filmā attēlo Pēteri) un Inese Pudža (Marija) ir sastopami vienā kategorijā – nominācijā par labāko aktierdarbu otrā plāna lomā. Šogad "Lielais Kristaps" notiek no 12. līdz 15. novembrim.

"Ko zina klusā Gerda" ir pārsteidzoša filma latviešu kino ainavā, un Jevgeņijs Paškēvičs ir režisors, kurš pārstāv unikālu virzienu latviešu kino. Viņa līdzšinējā filmogrāfija nav īpaši gara, šī ir viņa trešā pilnmetrāžas spēlfilma, taču viņa režisētās spēlfilmas izceļas ar to māksliniecisko oriģinalitāti, režisorisko skrupulozitāti un tādu autorkino attieksmi, kurā režisoram vēl ir īpaši spēcīgs mandāts. "Ko zina klusā Gerda" ir grūti aprakstīt vienkāršos vārdos, bet iesākumam pietiks, ja pateikšu, ka šis ir tāds kino, kurā robežas starp objektīvo realitāti un fantāzijām tiek apzināti nojauktas. Šis ir arī tāds kino, kas attiecas pret savu skatītāju ar dziļu cieņu un neatzīst, ka skatītājam viss būtu jāpasaka priekšā un jāizskaidro. Te klasisku stāstu ar klasisku virzību neatrast, šī ir filma, kas atgādina, ko kino kā mākslas forma var izdarīt, ja režisors un filmas radošā komanda izmanto kino pieejamos unikālos mākslinieciskos līdzekļus, un skaidri saprotams un viegli nolasāms stāsts nav starp šīs filmas prioritātēm. Tā vietā ir pārsteidzoša, iespaidīga un patiešām ambicioza audiovizuālā valoda, kas ir izveidota ar operatora Andreja Rudzāta, filmas mākslinieka Jurģa Krāsona un filmas tērpu mākslinieces Keitas darbu, visi trīs ir arī nominēti "Lielajam Kristapam" attiecīgajās kategorijās. "Ko zina klusā Gerda" patiešām parāda, nevis izstāsta vai atstāsta, kas notiek uz ekrāna, un šāda attieksme pret kino liecina, ka filmas veidotāji skatītāju uztver kā līdzīgu sarunas partneri.

Recenzija par filmu: 'Ko zina klusā Gerda' neatbildētie jautājumi
Foto: Publicitātes foto

Filma ataino dzīvi Fitinghofas pansijā. Tā ir vieta, kur var paslēpties no 21. gadsimta trauksmainās realitātes, kuru daži filmas varoņi un skatītājs kopā ar viņiem pamet pašā filmas sākumā, ar auto aizbraucot no pilsētas uz šo vietu, kas šķietami eksistē ārpus konkrētiem laika un telpas rāmjiem. Pansijā ir savi noteikumi, viens no tiem – nekādu mobilo telefonu, tāpēc pansijas iemītnieki savus viedtālruņus atstāj pie ieejas. Pilsēta, kas redzama pa auto logiem, no tās braucot prom, un mobilie telefoni, kuri jānoliek malā, ir vienīgās konkrētās norādes par filmas darbības laiku, kas tātad ir abstraktas mūsdienas. Pansijā valda pavisam citi noteikumi, kas neatbilst neviena gadsimta rāmjiem, tur ir kalpotāji, kuriem darbā ir veclaicīgas drēbes, tur savā nodabā dzīvo putni, un arī tad, kad filmas sākumā zvana telefons, to neviens nepaceļ, jo tas nav nemaz tik būtiski.

Komunikācija ir viena no filmas svarīgākajām tēmām, un ne tikai tāpēc, ka parāda varoņus, kas ilgojas pēc atpūtas no nemitīgās komunikācijas, ko sniedz viedtālruņu piedāvātās iespējas. Komunikācijas izaicinājumus attēlo arī filmas starptautisko aktieru atlase un filmā dzirdamās dažādās valodas. Kaut arī pansija aicina ieturēt klusumu, tajā dzirdams patiesi dažādu balsu un valodu sajaukums, un arī tematiski tajā, kas tiek teikts, nav nekādas viegli saprotamas un uztveramas jēgas, gluži pretēji. Filma teikto tekstu ziņā atgādina viesības ar draugiem, kas noris jau trešo dienu, kurā robežas starp objektīvo realitāti un viesu iztēli sāk neatgriezeniski izplūst, un šo filmas sajūtu, iespējams, vislabāk raksturo jaunā rakstnieka Freda Kellermana (lietuviešu aktieris Leonards Pobedonoscevs) novērojums, ka viņš palēnām mumificējas. Šie lēnās un nebeidzamās vīna straumes radītās apziņas plūsmas paustie teksti arī ir starp filmas komiskākajām daļām un ienes atsvaidzinošu humoru.

Filmā plūst ne tikai vīns, bet arī vīzijas, sapņi, sirreāli iestarpinājumi, kas sasien filmas varoņus skatītājam neatšķetināmos mezglos, jo stāsts par to, kā katrs varonis nokļuva no punkta A uz punktu B, šajā filmā nav svarīgākais. Svarīga toties ir telpa, kas turpina atklāt filmas pasaules dažādos leņķus. Filmas pamata darbības vieta ir pansija, tās dažādo viesu istabas, kā arī restorāns. Tāpat blakus ir nenosakāma izmēra ūdenstilpe, ko iespējams īpaši izbaudīt no kuģa klāja, kas piedāvā biljardu un labu kompāniju. Un kaut kur turpat blakus ir arī baznīca, kurai ir nozīme ne tikai kā ģeogrāfiskai lokācijai, bet pasaulē, kas ir uzburta šajā filmā, baznīcai ir arī nozīme kā institūcijai. Galu galā mācītāja, kura lomā iejuties Gundars Āboliņš, teiktajam ir svars citu filmas varoņu acīs. Savukārt baznīcas zvanu tornī norisinās viena no sirreālākajām un vizuāli iespaidīgākajām seksa ainām, kādas esmu redzējusi latviešu kino.

Recenzija par filmu: 'Ko zina klusā Gerda' neatbildētie jautājumi
Foto: Aira Koort

Un nudien – seksualitāte līdzās komunikācijai ir viens no filmas tematiskajiem vadmotīviem. Filmas plūdumā seksualitātes izpausmēm ir veltītas vairākas svarīgas ainas, katra no tām ir atšķirīga, taču kopīgais tajās ir tas, ka šajā kino pasaulē sievietes ir aktīvas pavedinātājas un pasīvas baudītājas, kas vienā ainā pat izpaužas pavisam tieši – Frīda, ko attēlo igauņu aktrise Kērta Tammjarve, kaisles pilnbriedā aizmieg. Cita aina, par kuru vēlāk kalpone Marija (Inese Pudža) stāsta mācītājam grēksūdzē, ir īpaši problemātiska, jo par to, vai pati Marija ir piekritusi seksam, varētu nopietni un pamatoti strīdēties. Tā ir arī reālistiskākā seksualitātes izpausmes aina filmā, visas pārējās daudz vairāk balansē uz vīzijas un/vai sapņa robežas, ieskaitot jau iepriekš minēto ainu baznīcas zvanu tornī. Vienlaikus īpaši jāuzsver, ka seksualitāte šajā filmā nevienā brīdī neaiziet vulgaritātes teritorijā, bet tās klātbūtne ir sajūtama caur filmā izmantotajiem materiāliem un mākslinieciskajām izvēlēm, kas attēlam piešķir īpašu sensualitāti, ko var precīzi sajust arī otrā ekrāna pusē.

Filmas darbības laiks ir vasaras pilnbrieds, un filmas kulminācija ir pulsējoši karsta nakts ar negaisu, tā pērkons un zibens ienes arī zināmu skaidrību sakaitētajos prātos un caur tiem – arī skatītājos, un galu galā filma noslēdzas ar barona fon Fitinghofa (krievu aktieris Leonīds Jarmoļņiks) teikto, ka migla izklīdīs un viss taps skaidrs. Taču pati negaisa nakts ir notikumiem pilna un nepadodas pēkšņai apskaidrībai. Tas ir arī viens no retajiem brīžiem, kad filmai netipiski tiek zaudēta mākslinieciskā savaldība, un baronese Emma (ko tēlo lietuviešu aktrise Severija Janušauskaite) savā katarses brīdī bīstami sagrīļojas uz parodijas robežas, smejoties ar cigareti zobos negaisam fonā.

"Ko zina klusā Gerda" uzdod jautājumus, kā arī liek uzdot jautājumus pretī, un šiem jautājumiem nav atbildes. Mēs nezinām, ko zina klusā Gerda, un vēl mazāk mēs esam pietuvojušies atbildei par to, kāpēc Gerda vispār varētu kaut ko zināt, nemaz nerunājot par to, kāpēc tas būtu jāņem vērā. Es neteikšu priekšā, kas ir Gerda, tas lai paliek pārsteigums skatītājiem, bet ir iemesls, kāpēc Gerdu starp aktieriem neatradīsiet. Arī atbildes uz to, kur mēs īsti esam, nav, kaut arī ir zināms, ka filma pamatā tika uzņemta Dundagas un Cesvaines pilīs – radītā vieta ir ārpus precīzām ģeogrāfiskām robežām, jo tam nav nekādas nozīmes. Filma eksistē citā laikā un citā telpā, ko raksturo dziļas ilgas pēc patiešām citiem laikiem, varētu pat teikt – pēc vecās aristokrātijas, vecās inteliģences un privilēģijām, kas nāk kopā ar tādu pamatīgu pasaulskatu. "Ko zina klusā Gerda" ir kino ar pamatīgu atvēzienu, ko varētu uz ekrāna redzēt arī biežāk, un šī ir filma, kas noteikti ir pelnījusi sastapties ar savu skatītāju, pat ja tas ir tiešsaistes formātā. Katra jauna, oriģināla latviešu filma ir svētki, it sevišķi šīs filmas gadījumā, kas ir drosmīgs, mākslinieciski augstvērtīgs kino, kas pret savu skatītāju izturas ar intelektuālu cieņu. Un, lai kino dzīvotu un izdzīvotu, tas ir jāskatās un par to ir jārunā, it sevišķi tagad.

Tags

Ko zina klusā Gerda Lielais Kristaps recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form