Modes māksliniece Šeila par filmu 'Sāls'
Indiešu režisores Faridas Pačas filma "Sāls" ir stāsts par ģimeni, kura daudzus mēnešus gadā strādā, iegūstot sāli. Darbs ir smags, un sadzīve ekstrēmi vienkārša, skarba, bet tomēr tajā visā ir tāda varena harmonija. Iegrimstot filmas nesteidzīgajā gaisotnē, nevilšus gribas vilkt emocionālas paralēles ar mūsu lauku cilvēku darba ikdienu. Arī sāls ieguvei nepieciešama lauku sagatavošana, kopšana, ražas briedināšana un novākšanas laiks. Viss savā dabiskajā un nesasteigtajā ritmā. Filmā - ūdens sūkņa mehānisma ritmā. Asociatīvi sanāk tādi Indijas "Straumēni".
Vizuāli ārkārtīgi skaista filma. Putekļaini pastelīgos toņos un gleznām līdzīgiem kadriem, kuros ļoti smaga ikdiena iegūst rimtu un cildenu smukumu.
Skatoties, nē - drīzāk, dzīvojot līdzi filmas varoņu ikdienai, pārņem tāda spēcīga laika plūduma nebeidzamības un cilvēku vienotības sajūta. Visur pasaulē vīri pēc darba uzsmēķē, bērni spēlē "veikalos" un sievietes pucējas, kad dodas uz vietējo svētku saietu, kur tērpu mirdzumiņi labi sadzīvo ar apkārtējo šmucību. Man neradās sajūta, ka nabadzībā, uz ko filmā uzsvars, tas sagādā mazāk prieka. Varbūt tieši otrādi.
"Sāls" ir viena no filmām, kas vedina pafilozofēt par dzīves jēgu un arī par to, cik mēs maz zinām par absolūti pierastām un nepieciešamām lietām. Kur un kā tās top, kādas rokas tās sarūpējušas. Piemēram, sāli.
Vizuāli pievilcīga un interesanta filma, jo kurš gan zina, kur tā sāls īsti rodas?
