Žurnāliste Eva Ikstena-Strapcāne par filmu 'Lidijas īstās mājas'
"Cilvēki grib aizsargāt to, kas viņiem ir, nodrošināt savas robežas, baidās, ka svešie viņiem atnesīs kādu ļaunumu" - šādus vārdus nesen izlasīju intervijā, kur ar saviem novērojumiem dalījās Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks. Ir grūti pašiem uz sevi palūkoties no malas - vai tiešām ir tā, ka ap savu valsti un Eiropu ceļam augstus mūrus ar asiem spieķiem? Cerībā, ka iebraucēji ideālā gadījumā tiek likvidēti jau nelegālo imigrantu laivelēs Vidusjūrā vai izķerti Šengenas sauszemes robežpunktos.
Īsfilma "Lidijas īstās mājas" ir nīderlandiešu režisores Elīnes Helēnas Šellekensas stāsts par mazo Lidiju, kura ir dzimusi Nīderlandē. Viņas vecāki te ir ieradušies no Āfrikas, un norit pastāvīga cīņa par uzturēšanās iespēju Eiropā. Ģimene nemitīgi krāmē koferus un ir spiesta pārcelties no vienas mājas uz otru, neiesakņojoties nevienā vietā. Notiekošais ir pagalam sarūgtinājis mazo Lidiju. Naudas trūkums ir sīkums, salīdzinot ar to, ka viņai nav draugu. Tiklīdz Lidija ir atradusi sabiedrotos, viņai jāmaina gan mājvieta, gan mācību iestāde.
Ierasto politisko un birokrātisko skaidrojumu par iebraucēju/Eiropiešu attiecībām, ir nomainījis cilvēcisks redzējums, kas skatāms bērna acīm. Lidijas domas, sajūtas un ikdiena ir parādīta tuvplānos, par kuriem neiedomājamies, kad izlasām ziņu virsrakstus par imigrantiem nedraudzīgu politiku, nacionālo partiju kategoriskajiem apgalvojumiem un cilvēktiesībām. Lidija ir dzīvespriecīga meitene, kura nezina citas mājas kā Nīderlandi, jo viņa ir dzimusi un augusi Eiropā. Viņa nesaprot, kādēļ būtu jādodas uz Āfriku un kādēļ pieaugušie cilvēki prasa kaut kādu papīra gabalu. Neierasts stāstījums, ko mums izdzied un izstāsta pati Lidija.
