Latvijas Nacionālās operas soliste Evita Zālīte par filmu 'Dvīnes'
Man tevis pietrūkst...
Šīs filmas īsto scenāristu mēs katrs sauksim savā vārdā - kāds par LIKTENI, kāds par lielo SAKRITĪBU, bet kāds varbūt par DIEVA GRIBU. Katram būs taisnība, jo filmas notikumi ir uz acīmredzamā - neticamā robežas.
Filmas sākumā maza ķīniešu meitene saka vārdus: "Man tevis tik ļoti pietrūkst..." Šie vārdi mani nepamet, noskatoties filmu, kura ģeogrāfiski aptver gandrīz visu pasauli (Ķīna, ASV, Norvēģija) un kurā brīnumi sāk notikt brīdī, kad cilvēki ir atvērti, pazemīgi un paļāvīgi.
Pasaulei pietrūkst cilvēku ar labo gribu dalīties lielākajā, kas mums ir Dieva dots - Mīlestībā. Mīlestībā, kas nešķiro rases un tautības, kas nav kategoriska un agresīva pret cilvēkiem, kuri kļūdās. Mīlestībā, kas meklē patiesību vienkāršā vēlmē darīt labu.
Filmā par adoptētajām Ķīnas meitenītēm nav neviena nosodoša vārda bērnu bioloģisko vecāku virzienā, jo - kur valda liela cilvēcība, tur tas vairs nav svarīgi.
Filmas režisore ar lielu saudzību rāda, cik atšķirīgi mēs esam un cik līdzīgi, kad mūs satuvina Lielie liktens groži. Daudzi dzīves mīnusi šajā filmā brīnumaini pārtop par plusiem.
Ikvienai ģimenei, lai kurā pasaules malā tā dzīvotu, ir smaga ziņa par to, ka pārim nevar būt bērnu. Šajā gadījumā cilvēki izrādījās pietiekami drosmīgi, lai sāktu jaunu un noslēpumainu ceļa posmu, kurš bagātinās un iekrāsos viņu dzīves ceļus visā tās garumā. Un protams, protams, ka tieši šādi cilvēki var darīt laimīgus nevienam nevajadzīgus bērnus. Vai tam ir vajadzīga drosme? Protams!
Filma iedrošina. Filma parāda cilvēkus, kuri mīl bērnus, vēl ne reizi viņus neredzēdami un kuri gatavi pārkāpt valodas un kultūras robežas, lai piepildītu savus sapņus.
Mani nepamet domas, ka kaut kur Amerikā, Itālijā vai Francijā kāda ģimene vēro Latvijas bērna bildīti un gluži kā šajā filmā gaida ilgi loloto satikšanos, jo mums savus bērnus nevajag.
Bet varbūt mūs vajag iedrošināt? Šī filma to var!
