Recenzijas par dokumentālo filmu programmu 'Klusuma spēks'

Bērnu un vecāku attiecībām veltītās filmas jau ir noskatījušās LNO soliste Evita Zālīte (filma "Dvīnes") un žurnāliste, LTV Kultūras ziņu vadītāja Eva Ikstena – Strapcāne (filma "Lidijas īstās mājas"). Par radošas personības izaugsmi filmā "Dejo man!" savs viedoklis ir LNO baleta premjeram Raimondam Martinovam.

Filmā "Laukums" un Ēģiptē notiekošo labāk palīdzēs izprast LTV žurnāliste Linda Bagone. Filmu producents un režisors Gints Grūbe ir iejuties citā ampluā, līdz ar "Neatlaidīgajām vecmāmiņām" iedziļinoties jautājumā par globālo augšupeju ekonomikā.

Par vizuāli iespaidīgāko šī gada foruma filmu "Sāls" ko teikt ir modes māksliniecei Šeilai, kamēr žurnālists un dabas draugs Māris Olte ir aizdomājies par cilvēka nodarījumiem videi, par ko vēstīts filmā "Metamorfozes".

Par to, vai pieprasījums pēc tādas personības kā "The Beatles" sekretāres Frīdas (Freda Kelly) būtu arī Latvijas mūziķu aprindās, spriež mūziķis Goran Gora (Jānis Holšteins).

"Klusuma spēks". Dokumentālo filmu cienītājiem tiek piedāvātas deviņas starptautisku atzinību ieguvušas filmas no ASV, Bulgārijas, Dānijas, Indijas, Lielbritānijas, Norvēģijas u.c. valstīm. Jau trešo gadu foruma filmas skatāmas arī ārpus Rīgas - Jēkabpilī, Rēzeknē un Valmierā.

3., 4. un 5. septembrī skatītājiem pēc filmu seansiem būs iespēja tikties ar filmu režisoriem un piedalīties diskusijās – gan klātienē Rīgā, kinoteātrī "K.Suns", gan arī ar interneta tiešraižu palīdzību, kas būs skatāmas portālā "Delfi" un www.nfc.lv. Turpat lasāmas arī sabiedrībā zināmu cilvēku pārdomas par programmas "Klusuma spēks" filmām.

Filmas tiek demonstrētas oriģinālvalodā, ar subtitriem angļu valodā, nodrošinot tulkojumu latviešu valodā. Skolēni, studenti, pensionāri un kino profesionāļi aicināti apmeklēt Baltijas jūras dokumentālo filmu forumu bez maksas, pirms filmas seansa izņemot brīvbiļetes kinoteātru kasēs. Filmu programmu iespējams apskatīt šeit. 

Tonio onkulss, trīs muļķi un slepenais dienests

Nesen viens radiožurnālists, pieteikdams raidījumu par Baltijas ceļa 25 gadu atzīmēšanu, izcēla kā ievērojamu parādību to, ka daudzi cilvēki vēl atceras notikumus un savu darbību tajos. Tā, laikam, ir tāda pārspīlētas aktuālās komunikācijas un informācijas laikmeta kroplība, - pat pavisam nesenus notikumus un vēsturi nepārzināt, neorientēties un iztikt ar vērtējumu klišejām.

Divas bulgāru režisores, Vesela Kazakova un Mina Mileva, ir izveidojušas šķietami nepretenciozu filmu par savu skolotāju. Skatoties "pa diagonāli", filma ir burvīga mākslinieka - animācijas filmu autora - dzīvesstāsts, kas iesākas dziļos padomju laikos, kad Bulgārijas Tautas republiku visi saukāja par PSRS 16. republiku un izbraukt no PSRS uz Varnas kūrortu pat neskaitījās ārzemju ceļojums.

Galveno filmas varoni, Antoniju Trajanovu, pasvītrojot viņa kalpošanu mākslai un nepolitizēto eksistenci padomju laika hierarhijā, visi sauca par onkuli Tonio. Viņa zīmētie animācijas varoņi bija klasisku komiksu siluetfigūru personāži, ātri uztverami, kustīgi un ar apbrīnojami vieglu humoru apveltīti. Onkulis Tonio saplūda ar savu filmu varoņiem un, spriežot pēc filmas, arī dzīvē gan kolēģiem, gan studentiem pauda savu paradoksālo humoru ar nebeidzamu vitalitāti. Trīs muļķi - tā sauc veselu animācijas īsfilmu seriālu, un, man liekas, tas ir Tonio "alter ego".

Taču bulgāru režisoru filma nav viss nekāds nepretenciozs biogrāfisks pastāsts. Filma sacēlusi lielu rezonansi un opozīciju dzimtajā Bulgārijā, saskalinot mākslas un varas attiecību nesvaigo ūdenstilpni. Un šī smirdīgā ūdens viļņošanās ir tas filmas aspekts, kuram vajadzētu ietekmēt arī Latvijas u.c. Austrumeiropas filmu skatītājus, vērtētājus.

Filma sākas ar to brīdi, kad neizprotamu un neizskaidrotu iemeslu dēļ Tonio zaudē darbu mūsdienu Bulgārijas intelektuālajai dzīvei svarīgā Jaunajā Bulgārijas Universitātē (NBU). Viņš tur strādāja par animācijas mākslas pedagogu un sagatavoja daudzus animācijas filmu režisorus. Filma beidzas ar ziņu par neseno Tonio nāvi.

Talantīgā un cilvēciski atvērtā Tonio dzīve visu laiku, arī mūsdienu demokrātiskajā Bulgārijā, bija rūpīgi pārraudzīta no gan padomju laika, gan postpadomju ēras ideoloģiskā "jumta" puses vai, prasti sakot, ar čeku/slepeno dienestu saistītiem ļaudīm, māksliniekiem un iestāžu vadītājiem. Un ne jau tikai pārraudzīta.

Šeit arī sākas tas vēsturiskās atmiņas fenomens, ko es pieminēju sākumā. Visās totalitārisma režīmu pārvaldītajās valstīs (arī padomju Latvijā!) pastāvēja tāds varas un mākslas aizbildniecības modelis. To zināja visi, bez tā nenotika neviens mākslas notikums, pat savas dzejas lasīšana draugiem paša dzīvoklī. Aizbildniecībā bija kaut kas no pirmatnējās iekārtas varas izpausmes: - "Tas, ka tu esi talantīgs, tas ir sūds, jo tu nezini, ko ar to darīt un kam kalpot. Un tāpēc tev jāklausa mums." Visi totalitārismu piedzīvojušie mākslinieki tam gāja cauri un tas bija drosmes, patstāvības un arī izdzīvošanas tests.

Tonio bija jāpieņem līdzautorība ar svarīgu, pat talantīgu, bet ar slepeno dienestu saistītu kolēģi, kuru kā paradoksālā pasaku konstrukcijā sauca - Donio Doņevs. Donio zināja, kā lietot onkuļa Tonio talantu. Uz mirkli filma uzbur ainas, kā Sofijas krogā pie "mafijas/čekas" galda krusttēvi kārtoja likteņus saviem padotajiem.

Taču bulgāru filmā ir viens aspekts, kuru režisores atklāj bez samulsuma. No Tonio dzīves beigu posma skaidrs, ka slepeno dienestu krusttēvu laiks nebeidzās 1990./91.g., līdz ar PSRS sabrukumu, demokrātiskajām pārmaiņām un sienu krišanām. Krusttēvi ar garšu izdzīvoja savas dzīves un iekarojumus līdz pat mūsdienām. Tonio viņiem arī pēc valsts iekārtas mutācijas palika "mazais, panāc šurp!..."

Un, kā jūs domājat - kad Latvijā tas patiešām beidzās, ja tā padomā?!

Indiešu režisores Faridas Pačas filma "Sāls" ir stāsts par ģimeni, kura daudzus mēnešus gadā strādā, iegūstot sāli. Darbs ir smags, un sadzīve ekstrēmi vienkārša, skarba, bet tomēr tajā visā ir tāda varena harmonija. Iegrimstot filmas nesteidzīgajā gaisotnē, nevilšus gribas vilkt emocionālas paralēles ar mūsu lauku cilvēku darba ikdienu. Arī sāls ieguvei nepieciešama lauku sagatavošana, kopšana, ražas briedināšana un novākšanas laiks. Viss savā dabiskajā un nesasteigtajā ritmā. Filmā - ūdens sūkņa mehānisma ritmā. Asociatīvi sanāk tādi Indijas "Straumēni".

Vizuāli ārkārtīgi skaista filma. Putekļaini pastelīgos toņos un gleznām līdzīgiem kadriem, kuros ļoti smaga ikdiena iegūst rimtu un cildenu smukumu.

Skatoties, nē - drīzāk, dzīvojot līdzi filmas varoņu ikdienai, pārņem tāda spēcīga laika plūduma nebeidzamības un cilvēku vienotības sajūta. Visur pasaulē vīri pēc darba uzsmēķē, bērni spēlē "veikalos" un sievietes pucējas, kad dodas uz vietējo svētku saietu, kur tērpu mirdzumiņi labi sadzīvo ar apkārtējo šmucību. Man neradās sajūta, ka nabadzībā, uz ko filmā uzsvars, tas sagādā mazāk prieka. Varbūt tieši otrādi.

"Sāls" ir viena no filmām, kas vedina pafilozofēt par dzīves jēgu un arī par to, cik mēs maz zinām par absolūti pierastām un nepieciešamām lietām. Kur un kā tās top, kādas rokas tās sarūpējušas. Piemēram, sāli.

Vizuāli pievilcīga un interesanta filma, jo kurš gan zina, kur tā sāls īsti rodas?

Metamorfoze - pārveidošanās...

Dokumentālo kino mīl tādēļ, ka tas realitāti atrāda nepastarpināti - tādu, kāda tā ir. Režisora darbs ir izvēlēties tēmu, lemt kādā valodā to realitāti sniegt. Bezkaislīgi un devu pa devai. Kā zāles pret kādu slimību vai gluži otrādi - kāda efekta panākšanai.

Filma ir par piesārņotu upi. Un ciematu tās malā... Radioaktivitāte ar savu šķietami nekaitīgo dabu un neredzamo klātbūtni ļoti reti kādu atstāj vienaldzīgu. Runā, ka katram sestajam cilvēkam esot radiofobija - intuitīva trauksme pret visu, kas ar radiāciju saistīts.

Iespējams, arī Muslimovo ciemā tādi dzīvo. Dzīvo un nekas sliktāks par to, kā ir, nenotiek...

Kā dzīvi vadi Tu, kā dzīvoju es, kā dzīvo vācietis un kā Urālu ciema iedzīvotājs - un ko mēs varam savā dzīvītē mainīt? Man patīk šīs filmas nesteidzīgā gaita. Mulsina, ka "trakas lietas" tiek stāstītas un rādītas ne traki. Vienkārši. Kā nokaut aitu, jo kaut kas jau jāēd ir.

Vai tiešām mēs, cilvēki, esam zemei kā pastāvīgais piesārņojums? Ar ko atšķiros es no tā ciema iedzīvotāja, ko vispār nozīmē drošība, tīra vide... Kurš ir noteicējs par to, kur katram dzīvot? Un cik savā dzīvē ko izlemt mēs ļaujam sev paši?

Vai tas, ka mājai ir apmetums, nozīmē, ka tā ir drošāka pret ārpasauli?

Vienīgais, kas patiesi vairo cilvēku cerības, ir bērni. Banāla atziņa? Ko no savas ikdienas varam solīt tiem?

Kādi tie izaugs, ja dzims šeit, kādi - ja dzims tur? Tas viss līdzinās vienam lielam eksperimentam un zaķīši esam mēs. Ar savām izvēlēm savu iespēju priekšā.

Esmu uzaudzis "padomju laikos" un labi zinu to iekšējo morāli. Principus, pēc kuriem bija jādzīvo. Un tāpēc šī filma mani nepārsteidz tā, kā pārsteigs tos, kuri šo kārtību nezin. Jā - dīvainos laikos esam dzīvojuši. Un, iespējams, vēl dīvainākos dzīvojam patreiz.

Kam domāts atoma spēks? Cilvēku aizsardzībai - pret ko? Enerģijas ieguvei - bet ja tā pati vienā dienā "uzkaras"?

Režisors ir savu parādījis. Esmu to redzējis. Sejas klusē, tās vēro mani un no šī brīža tālāk es dzīvošu, zinot, ka ir tāds ciems - Muslimovo. Bet, ko dod šīs zināšanas?

"Cilvēki grib aizsargāt to, kas viņiem ir, nodrošināt savas robežas, baidās, ka svešie viņiem atnesīs kādu ļaunumu" - šādus vārdus nesen izlasīju intervijā, kur ar saviem novērojumiem dalījās Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks. Ir grūti pašiem uz sevi palūkoties no malas - vai tiešām ir tā, ka ap savu valsti un Eiropu ceļam augstus mūrus ar asiem spieķiem? Cerībā, ka iebraucēji ideālā gadījumā tiek likvidēti jau nelegālo imigrantu laivelēs Vidusjūrā vai izķerti Šengenas sauszemes robežpunktos.

Īsfilma "Lidijas īstās mājas" ir nīderlandiešu režisores Elīnes Helēnas Šellekensas stāsts par mazo Lidiju, kura ir dzimusi Nīderlandē. Viņas vecāki te ir ieradušies no Āfrikas, un norit pastāvīga cīņa par uzturēšanās iespēju Eiropā. Ģimene nemitīgi krāmē koferus un ir spiesta pārcelties no vienas mājas uz otru, neiesakņojoties nevienā vietā. Notiekošais ir pagalam sarūgtinājis mazo Lidiju. Naudas trūkums ir sīkums, salīdzinot ar to, ka viņai nav draugu. Tiklīdz Lidija ir atradusi sabiedrotos, viņai jāmaina gan mājvieta, gan mācību iestāde.

Ierasto politisko un birokrātisko skaidrojumu par iebraucēju/Eiropiešu attiecībām, ir nomainījis cilvēcisks redzējums, kas skatāms bērna acīm. Lidijas domas, sajūtas un ikdiena ir parādīta tuvplānos, par kuriem neiedomājamies, kad izlasām ziņu virsrakstus par imigrantiem nedraudzīgu politiku, nacionālo partiju kategoriskajiem apgalvojumiem un cilvēktiesībām. Lidija ir dzīvespriecīga meitene, kura nezina citas mājas kā Nīderlandi, jo viņa ir dzimusi un augusi Eiropā. Viņa nesaprot, kādēļ būtu jādodas uz Āfriku un kādēļ pieaugušie cilvēki prasa kaut kādu papīra gabalu. Neierasts stāstījums, ko mums izdzied un izstāsta pati Lidija.

Man tevis pietrūkst...

Šīs filmas īsto scenāristu mēs katrs sauksim savā vārdā - kāds par LIKTENI, kāds par lielo SAKRITĪBU, bet kāds varbūt par DIEVA GRIBU. Katram būs taisnība, jo filmas notikumi ir uz acīmredzamā - neticamā robežas.

Filmas sākumā maza ķīniešu meitene saka vārdus: "Man tevis tik ļoti pietrūkst..." Šie vārdi mani nepamet, noskatoties filmu, kura ģeogrāfiski aptver gandrīz visu pasauli (Ķīna, ASV, Norvēģija) un kurā brīnumi sāk notikt brīdī, kad cilvēki ir atvērti, pazemīgi un paļāvīgi.

Pasaulei pietrūkst cilvēku ar labo gribu dalīties lielākajā, kas mums ir Dieva dots - Mīlestībā. Mīlestībā, kas nešķiro rases un tautības, kas nav kategoriska un agresīva pret cilvēkiem, kuri kļūdās. Mīlestībā, kas meklē patiesību vienkāršā vēlmē darīt labu.

Filmā par adoptētajām Ķīnas meitenītēm nav neviena nosodoša vārda bērnu bioloģisko vecāku virzienā, jo - kur valda liela cilvēcība, tur tas vairs nav svarīgi.

Filmas režisore ar lielu saudzību rāda, cik atšķirīgi mēs esam un cik līdzīgi, kad mūs satuvina Lielie liktens groži. Daudzi dzīves mīnusi šajā filmā brīnumaini pārtop par plusiem.

Ikvienai ģimenei, lai kurā pasaules malā tā dzīvotu, ir smaga ziņa par to, ka pārim nevar būt bērnu. Šajā gadījumā cilvēki izrādījās pietiekami drosmīgi, lai sāktu jaunu un noslēpumainu ceļa posmu, kurš bagātinās un iekrāsos viņu dzīves ceļus visā tās garumā. Un protams, protams, ka tieši šādi cilvēki var darīt laimīgus nevienam nevajadzīgus bērnus. Vai tam ir vajadzīga drosme? Protams!

Filma iedrošina. Filma parāda cilvēkus, kuri mīl bērnus, vēl ne reizi viņus neredzēdami un kuri gatavi pārkāpt valodas un kultūras robežas, lai piepildītu savus sapņus.

Mani nepamet domas, ka kaut kur Amerikā, Itālijā vai Francijā kāda ģimene vēro Latvijas bērna bildīti un gluži kā šajā filmā gaida ilgi loloto satikšanos, jo mums savus bērnus nevajag.

Bet varbūt mūs vajag iedrošināt? Šī filma to var!

Interesanta filma ar ieskatu kāda dejotāja dzīvē. Ir dažādas profesijas un ir dažādi cilvēki. Ne visiem ir lemts būt un kļūt par dejotājiem vai māksliniekiem, un būt cienīgiem stāvēt uz skatuves vai publikas priekšā. Uzstādīt bērniem mērķi jau no agra vecuma ir ļoti svarīgs un grūts lēmums. Šķirties no savas atvases un ļaut izjust, kā tas ir - būt patstāvīgam, var izveidot vai atmodināt iekšējo egoismu. Filmas varonī tas bija jūtams. Sevis pārvarēšana un nonākšana līdz mērķim var notikt savā ierobežotā pasaulē, pakārtojot visu tikai savām ambīcijām, vai var iet otru ceļu un izsvītrot egoismu no mērķtiecības.

Uzreiz iejutos Jegora ādā, jo bērnībā pats dzīvoju viens internātā Austrijā, prom no ģimenes un draugiem. Skola svešā valodā un baleta, raksturdeju, aktiermeistarības un citas nodarbības no rīta līdz vēlam vakaram. Tas nebija viegli un bija brīži, kad vienkārši gribējās padoties un visu pamest, bet tieši tas ļauj izjust patstāvību un kļūt stiprākam, drošākam un neatkarīgākam. Šādā laikā jo vairāk novērtē savu ģimeni, un ir laiks pārdomām par to, ka draugi nāks un ies, bet ģimene ir tikai viena.

Nav viegli būt kameras priekšā 24/7. Varēja redzēt nelielu uzspēlētību no galvenā varoņa puses. Būt dabīgam un tiešām teikt to, ko domā un jūti... nedaudz nevajadzīga dramatisma un skumju piedevas, bet nepietiekams prieks un gandarījums, sasniedzot mērķi. Deja nav tikai konkursi un sacensības, bet pāri visam tai ir jāsagādā bauda, prieks, gandarījums un brīvības sajūta. Varu spriest tikai pēc savas pieredzes.

Ko cilvēks izjūt, kad saulrietā klausās Bēthovenu, Verdi vai Šūbertu, izlasot grāmatu, kas aizkustina līdz asarām, vai turot rokās jaundzimušo? Tas ir tas, ko jūtu, atrodoties uz skatuves.

Būt egocentriski pašpārliecinātam un dusmoties uz pasauli, ja mērķis nav sasniegts, vai, drīzāk, smagi un neatlaidīgi strādāt un priecāties par katru soli augšup? Manuprāt, līdz mērķim ir jānonāk ar apziņu - ja vēlies izmainīt pasauli, tad sāc ar cilvēku spogulī.

Vai man patika filma? Jā. Ieskats jaunu dejotāju dzīvē, kuri, pārvarot fizisku un morālu slodzi, cenšas nonākt līdz finišam, paralēli cīnoties ar sevis meklēšanu un tīņa gadiem. Sauciet mani par vecmodīgu, bet pietrūka respekta pret cilvēkiem, kuri viņiem dāvāja jumtu virs galvas, ēdamo uz galda un, galu galā, dzīvību. Tas lai nu paliek vecāku ziņā. Ko iesēsi, to pļausi!

Aizmugure

Filma "Good Ol' Freda" man kā mūzikas industrijā strādājošam neko jaunu neiemācīja. Bet tiem, kuriem šķiet, ka šajā biznesā pastāv tikai slava, atzinība un "viegla nauda", filma kalpos par piemēru tam, ka neviens uzņēmums nevar pastāvēt bez "pelēkajiem kardināliem".

Par "pelēkajiem kardināliem" ierasti sauc tos, kuri patiesībā virza "lietas". Tie ir cilvēki, kuri paliek aizmugurē, izvirzot priekšplānā tos, kuri saņems sitienus vai uzslavas. Un tieši tāds pats "kardināls" ir "Bītlu" sekretāre Frīda, kura ir viena no tiem cilvēkiem, kuriem ir bijusi tā laime (drīzāk gan - slogs) "apstrādāt" Bītlu mānijas "melno kasti" - fanu vēstules - un veikt ikdienas administratīvo darbu. Ja mēra ar šodienas mērauklu, tad gan Mailijai Sairusai, gan Bejonsē, gan mūsu pašu "Prāta Vētrai" "aizmugurē" sēž pāris cilvēku, kurus publika nemaz neredz, bet bez kuriem šie "kuģi" nespētu aizpeldēt nemaz ne tik tālu.

No vienas puses - tas ir milzīgs pagodinājums un laime strādāt uzņēmumā, kas maina Pasaules kārtību (kaut vai tik šķietami niecīgā nišā kā mūzika), bet no otras puses - tas ir tieši tāds pats uzņēmums kā jebkura būvfirma, reklāmas aģentūra vai "Facebook". Atnāk "galvenie", padara savu darbu un tad nāk "melnie" darbinieki, kuri aiz šiem "dūžiem" satīra. Un, dod Dievs, tādu mīlestību pret darbu, kāds bija Frīdai, kura mīlēja katru no "Bītliem". Mīlēja tik ļoti, ka uzņēmās padarīt "melno darbu" viņu vietā. Tikai aiz mīlestības. Pie kam - platoniskās, nevis fiziskās. Un katru reizi, kad redzu kādu līdzīgu stāstu, manī kaut kas "sakustas". Sakustas sajūta, ka ir cilvēki, kuri ir gatavi ziedot savu laiku citu dēļ. Tajā ir kaut kas tik cilvēcīgs, ka šie dzīvesstāsti reizēm ir pat daudz nozīmīgāki par tiem, kuri izcelti "slavas saulītē".

Frīda ir tā, kura šobrīd dzīvo mazā mājiņā un bauda sava mūža "mierīgās dienas", lai arī būtu pelnījusi būt tikpat slavena kā Pols Makartnijs vai Ringo Stārs - vienīgie šobrīd dzīvie Bītli. Kā atzīmē kāds kungs filmā - Frīda nav uzrakstījusi nevienu scenāriju filmai, nevienu grāmatu par savu pieredzi "Bītlu industrijā" un tikai tāpēc vien dzīvo sev "paredzēto" kluso dzīvi, paturot "Bītlu" pieredzi stāstiem pie kakao krūzes ģimenes saietos. Un tas liecina tikai par Frīdas cilvēcību, piezemētību un lojalitāti. Un man jāatzīstas, ka šajā laikmetā, kad pastāv paštīksmināšanās, patmīlība un egoisms, spēt noturēties pretī šķietamās slavas "gaišajām pusēm" (it kā tādas pastāvētu!) ir kaut kas apbrīnojams.

Mākslinieks nevar pastāvēt bez cilvēkiem komandā, kuri tic. Tic viņu spējām, talantam un veiksmei. Es gribētu, lai Frīda strādā uzņēmumā Goran Gora. Ja vien tas būtu uzņēmums. Ja vien es būtu Pols Makartnijs. Vai Ringo Stārs. Bet Frīdas sirds jau kopš sešdesmitajiem ir aizņemta.

Jau hrestomātiski ir gados vecāku klausītāju zvani Latvijas radio raidījumam Krustpunkti, kuri tieši un bez aplinkiem pauž savu neapmierinātību ar pilsētā un valstī notiekošo. Par to var pasmaidīt, taču šo radioklausītāju vērtējums lielākajā daļā gadījumu ir ļoti precīzs. Izrādās vecumdienas ir nevis samierināšanās laiks vai apātijas iestāšanās pret notiekošo, bet iespēju laiks, kas nevis balstīts vecuma marasmā, bet gan dzīves pieredzē un zināšanās, ko iespējams likt lietā. 

Par to arī Hovara Bustnesa jaunākā dokumentālā filma "Two Raging Grannies", kas ir stāsts pār divām aktīvām kundzēm, kurām jau pāri astoņdesmit un kuras dodas glābt pasauli ceļojumā no Sietlas līdz Wallstreet Ņuorkā, pārkāpjot jebkādā veida "tā nav pieņemts", lai noskaidrotu, vai ekonomiskā izaugsme ir iespējama un kurš pasaulē vispār var sniegt uz šo jautājumu atbildi. Viņas abas pieredzējušas ekonomisko krīzi, vienmēr bijušas iesaistītas dažādās sociālās kustībās un savā ceļojumā apgāž ne vienu vien mītu par vecumposmu štampiem. Filma ir jautrs ceļojums sociālu mītu dekonstrukcijas virzienā, ar izciliem filmas galvenajiem varoņiem - divām astoņdesmit gadīgām kundzēm un pārējo pasauli.

Sabiedrībā vecums tiek bieži asociēts ar vientulību, nabadzību un palīdzības lūgšanu, kas ne tikai mulsina esošo pensionārus un ne tikai Latvijā, bet arī pārējiem ievieš bailes no novecošanas. Pasaulē ir veikti daudz pētījumu, kas šādu un citus mītus kliedē. Piemēram, Kalifornijas Universitātes pētījums pierāda, ka vecāki cilvēki lēnāk nonāk pie, piemēram, padoma/lēmuma nevis tāpēc, ka smadzenes ir lēnākas, bet tāpēc, ka tās veic vairāk funkcijas, līdz ar to padomi ir daudz izsvērtāki. 

Vecuma diskriminācija, kas bieži vien balstās uz mītiem, rezultātā nozīmē, ka mēs neizmantojam, piemēram, vecākās paaudzes resursu. Vecāks darbaspēks un ilgāka darba dzīve nenozīmē mazāk produktīvu vai mazāk radošu darbaspēku, tas ir tikai mīts. Bet šādi vispārēji izplatīti pieņēmumi rada šo mītu piepildījumu: piemēram, cilvēki kļūst mazāk produktīvi, jo diskriminācijas dēļ pakāpeniski kļūst mazāk iespējas attīstīt savas spējas. Filma "Two Raging Grannies" ir stāsts par vecumu, kuram patiesībā nav robežas un jebkuram indivīdam neatņemamām tiesībām iejaukties pasaules kartībā.

"Izvēlies lielisku atpūtu kūrortos!", "viens no populārākajiem kūrortiem ziemā", "noslēpumu zeme" - šādi un līdzīgi uzsaukumi tūrisma aģentūru mājaslapās mūs aicina pavadīt "neaizmirstamu atvaļinājumu" Ēģiptē. Taču, vai aizbraucot uz tūristiem glīti izveidotajiem viesnīcu rajoniem Sarkanās jūras piekrastē, mēs varam teikt, ka patiešām esam iepazinuši šo valsti? Vai, sastopot šajās lagūnās strādājošos, kuri smaidoši gatavi ar mums aprunāties gan angļu, gan krievu valodā, varam teikt, ka esam iepazinuši ēģiptiešus?

Citu Ēģipti iepazīst tie, kuri aizbraukuši līdz galvaspilsētai Kairai. Pāris soļu attālumā no ierastajiem tūristu maršrutiem jūti uz sevi pavērstus vairs ne smaidīgu ēģiptiešu skatienus. Kā ieejas pazemes alās izskatās kāpnes lejup uz metro, kur nokāpuši nav pat tie, kas šajā pilsētā dzīvo vairākus gadus. Lai atstātu automašīnu stāvlaukumā, tur strādājošajiem jāmaksā papildus (lai neaizvainotu nevienu šajā darījumā iesaistīto, to var dēvēt arī par tējas naudu). Savukārt, lai iekļūtu Ēģiptes muzejā, jāpaiet garām tankiem un jauniem puišiem, kuri rokās satvēruši automātus. Starp citu, Ēģiptes muzejs atrodas blakus Tahrīra laukumam. Vietai, kuru dēvē arī par Atbrīvošanas laukumu. Zīmīgi, ka tieši šeit 2011. gadā pulcējās tūkstošiem ēģiptiešu, lai pretotos 30 gadu ilgajam Hosni Mubaraka režīmam, iebilstu diktatora uzspiestajai komandantstundai un iestātos pret korupciju visos varas gaiteņu līmeņos.

Filma "Laukums" rosina domāt par pašaizliedzību. Jauni puiši un meitenes ir gatavi nakšņot Tahrīra laukumā, zinot, ka saullēktu var arī nesagaidīt. Taču viņiem ir ticība tam, ka izdosies panākt pārmaiņas valstī. Viņu aizsākto pretošanās kustību gan izmanto politiski radikālais spārns, kurš rezultātā kaut vai neilgi, tomēr spēj iegūt varu valstī.

Filma "Laukums" rosina domāt par sociālo mediju spēku. Populārajās interneta vietnēs ievietotie uzsaukumi un cilvēku liecības īsā laikā spēj mobilizēt cilvēkus. Tahrīrā un citviet valstī pulcējas arvien lielāks skaits neapmierināto. Tajā pašā laikā revolūcijas gaitā sociālajos medijos ievietotie video atklāj pārējai pasaulei patieso ainu par notiekošo vājprātu "civilizācijas šūpulī".

Filma "Laukums" rosina domāt par plaisu starp iedzīvotājiem un karavīriem. Armija, kurai būtu jāaizstāv sava valsts un pilsoņi no ārējiem agresoriem, iedarbina tankus. Šajās bruņu mašīnās iesēdušies tādi paši ēģiptieši, kā tie, kas ar savām vēlmēm un cerībām pulcējas Tahrīra laukumā, taču viņi ir spējīgi pārbraukt pāri saviem līdzpilsoņiem, tos izkropļojot un nogalinot.

Filma "Laukums" atspoguļo to, kā daļai tautas tomēr izdevās salauzt 30 gadu garumā ilgušo militāro režīmu Ēģiptē. Tas pavēra ceļu uz demokrātiskām vēlēšanām valstī. Pēdējās no tām uzvarēja un par Ēģiptes prezidentu kļuva bijušais armijas komandieris Abdelfatahs as Sisi. Tas liek uzdot jautājumu, vai filmā redzamo varoņu cerības nav kļuvušas par mazākuma vēlmēm? Vai maz šī valsts spēj iztikt bez militāra režīma?