LNO baleta premjers un horeogrāfs Raimonds Martinovs par filmu 'Dejo man!'
Interesanta filma ar ieskatu kāda dejotāja dzīvē. Ir dažādas profesijas un ir dažādi cilvēki. Ne visiem ir lemts būt un kļūt par dejotājiem vai māksliniekiem, un būt cienīgiem stāvēt uz skatuves vai publikas priekšā. Uzstādīt bērniem mērķi jau no agra vecuma ir ļoti svarīgs un grūts lēmums. Šķirties no savas atvases un ļaut izjust, kā tas ir - būt patstāvīgam, var izveidot vai atmodināt iekšējo egoismu. Filmas varonī tas bija jūtams. Sevis pārvarēšana un nonākšana līdz mērķim var notikt savā ierobežotā pasaulē, pakārtojot visu tikai savām ambīcijām, vai var iet otru ceļu un izsvītrot egoismu no mērķtiecības.
Uzreiz iejutos Jegora ādā, jo bērnībā pats dzīvoju viens internātā Austrijā, prom no ģimenes un draugiem. Skola svešā valodā un baleta, raksturdeju, aktiermeistarības un citas nodarbības no rīta līdz vēlam vakaram. Tas nebija viegli un bija brīži, kad vienkārši gribējās padoties un visu pamest, bet tieši tas ļauj izjust patstāvību un kļūt stiprākam, drošākam un neatkarīgākam. Šādā laikā jo vairāk novērtē savu ģimeni, un ir laiks pārdomām par to, ka draugi nāks un ies, bet ģimene ir tikai viena.
Nav viegli būt kameras priekšā 24/7. Varēja redzēt nelielu uzspēlētību no galvenā varoņa puses. Būt dabīgam un tiešām teikt to, ko domā un jūti... nedaudz nevajadzīga dramatisma un skumju piedevas, bet nepietiekams prieks un gandarījums, sasniedzot mērķi. Deja nav tikai konkursi un sacensības, bet pāri visam tai ir jāsagādā bauda, prieks, gandarījums un brīvības sajūta. Varu spriest tikai pēc savas pieredzes.
Ko cilvēks izjūt, kad saulrietā klausās Bēthovenu, Verdi vai Šūbertu, izlasot grāmatu, kas aizkustina līdz asarām, vai turot rokās jaundzimušo? Tas ir tas, ko jūtu, atrodoties uz skatuves.
Būt egocentriski pašpārliecinātam un dusmoties uz pasauli, ja mērķis nav sasniegts, vai, drīzāk, smagi un neatlaidīgi strādāt un priecāties par katru soli augšup? Manuprāt, līdz mērķim ir jānonāk ar apziņu - ja vēlies izmainīt pasauli, tad sāc ar cilvēku spogulī.
Vai man patika filma? Jā. Ieskats jaunu dejotāju dzīvē, kuri, pārvarot fizisku un morālu slodzi, cenšas nonākt līdz finišam, paralēli cīnoties ar sevis meklēšanu un tīņa gadiem. Sauciet mani par vecmodīgu, bet pietrūka respekta pret cilvēkiem, kuri viņiem dāvāja jumtu virs galvas, ēdamo uz galda un, galu galā, dzīvību. Tas lai nu paliek vecāku ziņā. Ko iesēsi, to pļausi!
