Redzēt laiku. Toms Treibergs par dokumentālo filmu 'Laika tilti'
Foto: Andrejs Grants

Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa filmā "Laika tilti" iekļauti Baltijas valstu poētiskā dokumentālā kino izcilākie paraugi no Herca Franka, Ulda Brauna, Ivara Selecka, Marka Sosāra, Andresa Sēta, Roberta Verbas, Henrika Šablevičus un Aivara Freimaņa filmām. Otra filmas līnija ir epizodes no pieminēto režisoru ikdienas gan šodien, gan arī agrākos viņu dzīves periodos.

Dokumentālo filmu "Laika tilti" noskatījos ar saviem vecākiem. Gan tāpēc, ka tajā atainotais laikposms ir viņu jaunības laiks, gan tāpēc, ka arī mans tētis savulaik strādāja Rīgas Kinostudijā un veidoja dokumentālo kino, tāpat arī mamma bija klātesoša radošajos procesos, kuri saistīti ar ekrāna mākslu, – viņas darbavieta bija Latvijas Televīzija. Pēc filmas noskatīšanās mamma teica: "Jā, šis lēnais temps ir pilnīgi aizmirsts. Viss tagad notiek tik ātri: bem!, bem!, parādām filmu, bem! – pēc tam ziņas, tad, bem! – reklāma; aiziet, aiziet, aiziet! Un šeit – vienkārši pilnīga miera jūra." Tēvs savu atsauksmi izpauda daudz kodolīgāk. Uz jautājumu "Kā patika?" viņš atbildēja: "Nu, tur taču viss bija pateikts."

Laika intensitātes jautājums man lika aizdomāties. Arī režisors Ivars Seleckis, viens no filmas varoņiem, tajā saka: "Mums bija laiks. Mēs varējām vērot, jo mums bija laiks." Laika izpratnes jautājumi mūsdienu sabiedrībā vēl arvien ir aktuāli, šai ziņā nozīmīgu atskaites punktu deva norvēģu autora Tomasa Hillana Ēriksena grāmata "Mirkļa tirānija", kurā tika vētīta indivīda uzmanības un uztveres izmaiņu dinamika arvien straujāku informācijas straumju ielokā. Topošais kinokritiķis Miks Želvis savā recenzijā ""Laika tilti" – cieņpilns reveranss Baltijas dokumentālā kino autoriem" raksta: "Baltijas poētiskā dokumentālā kino – ko Latvijā līdz šim biežāk pieņemts apzīmēt kā Rīgas stilu jeb Rīgas poētiskā dokumentālā kino skolu – režisori par savu virsuzdevumu un pētniecības objektu, oponējot Padomju Savienībā cildinātajai kolektīvisma dogmai, izvirzījuši cilvēku, precīzāk, nevis kādu konkrētu personu vai cilvēku grupu, bet gan cilvēcisko, kādu tīru, izolētu, universāli saprotamu stāvokli vai pārdzīvojumu, kurš citādi varbūt dažādas blakus informācijas gūzmā paliktu nevērīgam skatītājam noslēpts." Želvja pieminētā "cilvēka kā virsuzdevuma izvirzīšana" acīmredzot arī paģērējusi noteiktu māksliniecisko un tehnisko pieeju atainojamam notikumam. Nevis informēt, bet vēstīt. Ziņot par vispārcilvēcisko, nevis lokālo – vienlaikus atstājot redzeslokā cieši piediegto birku, kas piešūta pie realitātes auduma, kurā ieausti politiski, ģeogrāfiski, sociāli un konkrētu kultūru ilustrējoši pavedieni.

Te īpaši nozīmīga ir attēla estētika. Kameras darbs, filmas kvalitāte, montāža, skaņa. Protams, visas minētās sastāvdaļas ir būtiskas jebkurā audiovizuālā darbā. Taču atšķirībā no aktierkino, kurā inscenētas dramaturģijas dinamika var "paraut līdzi" skatītāju pat tad, ja kāds no šiem elementiem realizēts nepilnīgi, dokumentālā kino gadījumā dramaturģiju veido pati dzīve. Aizslīdēt no reālu dzīvesstāstu atainojuma ir pagalam viegli. Tādēļ, ka starp skatītāju un ekrānu nav iestudējuma rožainā priekškara. Tas bieži vien var aicināt uz sapņošanu – respektīvi, realitātes padarīšanu par skaistāku, nekā tā patiesībā ir. Un tas tiek darīts kolektīvi, kas nav mazsvarīgi. Poētiskā dokumentālā kino skola šo priekškaru skatītāja acu priekšā noplivināja tikai tiktāl, lai rastos nojausma par to, ka arī pavisam ikdienišķas norises var būt dzīves skaistuma un pilnīguma apstiprinātājas.

"Laika tiltos" varam novērtēt, kā šo metodi realizējuši Baltijas dokumentālā kino meistari. Katrs ar savu raksturu, tehnisko pieeju, filozofisko redzējumu. Ir arī iespēja dzirdēt viņu atziņas un, kas īpaši šarmanti atsevišķos gadījumos, – īsas norādes, kā konkrētā epizode ar viņu klātbūtni būtu jāuzņem filmas veidotājiem. Šī nav dokumentāla filma tradicionālā izpratnē. Tajā, varētu teikt, nav interviju, un, pat ja varoņi arī piemin kādu notikumu vai dzīves laikā noformulējušos atziņu, ir sajūta, ka tā ir nevis atbilde uz aizkadrā uzdotu jautājumu, bet gan piepeši skaļi izteiktas domas, un mums kā skatītājiem vienkārši ir sagadījies atrasties vienā laikā un telpā ar šo domu izteikšanu. Šos domu izteikumus filmā izcili portretē gan mūsu Valdis Celmiņš un Jānis Šēnbergs, gan arī trīs lietuviešu operatori. Ņemot vērā apjomīgo materiāla daudzumu un dažādos režijas rokrakstus, montāžas procesā dažādos laikos un telpās tvertos stāstus izcili ir sakombinējuši montāžas režisori Kosts Radlinsks un Andra Doršs. Protams, nedrīkst nepieminēt arī abu režisoru, Kristīnes Briedes un Audrjus Stoņa, darbu un viņu pieņemtos lēmumus, lai filma veidotos tāda, kādu to varam redzēt uz ekrāna.

Tātad viena filmas vērtība ir noteikta laikposma kino estētikas piemēri no dažādu (kaut ļoti tuvu) tautību un "skolu" režisoru darbiem. Otrs svarīgs elements ir pārdomas gan par cilvēka mūža ritējumu, gan par to, kādas izmaiņas pieredzējusi tā vide, kurā šie cilvēki tverti kinolentes kadros. Lai ilustrētu pirmās pārdomas, izmantoti režisoru portretējumi viņu mūža nogalē vai arī tuvu tai. Tas pats darīts ar atsevišķiem varoņiem, kuri redzami atlasītajās dokumentālajās filmās. Līdz ar to tiek iedarbināts šobrīd tīmekļa vidē tik populārais "toreiz & tagad" motīvs, kurš īpaši skaudri manifestējas epizodē par kādas Lietuvas lauku skoliņas mūzikas skolotāju. Reiz braši spēlējušam akordeonu savu audzēkņu priekšā, nu viņam, dīvāna stūrī sēžot, jāatzīst: "Lai spēlētu mūziku, ir svarīgi nebūt kurlam." Vecais vīrs ar zināmu piespiešanos paņem rokās akordeonu un pēc pāris plēšu vilcieniem un nospiestiem taustiņiem apstājas, tādējādi atzīstot, ka šī viņa dzīves epizode ir noslēgta. Savukārt vides pārmaiņas parādītas epizodēs, kurās viens pret vienu uzņemtas tās vietas, kurās agrāk notikusi filmu darbība. Lielākoties redzama regresīva situācija. Arī iepriekš pieminētā Lietuvas lauku skoliņa nu ir ieaugusi zālēs – omulīgās koka ēkas logi ir tumši, daudzējādā ziņā.

Mēdz teikt, ja, iestudējot teātra izrādi, nav īstas drošības par tās iespējamo ietekmi uz skatītāju, ir trīs "burvju elementi", kurus izmantot. Pirmais: iesaistīt lugas darbībā bērnu (vai pat vairākus); otrais: iesaistīt dzīvnieku (vai pat vairākus). Un, visbeidzot: scenogrāfijā iekļaut degošu sveci. Vai vairākas. Ja padomājam par to nopietni, visos pieminētajos elementos ir klātesošs kaut kas enigmātisks un pievelkošs. Ne tikai katra konkrētā elementa iedabas, bet arī noteiktā sabiedrībā savstarpēji apstiprināto kultūras kodu un tradīciju diktāta dēļ. Jo, nonākot uz skatuves, gan priekšmetiem, gan dzīvām būtnēm taču parādās "cits svars". Domājot par šiem elementiem "Laika tiltu" gadījumā, varētu likties līdzīgi, un tādēļ rodas sekojošas analoģijas. Piemēram, veca cilvēka seja teju vienmēr būs interesantāka nekā jauna, jo pirmajā mēs varam redzēt laika nospiedumus un acu skatienā ietilpinās pavisam cits pārdomu apjoms. Vai arī tajā vairs nav necik daudz pārdomu, kas savukārt nes līdzi automātisku dramatismu.

Tāpat drošs variants, lai panāktu skatītāja līdzpārdzīvojumu (un varbūt pat nostalģisku aizmiršanos), varētu būt jau esoša materiāla izmantošana, kurā parādīta pagātne, kas ir stipri atšķirīga no tagadnes, – melnbalts attēls, kinolentes "vizuālie trokšņi", atšķirīgas ēkas un pilsētas izvietojums, automobiļi, cilvēku apģērbi, frizūras un savstarpējās attiecības... Par šī principa efektivitāti varam pārliecināties kaut vai mūzikas video piemēros, sevišķi jau postroka un citu alternatīvo žanru piedāvājumos.

Un tomēr šie – no pirmā skatiena secinot – atvieglinājumi "Laika tiltos" nedarbojas kā drošas radošās kārtis, sak, "vēsture jau visu izdarīs mūsu vietā". Dokumentālo filmu fragmenti un šodienas epizodes ir sakārtotas prasmīgi, radot jaunu secību, kādā sekot autonomām un tomēr sasvstarpēji paskaidrojošām pasaulēm un tajās iekļautajiem pieredzējumiem. Tādējādi filma ir līdzvērtīgs spēlētājs savas priekšteču kopas ietvaros. Jo arī "Laika tiltu" veidotājiem bija laiks. Laiks vērot un pastāstīt par novēroto arī mums.

"Laiks, laika plūdums daudz ko maina. Lietas, kas šķiet nesatricināmas, majestātiskas un nebeidzamas, izrādās, pakāpeniski mainās," spriež lietuviešu režisors Henriks Sablevičus. Mainību var uztvert dažādi, arī traģiski, pie viena piesaucot dažādus latīņu spārnotos izteicienus. Otra iespēja ir mainību pieņemt kā neizbēgamu mūsu eksistences sastāvdaļu. "Laika tilti" mums parāda dižena laikmeta atblāzmu, bet kur gan ir tas lakmusa papīra gabaliņš, kurš uzrāda šodienas pagrimumu, turklāt ne tikai ekonomiskā, bet arī radošā ziņā? Jā, daudz kas ir aizaudzis, daudzas ēkas ir tukšas un visā Latvijā ir uz abu roku pirkstiem saskaitāmi "piena steķi" jeb dēļu sanaglojumi ar kāpnītēm, no kuriem savulaik mēdza ieliet pienu pārvadājamās cisternās. Jā, daudzas ģimenes un vienpaši ir aizbraukuši strādāt uz ārzemēm, iespējams, arī uz neatgriešanos. "Laika tilti" ir filma, kura mudina drebošiem pirkstiem neglāstīt vecus foto, kuros redzama dzīve tad, kad "tas viss vēl nebija tā", bet gan uzskatīt tos par ierosmi būvēt savu dzīvi – un varbūt pat šo valsti –, paturot prātā to, ka Lietuvai, Igaunijai un Latvijai ir bijuši un būs redzīgi cilvēki. Ar kinokameru vai zivju tīklu rokā – bet redzīgi.

Filmas seansu saraksts reģionos atrodams šeit!

Sharing Options

Source

Tags

Hercs Franks Latvijai 100 Latvijas filmas Latvijas simtgadei Latvijas simtgade recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus