Rekviēms skumjām. Solvita Krese par Lorijas Andersones filmu 'Suņa sirds'
Foto: Kadrs no films "Heart of a Dog"

Šogad Baltijas jūras Dokumentālu filmu foruma programmā būs iespēja noskatīties amerikāņu multimākslinieces Lorijas Andresones veidoto filmu "Suņa sirds" ("Heart of a Dog"). Par filmu pēc noskatīšanas raksta Latvijas Laikmetīgā mākslas centra direktore Solvita Krese.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Nav daudz tādu filmu, kuras, skatoties jau trešo reizi, joprojām atklājās jauni satura, formas un intonācijas līmeņi. Lorijas Andersones "Suņa sirds" ir viena no šādām filmām, kuru līdzīgi kā labu grāmatu gribas paturē rokas stiepiena attālumā, lai varētu atkal noskatīties brīžos, kad aptrūkstās viedā rāmuma, ar kura palīdzību izdodas palūkoties uz dzīvi gaiši un redzīgi.

Ar Lorijas Andersone daiļradi, ja nemaldos, vēl tālajos 80. gados mani iepazīstināja par Latvijas multimediju patriarhu dēvētais Hardijs Lediņs, kuram tā bija neizsmeļams iedvesmas avots. Joprojām Andersone, man šķiet, ir viena no interesantākajām un jaudīgākajām sava laika radošajām personībām tās izpausmes dauzveidīgajos aspektos – gan kā mūzikas, performanču, gleznu un tekstu autore.

"Suņa sirds" veidota kā tāds "Gesamtkunstwerk", kurā izmatots viss mākslinieces radošais instrumentārijs. Viņas zīmētie animācijas tēli saplūst ar arhīva materiāliem un video eksperimentiem, ko papildina mūzika un skaņas ainava, un vainago stāstījums Lorijas fascinējošajā balsī.

Atbruņojošs rekviēms skumjām, kurā māksliniece pieskarās savām atmiņām un emocijām, kas saistās ar viņas mīļotas kucītes Lolabellas, viņas mātes un vīra, leģendārā mūziķa Lū Rīda, aiziešanu mūžībā. Dziļa un ļoti intīma meditācija, kurā privātais nonākt tajā kristāliskajā formātā, kad kļūst universāls un personīgi uzrunājošs filmas skatītājam. Liekas neticami, ka sāpes var pārvērst tādā dzidrā un rāmā gaismā. Gluži, ka bezgalīgās zelta debesis Fransisko Goijas gleznā, kurā redzams vien aiz kalna aizslēpies suņa galvas profils, un kuru mākslinieces izmanto kā vienu no filmas blīvā vēstījuma foniem. Nevarēju arī noslēpt pārsteigumu un aizkustinājumu ieraugot šo mazzināmo Goijas darbu, kura reprodukcija ilgus gadus iedzīvojusies manā guļamistabā, Andersones filmā.

Kā arī skatoties filmu nepameta sajūta, ka līdzās tekstiem, attēliem un referencēm uz tādu filosofu kā Ludvigs Vitgenšteins un Sērens Kirkegors atziņām, Tibetas mirušo grāmatu un budisma meditācijas praksēm, šai filmā meklējamas neskaitāmas zīmes un norādes, kuras katrs var mēģināt atpazīt un izlasīt sev adresētu vēstījumu, kurā pasaule parādās kā vienots savstarpēji saistīts notikumu un pavedienu kopums.

Paralēli trauslajai skumju ainavai māksliniece tomēr neatkāpjas no sev ierastās sociāli aktīvās pozīcijas, kas ienes filmā mūsdienu kontroles sabiedrību kritizējošu intonāciju un refleksiju par pasaulē aktuāliem notikumiem, kas izraisa globālu rezonansi un ietekmē vēstures gaitu. Netrūkst arī veselīgas un izsmalcinātas ironijas, kas neļauj skatītajam ieslīdēt vilinošajā skumju atvarā.

"Jums jāiemācās, kā izjust skumjas, neesot skumjam," atkārto maģiskā Andersones balss, liekot neparastajai filmas pēcgaršai turpinaties vēl lgi pēc tās noskatīšanās.

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.

"Suņa sirds" – režisore Lorija Andersone (Laurie Anderson), 2015. gads, ASV/Francija.

Tags

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form