Aiz butaforiskās realitātes fasādes ar šmaukšanos

Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā
Foto: Kadrs no filmas "Saules staros"


Tomēr – kā jums izdevās ielūkoties aiz izdomātās realitātes fasādes?

Paveicās, ka mūs neizmitināja viesnīcā uz salas, kur parasti dzīvo visi ārzemnieki. Tad mēs vispār neko nebūtu redzējuši. Bet, zinot šo niansi, jau laikus kategoriski prasīju apmešanās vietu pilsētā. Tā mēs nokļuvām paraugviesnīcā, kur parasti tiek izmitināti kaut kādi pirmrindnieki, kuri ierodas Phenjanā uz kaut kādiem svētkiem. Viņus atved autobusos jau ar ziedu klēpjiem un ordeņiem.

Aptuveni divu mēnešu laikā, ko tur nodzīvojām, vairāk par 10 cilvēkiem brokastīs nesatikām – galds bija klāts milzīgā viesnīcas restorānā ar greznām lustrām un Versaļas stila krēsliem. Smieklīgi, bet šajā greznībā brokastīs deva ēdamkaroti džema, sviesta piciņu, maizīti, olu un trīs gurķa šķēlītes.

Mums pieveda jaunu transportlīdzekli, mēs sākām braukt, izlikāmies, ka filmējam mūsu varoni, bet patiesībā pamanījāmies arī nofilmēt šo to no pilsētas. Vitālijs Manskis

Un pusdienās?

Pusdienas gan nebija sliktas – ēdām valūtas restorānā, par mūsu priekšstatiem pilnīgi pieņemamu summu – 10–15 eiro. Ziemeļkorejā tā ir milzīga nauda. Man izdevās uzzināt, ka viņu kinostudijas vadītāja, kura pakļautībā strādā vairāk nekā 800 cilvēku, alga ir 75 centi mēnesī.

Piemēram, es novēroju kā mauriņa pleķīti mūsu viesnīcas priekšā ik dienu apkopa vesela ģimene: nesa bļodiņās ūdeni, ar pinceti izlasīja nezāles. Kādēļ viņi to darīja? Ja jau tā vajag man pūst miglu acīs, pasaulē tam sen ir radīts paklājzāliens.

Filmēšanas gaitā mēs šmaucāmies, kad un kur vien varējām. Piemēram, pēc scenārija meitenei bija jābrauc uz skolu ar autobusu. Mums pieveda jaunu transportlīdzekli, mēs sākām braukt, izlikāmies, ka filmējam mūsu varoni, bet patiesībā pamanījāmies arī nofilmēt šo to no pilsētas. Brīvi filmēt Phenjanu mums nebūtu atļāvuši. Vai arī – mums bija jāfilmē ziedu nolikšana pie vadoņu pieminekļa, bet ar garā objektīva palīdzību iemūžinājām attālāk notiekošo. Tas viss atgādināja izlūkošanas operāciju, kad, darot vienu, piesedzies, lai paveiktu pavisam ko citu.

Režisors Vitālijs Manskis: labāk nāvessods, nekā dzīve Ziemeļkorejā
Foto: Publicitātes attēls

Jūs gribat teikt – Phenjana ir gigantiska Holivudas studija ar dārgām dekorācijām un ikviens ir aktieris, kurš spēlē savu lomu. Uz mūžu.

Absolūta taisnība! Ja atceramies Artēmija Ļebedjeva fiksēto, kad pavadoņi atveda viņu uz skatu laukumu pie Čučhes pieminekļa, lai apburtu viņu ar iespaidīgo pilsētas skatu – prospektiem un augstceltnēm upes otrā pusē, viņam pietika vien pagriezties turpat par 180 grādiem, lai nofotografētu, to, kas viņam nebija jāredz, – nabadzīgo iedzīvotāju barakas, reālās dzīves liecinieces, kas slēpjas aiz Potjomkina sādžas fasādes.

Kas būtu noticis, ja jūs pieķertu, filmējot no "nepareizajiem" rakursiem?

Nedomāju, ka man kā "Putina draugam" draudēja reālas briesmas dzīvībai. Galu galā – Krievija ir Ziemeļkorejas galvenais draugs un partneris, savukārt Ziemeļkoreja ir viena no tām 10 pasaules valstīm, kas atzinusi Krimas aneksiju. Tad jau brāļi uz mūžu. Taču mana indulgence saglabājās uz diviem braucieniem. Sākotnēji apsolītais trešais brauciens nenotika – mums neiedeva vīzas. Acīmredzot kaut kāda informācija līdz Ziemeļkorejas varas pārstāvjiem bija nonākusi.

Kā vārdā notiek šis farss?

Atklāti sakot, es joprojām nespēju saprast šī titāniskā darba jēgu – vesela nācija to vien dara, lai uzturētu šo papjēmašē realitāti. Kad Putins rīkoja ziemas olimpiādi dienvidu pilsētā Sočos, bija skaidrs, ka viņš pasaulei vēlas parādīt absolūtu Krievijas varu un personisko triumfu. Šo viņa produktu patērēja simtiem miljonu cilvēku. Vēlāk sava olimpiskā triumfa afektā viņš savāca Krimu, uzsāka Ukrainas, bet vēlāk Sīrijas kampaņu.

Tūkstošiem dzīvu cilvēku ar karodziņiem veidotās laimīgās bildītes – tas ir varenāk nekā lāzeru šovs Sočos. Vitālijs Manskis

Ziemeļkorejas situācijā darba un līdzekļu ieguldījums glancētajā bildītē ir nesamērojami lielāks. Viņiem olimpiāde kā sākās pirms septiņdesmit gadiem, tā nav beigusies. Protams, tur nav civilizētās pasaules tehnoloģiju, bet viņi masu pakļauj ar varu un saliedētību. Tūkstošiem dzīvu cilvēku ar karodziņiem veidotās laimīgās bildītes – tas ir varenāk nekā lāzeru šovs Sočos. Bet Korejas "Putinam" nav tās auditorijas, kas krievu. Tur jau tūristu ir daudz mazāk. Tāpēc man nav skaidrs – kam visa šī butaforija.

Viņiem šī dzīve dekorācijās ir absolūti dabiska eksistences forma. Dažu paaudžu laikā jau izzudusi jebkāda organisma un domāšanas pretošanās spēja. Saka, ka cilvēkam senos laikos esot bijusi aste, tagad palicis tikai kauliņš, bet ziemeļkorejiešiem kaut kas līdzīgs ir noticis ar apziņu – tā ir atmirusi, jo nav nepieciešama.

Tags

Lasāmgabali Rīgas Starptautiskais kino festivāls Vitālijs Manskis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form