'Riga IFF' filmas apskats: Kameras acs klātbūtnē
Foto: Publicitātes foto

Ceturtdien, 15. oktobrī, atklāts Rīgas Starptautiskais kinofestivāls ("Riga IFF"). "Delfi Kultūra", sadarbībā ar festivāla rīkotājiem, piedāvā Latvijas Kultūras akadēmijas topošās kino kritiķes Dārtas Ceriņas recenziju par filmu "Vienas vasaras hronika" ("Chronique d'un été").

Vai tu esi laimīgs? Vai veci cilvēki ir nelaimīgi? - Šādus jautājumus uz ielas sastaptajiem ļaudīm uzdod Marselīna, sieviete ap trīsdesmit. Vēl pirms pāris kadriem viņa filmas autoriem, antropoloģisko un etnogrāfisko filmu režisoram Žanam Rušam un franču intelektuālim Edgaram Morēnam, pauž šaubas, vai to varēs. Viņa sastop Parīzē melnādainus studentus, itāļu imigranti, auto mehāniķi, vaļīgu fotomodeli, fabrikas strādniekus un pensionārus - dažādu sociālo un etnisko grupu pārstāvjus, veidojot unikālu un intīmu portretu galeriju kā kino pētījumu.

Kreisā Sēnas krasta intelektuāļu Ruša un Morēna kopdarbs "Vienas vasaras hronika" (1961) ir cinéma vérité kvintesence un turpina kino teorētiķa Andrē Bazēna bausli par patiesības nonākšanu caur inscenējumu. Rušs pavadījis vairāk kā 60 gadus Āfrikā, veidojot dokumentālās filmas, kas nojauc robežu starp realitāti un inscenējumu, kurus viņš dēvē par vizuālajiem antropoloģijas veikumiem. Viņu valdzina dalītās antropoloģijas ideja - metode, kas paredz balss piešķiršanu mēmajam, proti koloniālisma upuriem un tiem, kuri ir sociālajās hierarhijas kalna piekājē, un krievu režisora Dziga Vertova postulāts par "kino aci" kā realitātes fiksētāju. Rušs un Morēns guvuši jaunu iedvesmas šalti no Vertova padomju ikdienas dzīves hroniku sērijas "Kino-pravda", tamdēļ savu pieeju viņi nodēvēja par kino patiesību.

Filmas nelineārā un selektīvā kompozīcija tiecas atklāt, kas ir filmas varoņi - aktieri, kuri sava īstā tēla ietvaros cenšas izlikties patīkami, vai ekshibicionisti - līdz kaulam atklāti cilvēki, kuru uzvedību kameras klātbūtne neizmaina. Paradoksāli, bet mēs vērojam ne tikai filmas varoņu-objektu un viņu attiecības, bet arī režisoru-subjektu un objektu attiecības filmēšanas procesā, kas pārtop par antropoloģisku kino aktu. Dokumentālā kino vēstījums vairs nav neitrāls realitātes fiksētājs un kamera nav tikai neredzamā visu tverošā acs - mūsu priekšstatus par dokumentālo kino šī filmas lauž. Rušs un Morēns pauž, ka patiesums var atklāties situācijas tiešumā. Patiess ir tas, kas notiek kameras priekšā un kas atbilstošs attiecīgajai situācijai.

'Riga IFF' filmas apskats: Kameras acs klātbūtnē
Foto: Publicitātes foto

Jau filmas sākumā aizkadra balss uzstāda filmas konceptu, proti, filmā neviens nebūs aktieris. Tomēr tas neparedz, ka neviens netēlos un nemainīs savu identitātes eksistences veida ārējās izpausmes. Marselīna uzdod jautājumu ap divdesmit gadus vecam jaunietim, kurš tērpies gaišā uzvalkā un pilnmēness apaļās brillēs, vai viņš ir nelaimīgs? Viņš viņai pārjautā - vai šis ir filozofiskas dabas jautājums? Vai tas ir par Dekartu? Sarunas lavierē no komisma, identitātes pretrunības līdz pašiem uzrunātajiem sev negaidītām atklāsmēm. To visu fiksē kino acs.

"Vienas vasaras hronika" iemieso Francijas kolektīvo portretu caur sarunām par Alžīras karu, jauno paaudzi, rasu solidaritāti, izolētību un savu individuālo trimdu sabiedrībā. Katra varoņa individuālā laime iezīmējas ar to, ka katrs ir no kaut kā atsacījies, lai būtu daļa no kāda sociuma. Pie šīs atziņas nonāk itāļu migrante Merilū, kūpinot cigareti drebelīgā rokā. Viņas acis tiecas sausināt asaras, kad viņa pati verbalizē un definē sevi kameras priekšā. Kamera neuzmācīgi seko un skatās, bet dara to selektīvi, netraucējot kameras fiksētajai realitātei.

Skatītājs vēro katru varoni, viņa pārdomas pašam par sevi un centienus definēt sevi un sabiedrību, kas ir kā intīma grēksūdze-saruna caur kameru. Rušs un Morēns filmas finālā atrāda visiem iesaistītajiem varoņiem safilmēto materiālu un gūst negaidītu atziņu - tieši filmas varoņus, tagad - filmas skatītājus, kuri vēro paši sevi, mulsina divi aspekti redzētajā: Marselīnas vientuļais gājiens caur "Place de la Concorde", kad viņa dalās ar savām skumjām par tēvu un koncentrācijas nometni, kā arī atsevišķu varoņu samākslotība.

Tieši Marselīnas aina ir konstruētā pašrefleksija, kas spēj sasniegt lielāku autentiskumu, lai gan tiek izmantots viņas šķietamās apziņas straumes ieraksts aizkadrā, izmantojot sinhronizēto skaņu. Tā ir fikcija, tomēr Marselīna apgalvo, ka tieši šajā epizodē jutusies visbrīvāk. Pēc filmas Morēns un Rušs riņķo domādami, vai tieši duālisms padara viņu kino eksperimentu neizdevušos? Pagalam sājā sajūta pēc seansa abus atstāj domu pilnus, vai kino var aizsniegt realitāti vai kino pats par sevi ir realitāte.

Oficiālo kino programmu atklāj Uģa Oltes filma "Dubultie svešinieki".

"Riga IFF" notiek desmit dienas. Tajā tiek izrādītas deviņas filmu programmas - filmas bērniem, kino klasika, šobrīd aktuālākie kino pasaules pārsteigumi, Skandināvijas filmas, īsfilmas, dokumentālo filmu konkursa "Artdocfest" skate, kuru Krievijā izrādīt ir aizliegts, īsfilmu programma, kā arī latviešu filmu izlase "Lielais Kristaps".

Tags

Riga IFF Rīgas Starptautiskais kino festivāls

Comment Form