Filmas "Mana māte" ideja Nanni Moretti radās "Habemus papam" ("Mums ir pāvests", 2011) uzņemšanas laikā, kad nomira režisora māte. Šis ir stāsts par mātes slimību, samierināšanos ar nenovēršamo zaudējumu, meitas pieaugšanu un bezspēcības sajūtu.
"Mana māte" ir filma filmā, kas sākas ar ainu no uzņemšanas laukuma, ko režisē filmas galvenā varone Margarita, uzņemot savu filmu un liekot domāt par kino estētiku un ētiku. Tiek uzņemta aina, kurā notiek policijas sadursme ar demonstrantiem. Margarita kritizē operatoru par pārāk lielo vardarbību, uzdodot ētisku jautājumu, kuru pusi operators pārstāv.
Atrodoties mākslīgi radīta konflikta iekšienē, radot pseidodokumentalitātes sajūtu, palielinot adrenalīna devu, liek domāt par autorkino iezīmēm un tā stilistiskajiem paņēmieniem. No morāles viedokļa var iedomāties plašāku skatījumu uz lietām, kas no vienas puses konfliktu, kas ir gatavs pāraugt karadarbībā, padara par sarežģītu metaforu, bet no otras puses - par vilinošu izrādi. Atliek atcerēties Žana Lika Godāra izaicinošo spēli ar kino valodu "Ardievas valodai" ("Adieu au langage", 2014), kur tiek uzdots līdzīgs jautājums, kā iespējamas nodrošināt autentiskumu, kas atšifrē realitāti; tā vietā raisot neskaidrības un radot izdomājumus.
"Mana māte" piedāvā daudzveidīgu optimismu, lai gan Nanni Moretti parādās kā ceturtais protagonists varoņu sarakstā pēc režisores Margaritas, ko lieliski interpretē Margarita Buja; rūpnīcas jaunā īpašnieka Berija Haginsa (Džons Turturo), spriedzes pilnajā atmosfērā ļaujot izbaudīt dažus atelpas mirkļus, uzsverot gan komiskos aspektus, gan ironisko pusi, un Margeritas mātes Adas (Džūlija Lazarīni), kura kļūst par katalizatoru visām varoņu attiecībām. Pats Moreti spēlē sev izvēlētu un sarakstītu lomu - Margaritas gudro brāli Džovanni, kurš, šķiet, visu saprot vislabāk, ir jūtīgs, melanholisks un apņēmības pilns izturēt savu tēlu līdz galam, saglabājot konsekvenci. Margaritai tiek atstāts viņas nervozums, nepārvarama tieksme kontrolēt visu un visus, sakāpinātās emocijas un raupja agresivitāte, kas filmai piešķir īpašu garšu un oriģinalitāti.
Moretti pievērš uzmanību 21. gadsimta lāstam - saziņas un komunikācijas grūtībām visos līmeņos. Berijs Hagins bieži vien neizprot, ko no viņa vēlas, nespēj ne atcerēties, ne pareizi pateikt tekstu, nesaprot vārdu un izteicienu slēpto jēgu, jo ir amerikānis, nevis itālis, tādējādi sadusmojot visu uzņemšanas trupu un līdz baltkvēlei novedot Margaritu. Savukārt Margaritas 14 gadus vecā meita Līvija (Beatrise Mančīni) nespēj apgūt latīņu valodu un jautā mātei: "Kāpēc latīņu valoda ir svarīga?"/ "Loģikas dēļ," atbild māte.
Tikai vecmāmiņa, kas ir latīņu valodas profesore (arī Moretti māte pasniedza latīņu valodu), pamana izmaiņas mazmeitas dzīvē un uzvedībā, vēlāk ieteiks kā interpretēt latīņu valodas darbības vārdu, neizvēloties pirmo norādīto nozīmi vārdnīcās, bet skatot visu tekstu kopsakarībās. Tātad svarīga ir loģiskā analīze. Latīņu valodas sintaksi var salīdzināt ar kino valodu. Visa filma balstās attiecībās starp realitāti un fikciju. Netiek aizmirsta arī retorika.
Nenozīmīgās ainās, kas paliek fonā priekšplānam, režisors gandrīz nepamanāmi runā par vērtību maiņu un vecvecāku izstumšanu no bērnu un mazbērnu dzīves, tiem kļūstot nevajadzīgiem, nevērtīgiem un liekiem. Nemanāmi šī parādība kļūst par Vecās Eiropas slimību un kultūras fenomenu, zaudējot saikni starp paaudzēm.
"Mana māte" var uzskatīt arī par detalizētu un emocionāli dziļu izstrādātu sēru scenāriju, apzinoties, ka pats tuvākais cilvēks no slimības neatgūsies, nāvei glūnot aiz stūra. Filmā gaidāmais zaudējums mijas ar galvenās varones dezorientāciju gan telpā un laikā, gan darbā un privātā dzīvē. Atmiņu ainas mijas ar sapņiem. Izmantojot hiperbolu, N. Moretti atmasko melus, ko bieži stāstām paši sev, slēpjoties aiz maskas vai vēlamo uzdodot par patieso.
Filmā "Mana māte" ir saskatāma tīra Moretti paškritika. Viņš sevi šausta gan kā režisoru, gan kā cilvēku, apsūdzot egocentrismā, atklājot vienā no epizodē, kad Margarita iziet no rāmjiem filmēšanas laukumā, bļaujot: "Režisore ir idiote un jūs kā tādi muļķi piekrītat visam, ko es saku un daru. Kādam taču vajadzēja pateikt, ka es kļūdos!". Moretti atgādina par profesionālu un eksistenciālu atbildību. Ko līdzīgu var saskatīt Džulio tēlā Frederiko Fellīni filmā "8½".
Iespējams, ka režisors runā par sociālu dezorientāciju, kas izpaužas nespējā uztvert, apgūt un saprast būtiskāko gan sociumā, gan privātā sfērā. Mātes zaudējums tiek rādīts asi un nežēlīgi. Galīgā konfrontācija par bērna un mātes nabassaites pārgriešanu uz mūžīgiem laikiem ir rūgta un daudz skaudrāka nekā kartona kastēs saliktās grāmatu kaudzes tukšā dzīvoklī.
"Mana māte" skar arī politisko jomu, parādot divas atšķirīgas pasaules. Džovanni ir inženieris, kas atrodas bezalgas atvaļinājumā un var atļauties aiziet no darba, jo viņš ir noguris, bet tajā pašā laikā nākamajā kadrā redzam, kā masveidā tiek atlaisti rūpnīcas strādnieki, kuriem darbs ir vienīgā eksistences un izdzīvošanas forma.
Nanni Moretti daiļradi var raksturot kā autobiogrāfijas žanru, kurā režisors ievieš alter ego tēla principu, apvieno dienasgrāmatas un autobiogrāfijas elementus, pēta intīmā un publiskā attiecības, izmantojot ironiju un savu dzīves pieredzi, kā arī pievēršas sabiedrībai sāpīgu jautājumu risināšanai. Savās filmās režisors nav vairījies no kinoatsaucēm, izmantojot gan reāli eksistējošu, gan izdomātu filmu nosaukumus.
Vērīgākie un zinošākie skatītāji "Mana māte" pamanīs gan Rosellini, Fellini un Antonioni, gan Stenliju Kubriku, kā arī Brehta teātra teorijas principus.
