Edmunds Jansons ir mākslinieks, animators un režisors. Vienlīdz aktīvi un ar panākumiem darbojas visās šajās jomās. Par bērnu grāmatu ilustrācijām divas reizes saņēmis Jāņa Baltvilka balvu, viņa veidotās animācijas filmas guvušas godalgas starptautiskos festivālos, bet līdz šim jaunākā filmiņa "Bize un Neguļa" (2017) saņēmusi veselas trīs nacionālās kinobalvas "Lielais Kristaps" – par režiju, scenāriju un kā gada labākā pašmāju animācijas filma. 1. februārī kinoteātros sāks rādīt Jansona jaunāko veikumu – pilnmetrāžas animācijas filmu "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi", kas ir viens no noslēdzošajiem darbiem programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei".

Ar savu studiju "Atom Art" Edmunds Jansons mitinās vienās telpās ar bērnu grāmatu izdevniecību "Liels un mazs". Kopīgā sadarbībā tapušas vairākas grāmatas, radīti mazo bērnu iecienītie "Lupatiņi", mazliet lielākiem skatītājiem un lasītājiem tapusi "Bize un Neguļa". Jaunā Edmunda Jansona filma vēsta jau par sākumskolas vecuma bērniem, kuri paši lemj un rīkojas. Tādi ir filmas "Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" galvenie varoņi. Filmas pamatā – Luīzes Pastores grāmata "Maskačkas stāsts" (Neputns, 2013).

Vēl, izrādās, Edmundam Jansonam ir bērnu grāmatu kolekcija, viņš jau plāno nākamo pilnmetrāžas animācijas filmu bērniem, un viņam ir ļoti svarīgi, lai pilsētā tiktu novērtēti vēsturiskie, individuālie vaibsti, lai tā vispirms būtu draudzīga iedzīvotājiem un tikai tad biznesa interesēm.

Filma iznāk laikā, kad Pārdaugavā viena vēsturiskā jūgendstila māja tiek laista postā, lai vietā nāktu jaunbūve. Pārsteidzoši, cik ļoti tas sasaucas ar to, par ko vēsta jūsu veidotā jaunā animācijas filma.

Skaidrs, ka mēs nemēģinām reaģēt uz aktualitātēm. Tomēr kaut kādā formātā mūsu pozīcija parādās. Arī tas, kāda rakstura reakcijas parādās sabiedrībā, diagnosticē to, ka filma un šī tēma ir aktuāla pilsētai un pilsētniekiem. Rīgā šobrīd ir daudz vietu, par kurām būtu jāizlemj, kā tām vajadzētu attīstīties. Tās vairs nevar palikt savā pašreizējā formā. Tām ir jāmainās. Es daudz labprātāk redzētu, kā tiktu sakārtots, restaurēts, atjaunots tas, kas jau ir. Mēs apzināmies tā unikalitāti. Tas mūs atšķir no jebkuras citas Eiropas pilsētas un veido mūsu identitāti. To nevar tā vienkārši aizslaucīt prom un tā vietā nolikt kaut ko bezpersonisku... Skaidrs, ka tā nav vienmēr. Tas ir atkarīgs no konkrētās vietas, projekta... Tomēr pārāk bieži kaut kas mums ļoti raksturīgs, īpašs tiek nojaukts un tā vietā parādās būves "bez sejas".

Es jums piekrītu, tomēr paprovocēšu. 20. gadsimta sākumā jūgendstila ēkas jau arī ienāca, nostājoties vecā, iepriekšējā vietā, kaut ko liekot arī nojaukt.

Es neesmu pret progresu. Mēs visi nepārtraukti maināmies – gan personiski, gan profesionāli atrodamies procesā. Tieši tāpat vajadzētu mainīties pilsētai. Tomēr gribētos, lai tās ir apzinātas un mērķtiecīgas izmaiņas... Vispār laba provokācija... Jā, ne tika jūgendstils, bet arī Ulmaņlaika arhitektūra ar izteiktām totalitārisma iezīmēm droši vien iznīcināja mazas, šarmantas vietas, tā vietā liekot kaut ko monumentālu, tāpēc ka tā bija nepieciešams varai.

Jebkurā gadījumā restaurācijas gaitā ēka piedzimst no jauna. Piemēram, Kalnciema kvartāls. Brīnišķīgs piemērs ir arī Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola Lāčplēša ielā (Lāčplēša iela 55, arhitekte Zaiga Gaile). Tā ir vecā koka ēka, kas tikusi restaurēta, vienlaikus tā ir pilnīgi jauna, ar jaunu elpu.

Filmā Jēkabs prot zīmēt tā, ka uzzīmētais vēlāk realizējas dzīvē. Ja viņam būtu iespēja uzzīmēt Āgenskalna līča krastu, kur šobrīd ir izdegusī, pusnojauktā ēka, ko viņš zīmētu?

Jēkabs ir bērns. Viņš domā par savām interesēm. Manuprāt, filmā tas ir ļoti aizkustinošs brīdis, kad bērni kopā apsēžas un saka – tagad mēs izdomāsim, kāda būs mūsu pilsēta, kādu mēs to gribam redzēt. Skaidrs, ka viņi saka tās lietas, kas viņus interesē. Lai būtu celiņi skrejriteņiem, šūpoles un slidkalniņi. Iespējams, viņš kaut ko tādu tur mēģinātu iekļaut. Taču man šķiet, ka Jēkabs ir izglītots un spēj novērtēt arhitektūru. Viņš teiktu – šis ir kaut kas tāds, kam jāpaliek.

Foto: DELFI

Filma lielā mērā ir par iedzīvotājiem draudzīgu pilsētvidi, arī par iedzīvotāju iesaisti tās uzlabošanā. Cik lielā mērā šī tēma bija noteicošā, kad izvēlējāties ekranizēt tieši šo Pastores darbu?

Bija vairāki varianti. Nebija arī īsti skaidrs, kāda formāta animācija tā būs. Katrā ziņā šī tēma noteikti bija pluss. Jebkādas idejas, vēstījuma klātesamība darbā to padara spēcīgāku. Ja mēs vēl šai idejai pievienojamies, piekrītam, tad skaidrs, ka tas motivē daudz vairāk.

Ja gribam rosināt skatītājus pievērst uzmanību ne tikai Vecrīgai un pilsētas centram, bet arī apkaimēm, nomalēm, tad kuras vietas jums pašam galvaspilsētā šķiet pievilcīgas vēl bez filmā apspēlētās Maskačkas?

Katrs mēs dzīvojam kaut kādā savā vidē, kur izveidojam savu pasauli. Man patīk Rīgas centrs, Tērbatas iela, Ģertrūdes iela, patīk, kā tās lēnām veidojas, attīstās. To es saucu pat savu pilsētas daļu. Taču, ja es dodos izpētē un ekskursijā, brīnišķīga ir Pārdaugava ar saviem parkiem un ielām, koka apbūvi. Arī Bolderāja ir šarmanta.

Manuprāt, upes klātbūtne pilsētu padara īpašu. Visas vietas, kur var upi sajust, man liekas brīnišķīgas. Man gribētos, lai Daugava vairāk funkcionētu, kā tas ir citās Eiropas pilsētās, kur ir ūdeņi. Lai ir jahtas, laivas, šī dzīvā kustība. Tā ir, piemēram, Stokholmā un Amsterdamā – tur ūdeņi iekļaujas pilsētas dzīvē. Tā man šeit pietrūkst.

Pirmajā mirklī sižets liekas ļoti lokāls, tikai vietējai auditorijai saprotams. Taču, piemēram, Pastores "Maskačkas stāsts" ir tulkots angļu valodā, bet jūsu filmu līdzfinansējusi Polija, kur tā arī tiks rādīta. Kas šajā stāstā ieinteresēja poļus?

Ne tikai poļus. Filmai ir starptautiskais izplatītājs. Tā tiks rādīta Francijas kinoteātros, cik zinu, ir izrādīta interese to demonstrēt arī Nīderlandē un Beļģijā.

Mēs jau no paša sākuma mēģinājām saprast šī stāsta starptautisko potenciālu. Tas ir labs katalizators – pārbaudīt, kā reaģē citur. Ja stāstu mēģina stāstīt ārpusē, ļoti labi var redzēt stiprās un vājās vietas, kas ir un kas nav saprotams. Tāpēc mēs jau ļoti agrīnā stadijā vairākkārtīgi prezentējām to dažādos starptautiskos tirgos, kur apgrozās dažādi izplatītāji. Mēs pamanījām interesi, un tā tieši bija saistīta ar to, ka stāsts ir lokāls, bet vienlaikus šāda veida problēmas ir aktuālas jebkurā pilsētā. Nupat bija intervija ar poļu žurnālistiem. Viņi saka – mums Krakovā ir tieši tādas pašas teritorijas, tāda pati viņu Maskačka. Tā ir jebkur, arī Francijā. Skaidrs, ka katra situācija atšķiras, bet stāsts ir saprotams.

Vai Krakovai būtu nepieciešams pārrakstīt "Maskačkas himnas" tekstu?

Tas ir interesanti. Poļu kopproducents nāca ar savu mūziku un pēcapstrādi, taču dziesma filmai bija nepieciešama tīri sižetiski, tai ir diezgan nozīmīga loma. Es domāju, kā būtu, ja es prasītu poļiem – mums vajag "Maskačkas himnu"! To nebūtu iespējams poļu komponistam izstāstīt. Dziesma ir vislokālākais visā filmā. Tomēr, izrādās, arī Edgara Šubrovska sarakstītā dziesma darbojas starptautiski.

Esmu priecīgs par Šubrovski kā dzejnieku. Mums nav daudz tādu dziesminieku, kuri spētu formulēt, uztaustīt Maskačkas šarmu. Viņa dziesmas ir piesaistītas videi, telpai, to uzreiz var sajust.

Gandrīz vienmēr, taisot filmu pēc kāda literāra darba, kaut kas ir jāīsina, no kaut kā jāatsakās. Nav iespējams visu, kas ir grāmatā, uzlikt uz ekrāna. Cik daudz ir mainīts "Maskačkas stāstā"?

Šādas tādas līnijas ir mainītas. Esmu priecīgs par sadarbību ar Luīzi. Viņa mums uzticējās un saprata, kādā virzienā ejam. Nebija nekādu cīņu, pat tad, ja viņai kā autorei bija kādi sāpīgi zaudējumi. Piemēram, kāds viņai mīļš tēls, kas filmā ir kļuvis mazāk nozīmīgs.

Kurš konkrēti?

Ir tāda Sniedze, pazudušais suns, kuram grāmatā ir atšķirīga loma. Filmā tas īsti nederēja un bremzēja citas līnijas, tāpēc šim tēlam nācās transformēties. Grāmatā ir arī vairāki ļoti skaisti Jēkaba iekšējās pasaules atspoguļojumi – pārdomas, fantāzijas par vidi. Tādi plūstoši iekšējie monologi. Filmā, protams, nav iespējams tos pārnest. Bet tos ir aizstājušas kādas citas Jēkaba izpausmes vai spējas.

Foto: DELFI

Jums kā bērnu grāmatu ilustratoram šoreiz tēlu veidošanas groži bija jāatstāj mākslinieces Elīnas Brasliņas rokās. Vai neradās vēlēšanās iejaukties?

Kaut ko jau es centos ieteikt, bet mana pozīcija šajā procesā nebija valdonīga. Es absolūti uzticos Elīnai. Kaut kā jau pašā sākumā es apzinājos un pateicu sev – šo es nedarīšu kā mākslinieks. Tas tiek nodalīts, un es priecājos un izbaudīju to, ko otrs cilvēks šajā radošajā procesā pienes. Tas padara darbu bagātīgāku.

Ir bijis liels konkurss uz Jēkaba lomas ierunāšanu. Kādu zēnu jūs meklējāt?

Filmā mēs redzam Jēkaba tēlu, un tas veidojies no dažādām sastāvdaļām. Mēs redzam viņa attēlu, kustības, dzirdam, kā viņš skan. Balss ir tikai viena no šīm sastāvdaļām. Tai vajadzēja piestāvēt, derēt jau radītajam attēlam. Otrs aspekts, ko ņēmām vērā, bija aktieru ansamblis. Mimmi balss mums jau bija diezgan ātri skaidra, tāpēc vajadzēja puiku, kura balss piestāvētu partnerei, gan vecuma, gan intonācijas ziņā. Bija vairāk nekā 200 pretendentu, ko noklausījāmies. Tad arī var dzirdēt, kurš ir par jaunu, kurš par kareivīgu, kurš pārāk pasīvs. To diezgan ātri var uztaustīt.

Radošo industriju portālā "Fold" bija jūsu padoms, ka katrā jaunā projektā ir jābūt kādai daļiņai nezināmā, kaut kas jādara pirmo reizi mūžā, lai būtu neatslābstoša interese un azarts strādāt. Kas šajā projektā bija tas nezināmais, ar ko azarts tika uzturēts?

Pirmkārt – pilnmetrāžas filma. Mums bija bijuši pusstundas projekti, kas varbūt ir līdzīgi savā mehānismā, kā tas būtu jāražo. Bet pirmo reizi darbs ar pilnmetrāžu, protams, rada izaicinājumu – kā tas darbosies, vai varēs noturēt skatītāju uzmanību?

Lasīju, ka tieši pilnmetrāžas dēļ sākumā nemaz negribējāt pieteikties uz simtgades programmas finansējumu.

Nevarētu teikt, ka pilnmetrāžas formāts mani neinteresē. Tomēr kaut kādā posmā tu definē, kas ir prioritātes radošajā dzīvē, kas patīk vairāk. Man patīk strādāt ar īsfilmām. Tad vari būt autors pilnībā, darīt visu, un tas ir kaut kādā veidā aizraujoši. Vienlaikus man patīk pieņemt arī izaicinājumus. Un tas bija interesanti, jā!

Vai tas nozīmē, ka pēc šīs pirmizrādes mēs pilnmetrāžas animācijas filmas no jums, visdrīzāk, nesagaidīsim?

Ak vai! Nē, mēs esam jau pamanījušies sākt domāt par nākamo pilnmetrāžas filmu.

Foto: DELFI

Jūs esat taisījis animācijas filmas arī pieaugušajiem. Kā ir jāpārslēdz domāšana, un kas ir sarežģītāka auditorija – bērni vai pieaugušie?

Es teiktu, ka bērniem tomēr taisīt ir sarežģītāk. Parasti, ja taisa tā saucamās animācijas filmas pieaugušajiem, nekad nedomā par tām kā konkrētai vecuma grupai domātām. Tām vienkārši nav nekādu ierobežojumu. Vari darīt jebko. Pat ja šķiet, ka ir vajadzīgi kaut kādi asumi, kaut kas, iespējams, diskutabls. Strādājot bērniem, protams, par to ir jādomā – kas ir un kas nav uztverams, arī tīri ritmiski tas ir kaut kas pavisam cits. Labu bērnu kino ir grūtāk uztaisīt.

Diezgan precīzi parādās atšķirības starp vecuma grupām. Piemēram, "Lupatiņi" ir domāti divgadīgajiem, trīsgadīgajiem, un tā ir pavisam cita notikumu intensitāte. Tu burtiski iegremdējies bērnudārznieka pasaulē. Strādājot nedaudz vecākiem bērniem, sāc sajust, kur jābūt nedaudz lielākai dinamikai, jāienāk cita veida elementiem.

Jaunā filma būs abu tēlu, Jēkaba un Mimmi, vienaudžiem – desmitgadniekiem?

Jā, apmēram. Desmitgadīgie varbūt būs augšējais vecuma slieksnis. Vecākiem bērniem jau interesēs citas tēmas. Esam filmu testējuši dažādās auditorijās – tā patīk gan mazākiem, gan arī lielākiem bērniem.

"Jēkabs, Mimmi un runājošie suņi" būs viena no noslēdzošajām simtgades programmas filmām. Kādi ir secinājumi, kuri kolēģu darbi no 16 programmas filmām jūs ir īpaši uzrunājuši?

Vispirms es gribētu runāt vispārīgi. Kopumā šis ir ļoti veiksmīgs gadījums, jo varēja jau arī neizdoties. Kad pirmo reizi gaisā sāka virmot idejas, ka jātaisa simtgades filmas, tādas, kas stiprinātu mūsu nacionālo pašapziņu, neviens nesaprata, ko īsti tas varētu nozīmēt. Bija aizdomas, ka varētu sanākt tādi konjunktūrā balstīti, izskaitļoti patriotiski darbi. Tomēr izrādījās, ka nē. Durvis bija atvērtas. Piemēram, "Jēkabs un Mimmi" tādā ziņā nemaz nekvalificētos kā simtgades filma. Kopumā filmu idejas tika vērtētas daudz plašāk, tika ņemts vērā to mākslinieciskais potenciāls un citas īpašības. Tas ir ļoti liels pluss.

Arī tas, kā autoriem veicās ar šiem darbiem. Laiks bija ļoti ierobežots. Tiem bija jābūt precīziem šāvieniem. Tev iedod mērķi un šauteni – noraustīsies vai trāpīsi. Manuprāt, neviens īsti nenoraustījās. Filmas ir izdevušās pārsteidzoši labas.

Ja par personiskām simpātijām, es ļoti gaidu Gata Šmita filmu "1906", kas ir ļoti interesants projekts. Arī "Tēvs Nakts". "Mērijas ceļojums" – tā bija filma, pateicoties kurai es daudz ko uzzināju. Es nezināju Mērijas Grīnbergas dzīvesstāstu, un veids, kā tas tika izstāstīts, bija īpaši aizkustinošs. "Homo Novus" – brīnišķīgs darbs.

Foto: DELFI

Paturpinot par citu tēmu – jums esot bērnu grāmatu kolekcija. Pēc kādiem principiem tā tiek veidota?

Tā ir gan profesionāli, gan emocionāli veidota kolekcija. Protams, ir autori, kuru darbībai esmu sekojis līdzi, un man interesē, ko vēl viņi dara. Bet ir arī tādas reizes, kad mani uzrunā, piemēram, vāciņš. Tad mēģinu saprast, kas aiz tā slēpjas. Protams, es arī domāju, kādas grāmatas varētu patikt maniem bērniem. Domāju par pieredzi, ko būs iespējams piedzīvot, skatoties grāmatu kopā ar konkrēto bērnu.

Kādas grāmatas jums pašam bērnībā patika?

Atceros pirmsskolas vecuma grāmatas. "Bitītes" sēriju. Manuprāt, tās grāmatas bija ļoti kvalitatīvas, gan mākslinieciskā, gan poligrāfiskā ziņā. Izdošanas un rediģēšanas mehānisms bija diezgan precīzi nopulēts.

Kaut kādu nospiedumu noteikti ir atstājis tas, ka mani vecvecāki ir poļi un mājās bija diezgan daudz poļu bērnu grāmatas. Tā ir ļoti unikāla skola. Poļu un čehu bērnu grāmatas ir ļoti spēcīgas tieši ilustrāciju ziņā.

Vēlākā lasāmvecumā Žils Verns bija viens no maniem topa autoriem, turklāt visas Verna grāmatas ir ar brīnišķīgām, detalizētām grafikām, kas man allaž likās ļoti noslēpumainas un aizraujošas.

Kura no latviešu autoru grāmatām, ne tikai mūsdienu, vēl tā vien prasās tikt uzlikta uz lielā ekrāna?

Maira Dobele mums patīk kā bērnu autore, viņas valoda, kādā notiek saruna ar klausītāju. Varbūt pat ne konkrēta grāmata, bet ar viņu būtu interesanti strādāt pie kādas filmas. Arī Pastore. Viņai vēl top jauns darbs, bet mums tika prezentēta ideja. Tā ir tik interesanta un saistoša. Tas ir stāsts par ceļotāju un pētnieku Aleksandru Laimi un viņa dēkaiņa dzīvi. Izrādās, kad viņš veica savus slavenos atklājumus un dzīvoja Venecuēlā, viņam bija ģimene un bērni. Tas man šķita ļoti interesanti. Bērni bija visiem piedzīvojumiem līdzās un tur uzauga. Viens no bērniem piedzima džungļos, otrs tur ieradās kopā ar vecākiem. Tur redzu daudz dažādu tēmu.

Šī ir tā atbilde uz jautājumu par nākamo pilnmetrāžas filmu?

Jā, šobrīd mēs domājam par projektu "Laimes bērni". Martā prezentēsim to "Cartoon Movie" – tas ir liels šādu projektu tirgus. Ir jau viena franču kompānija, kas ir ieinteresējusies kopproducēt. Tā varētu būt ļoti laba bērnu filma, tomēr tajā aizskartās tēmas būs interesantas arī pieaugušajiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!