Foto: Vida Press
Vienam no pasaules ievērojamākajiem kinorežisoriem - Robertam Vaizam - šodien apritētu 100 gadu. Tieši pirms simtgades - 1914. gada 10. septembrī - dzimušais amerikāņu klasiķis savu apaļo jubileju gan nesagaidīja, no šīs pasaules aizejot īsi pēc 91. dzimšanas dienas 2005. gada 14. septembrī.

Darbu kino industrijā viņš sāka salīdzinoši agri, būdams vēl divdesmitgadnieks, bet pirmo filmu kā režisors uzņēma jau 30 gadu vecumā. Radošās dzīves laikā viņš ieguva vairākas prestižas balvas, tostarp četrus "Oskarus" un ieņēma prezidenta amatu gan Amerikas Režisoru ģildē, gan Kino mākslas un zinātnes akadēmijā.

Pretēji vairākiem citiem pasaulslaveniem un kulta statusu iemantojušiem režisoriem kā Stenlijam Kubrikam vai Mārtinam Skorsēzem, Vaizs nav pazīstams ar ārkārtīgi oriģinālu piegājienu filmu režijai vai sensacionāliem eksperimentiem. Tieši pretēji - tiek uzskatīts, ka viņš savās filmās līdz stilistiskai perfekcijai attīstīja jau zināmos kino paņēmienus. Turklāt Vaizam neesot viena noteikta "rokraksta" - katras filmas stilistika radikāli atšķiras no citām atkarībā no tās žanra un sižeta.

Portāls "Delfi" iepazīstina ar slavenā režisora leģendārākajām filmām:


'Pilsonis Keins' (1941)

Lai gan Orsona Velsa filmu "Pilsonis Keins" ("Citizen Kane") nevar gluži uzskatīt par Vaiza darbu, viņa izmantotie montāžas paņēmieni bija viens no iemesliem, kādēļ tā tika nominēta deviņām "Oskara" balvām. Tostarp arī Roberts Vaizs ieguva savu pirmo "Oskara" nomināciju - par filmas montāžu.

Vēl joprojām filma "Pilsonis Keins" tiek vērtēta kā viena no izcilākajām un inovatīvākajām visā kino vēsturē. Viena no inovācijām bija Vaiza izmantotais laika ritējuma atainojums, samontējot vairākus īsus fragmentus vienā ainā, parādot tikai būtiskāko no citādi gariem notikumiem.

"Oskaru" gan filma ieguva tikai par oriģinālo sižetu, kurā stāstīts, kā pēc preses magnāta Čārlza Fostera Keina nāves kāds žurnālists cenšas noskaidrot viņa pēdējo izdvesto vārdu — "rozes pumpurs" — nozīmi. To darot, viņš pamazām atklāj sarežģīto magnāta dzīvesstāstu.

'Kaķcilvēku lāsts' (1944)

Šausmu filmu 'Kaķcilvēku lāsts' ("The Curse of the Cat People") sākotnēji režisēja Gunters von Fričs. Viņam gan tas pārāk labi nepadevās, un pēc tam, kad filmēšana stipri ievilkās, draudoši palielinot arī filmas budžetu, režija tika uzticēta Robertam Vaizam. Nepilnus desmit gadus darbojies ar filmu montāžu, Vaizs pieņēma jauno izaicinājumu.

Iespējams, tieši viņa uzņēmība un spēja pabeigt šo filmu ļāva Vaizam sevi pierādīt kā varošu režisoru. Pati šausmene gan nebija nekas fenomenāls un kino vēsturē vērā ņemamas pēdas nav atstājusi.

Tā bija mēģinājums turpināt 1942. gadā uzņemtās šausmu filmas stāstu par senu cilvēku rasi, kuri seksuālā uzbudinājuma laikā pārvēršas par kaķiem. Tiesa, lai gan Vaisa režisētajā filmā parādās vairāki pirmajā daļā redzamie tēli, tās sižets ir stipri atšķirīgs, un pat kaķcilvēkus filmā redzēt vairs nevar, tikai vienu spoku.

'Es gribu dzīvot!' (1958)

Filma "Es gribu dzīvot!" ("I Want to Live!") ir film noir klasika. Tās sižets stāsta par sievieti Bārbaru Grehemu, kura apsūdzēta slepkavībā un par to gaida nāvessoda izpildi.

Kā jau žanram pienākas, arī šī ir stilīga kriminālā drāma ar nedaudz cinisku attieksmi pret dzīvi. Vaizam šī nav pirmā film noir, taču pirmā, par kuru viņš tiek nominēts prestižajai "Oskara" balvai kā režisors. Viņš gan to neieguva, kā arī gar degunu aizgāja "Zelta globusa" balva, kurai viņš bija nominēts.

Tikmēr "Oskaru" nominācijā "Labākā aktrise" par galveno lomu šai filmā ieguva Sjūzena Heivorda.

'Vestsaidas stāsts' (1961)

Tikai trīs gadus pēc pirmās "Oskara" nominācijas kategorijā "Labākais režisors" Vaizs šo balvu ieguva par filmu "Vestsaidas stāsts" ("West Side Story"). Viņš gan to, kā arī nomināciju "Zelta globusam" dalīja ar savu kolēģi Džeromu Robinsu.

Romantiskais mūzikls uz lielajiem ekrāniem turpināja tāda paša nosaukuma ārkārtīgi populārā Brodvejas uzveduma panākumus. Tā idejas pamatā savukārt bija senais Šekspīra stāsts par Romeo un Džuljetu.

Filma saņēma lieliskas atsauksmes gan no publikas, gan kritiķu puses un tika nominēta 11 "Oskariem", no kuriem saņēma 10, tostarp kategorijā "Labākā filma".

'Šausmas' (1963)

Filma "Šausmas" ("The Haunting"), kuru Vaizs uzņēma Lielbritānijā, viņam atnesa kārtējo "Zelta globusa" nomināciju kategorijā "Labākais režisors."

Šausmu filma, kura tapusi pēc romāna "Kalna mājas šausmas" sižeta dažkārt tiek dēvēta par visu laiku šaušalīgāko filmu, kāda jebkad uzņemta.

Tās sižeta līnija gan ir visai klasiska - apsēstā mājā ierodas neliels ļaužu bariņš, kurš vēlas izmeklēt pārdabiskos spēkus, kuri mājā mītot. Atšķirībā no daudzām mūsdienu šausmu filmām, kurās visi iesaistītie varoņi viens pēc otra mirst, šajā filmā tās autori vairāk spēlējas ar varoņu prātiem, ne dzīvībām.

'Mūzikas skaņas' (1965)

Mūzikls "Mūzikas skaņas" ("The Sound of Music") padarīja Robertu Vaizu par leģendu, nopelnīja piecus "Oskarus" un vēl piecas prestižās balvas nominācijas, kā arī iznākšanas brīdī kļuva par visu laiku ienesīgāko filmu, pārspējot 1939. gadā iznākušo "Vējiem līdzi".

Romantiskā filma stāsta par jaunu meiteni, kura pirmskara laikā ierodas strādāt bagāta jūras spēku virsnieka un atraitņa Trapa ģimenē par guvernanti viņa septiņiem bērniem. Filmas panākumus vairoja arī tajā iekļautās dziesmas, no kurām daudzas kļuvušas par klasiku. Ne mazāka nozīme bija filmas skaistajiem dabas skatiem - lielākā daļa filmēšanas notika Austrijā, Zalcburgas apkārtnē, kā arī gleznainajā Bavārijā, tikai salīdzinoši nelielu daļu uzņemot studijā Holivudā.

Interesanti, ka pirmoreiz uzrunāts, Vaizs no šīs filmas režisēšanas atteicās, un tikai vēlāk, kad no tās bija atteikušies virkne citu režisoru, kā arī ievērojamas pārmaiņas bija piedzīvojis tās scenārijs, viņš pēc atkārtotas uzrunāšanas tomēr piekrita.

'Zvaigžņu ceļš' (1979)

Roberta Vaiza režisētā fantastikas filma "Zvaigžņu ceļš" ("Star Trek: The Motion Picture") bija pirmā no 12 slavenā kulta seriāla adapcijām uz lielā ekrāna.

Kad oriģinālā seriāla "Zvaigžņu ceļš" uzņemšana 1969. gadā tika pārtraukta, tās idejas autors Džīns Rodenberijs ierosināja kinostudijai "Paramount" uzņemt pilnmetrāžas filmu, kas turpinātu seriāla sižetu. Lai gan sākotnēji šī ideja tika atmesta un studija filmas vietā plānoja uzņemt jaunu seriālu, "Zvaigžņu karu" sāgas panākumi iedrošināja filmu tomēr uzņemt. Tiek uzskatīts, ka Roberts Vaizs tika piesaistīts galvenokārt sava vārda un atpazīstamības dēļ.

Filma guva ievērojamus panākumus, tomēr kritiķu vērtējumi bija pretrunīgi un nopelnītie 140 miljoni ASV dolāru bija mazāk, nekā bija cerējusi kinokompānija. Tika nolemts sāgu turpināt, taču jau ar citu režisoru un komandu.

Vēl 2001. gadā Vaizs tika pieaicināts pārraudzīt īpaša šīs filmas DVD izdošanu, kurā no jauna tika ieskaņots skaņu celiņš, pārmontētas vairākas ainas, kā arī īpašie efekti ievērojami papildināti, izmantojot tā laika datorgrafikas sniegtās priekšrocības.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!