Rupjmaizes kārtojums latvieša dvēselei. Par filmizrādi 'Kino un mēs'
Foto: Kadrs no video

Režisora Matīsa Kažas filmizrāde "Kino un mēs" ir uzņemta nepārtrauktā pusotru stundu garā kadrā, kurā trīs aktieri improvizējot pēta padomju Latvijas kino vēsturi un inscenē ainas no Rīgas kinostudijas kulta filmām "Ezera sonāte", "Mērnieku laiki" un "Dubultslazds". Šķiet, ka režisors ir savācis savās rokās tādus trumpjus, ar kuriem palikt jaņos vienkārši nav iespējams. Filmā, kas ļoti atgādina teātra izrādi (un visi latvieši mīl teātri!), piedalās tautā iemīļotie aktieri Andris Keišs un Egons Dombrovskis, kuri kopā ar Latvijas slavenāko komiķi Jāni Skuteli runā par Latvijas kino klasiku. Šeit ir Keišs, kurš spēlē Gunāru Cilinski, kurš spēlē Rūdolfu no "Ezera sonātes"!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tas ir kā uzaicināt latvieti sēņot, vēl pa ceļam izlaižot arī caur kapu svētkiem, lai pēc tam vakarā kopīgi uzēstu rupjmaizes kārtojumu. Piedāvājums, no kura nevar atteikties. Vismaz tad, ja esi no paaudzes, kas vēl atceras zolītes noteikumus un zina, no kuras filmas ir citāts "Mazos zagļus kar, lielos ceļ amatos".

Filmā ir grūti novilkt robežu ne tikai starp kino un teātri, bet arī starp parodiju un pietāti. Aktieri it kā raugās ar neapšaubāmu cieņu uz Latvijas kino zelta fondu, bet reizē nebaidās uzdot ironiskus jautājumus. Kāpēc Cilinskis "Ezera sonātē" tik daudzās epizodēs vēlējies sēdēt bez krekla un dziļdomīgi vērties tālumā? Kāpēc Ķencis "Mērnieku laikos" izskatās pēc rūķa un runā multfilmu varoņiem raksturīgā balsī? Un kāpēc Eva (Lilita Ozoliņa) filmā "Dubultslazds" pilnīgi bez jebkādas vilcināšanās ielaiž pie sevis mājās svešu, asiņojošu vīrieti?

Grūti ir nošķirama arī robeža starp to, cik daudz aktieri ir viņi paši brīžos, kad netēlo nevienu no filmu varoņiem. Vai Dombrovskis no sirds pārmet Keišam, ka viņš ir tikai tehnisks aktieris? Un vai Dombrovskis tiešām ir ideālists, kurš saredz mīlestību tur, kur pārējie tikai seksu un – kā pat savulaik dižais, garīgais Rainis – vienkārši stāvošu pimpi (citāts no filmas)? Cik daudz it kā pašu aktieru iestarpinājumu, pārdomu un pieredzes stāstu dzimst turpat uz vietas, un cik ir iepriekš iestudētu? Šī daudzviet tik grūti novelkamā robeža arī ir šīs filmas kreiča dāma.

Man ir kāds draugs, kuram patīk sākumā pārbaudīt visus potenciāli nepareizos variantus, lai beigās ar drošu sirdi izvēlētos pareizo. Vispirms aiziet pa nepareizo ceļu, lai pārliecinātos, ka tas tiešām izrādīsies nepareizs. Tāpat arī filmas aktieri sākumā izstāsta visas savas ieceres, kuras viņi tomēr neīstenoja, un atklāj, kas ir tās filmas, par kurām viņi nerunās. Pēc tam sākas ceļojums, kura laikā skatītājs ātri un nesāpīgi iepazīstas ar operatora Aleksandra Grebņeva fiksēto un trīs sākotnēji melnās bītlenēs tērpto aktieru uzšķērsto kino nozares iekšējo orgānu sistēmu.

Lai vēl vairāk sajauktu garšas šajā no teātra, improvizācijas, dokumentālā žanra un mākslas kino uzjauktajā virumā, piedāvāju recenzijas, kuras par filmu varētu būt rakstījuši trīs tajā apskatītie varoņi.

Rupjmaizes kārtojums latvieša dvēselei. Par filmizrādi 'Kino un mēs'
Foto: Kadrs no video

Rūdolfs (Gunārs Cilinskis), "Ezera sonāte" (1976)

"Improvizācijā kā jau dzīvē. Gadās labākas un sliktākas vietas. Brīžiem aktieri pārāk aizraujas, pārspēlē. Nesaprotu, kāpēc vienmēr ir tā jākliedz. Jārunā citam caur citu. Kāpēc nevar padomāt, paklusēt? Tas, protams, ir retorisks jautājums (retorisks – tas ir tad, kad netiek gaidīta atbilde). Vietām ir, kur pasmieties. Arī man – pavecam, slīpētam skeptiķim. Sāk līt. Man jāiet. Arlabvakaru, mazie!"

Ķencis (Alfrēds Jaunušans), "Mērnieku laiki" (1968)

"Ak, mīļais, mīļais lasītāj, man patiešām nav gandrīz neviena slikta vārdiņa, ko pateikt par šo filmu. Un Dievs ir mans liecinieks, te nu mēs redzējām, ka tiešām ir tādas lietas, ko tā sauktajā Staņislavska metodē, tajā mūsu dienās populārajā reālismā nemaz nevar nospēlēt. Es to nesaku, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet "Mērnieku laiku" garu, šī laika tikumus un vērtības, to visu tomēr var parādīt tikai un vienīgi ar multfilmu balsīm un rūķisko aktiermākslas veidu. Turpināsim lūgt, lai mūs ar nesataisītu dvēseli neiesauc mūžībā!"

Bairons (Juris Pļaviņš), "Dubultslazds" (1985)

"Tam vienam (Jānim Skutelim – aut. piez.) tur visu laiku deva spēlēt visīstāko Antiņu. To rūķi no "Mērnieku laikiem", vientiesi kolekcionāru, pat kaķi. Visādus pamuļķus. Man patika, kur viens no pārējiem tēva dēliem (Egons Dombrovskis – aut. piez.) ietrieca dūri durvīs. Va vellos, tas bija nudien feini! To es saprotu. Bija baigi labi parādīta mūsu aktieru darba sūrā virtuve. Uz tevi var kliegt, desmitreiz pārtraukt, izturēties kā pret galīgāko sūdu. Drausmīga profesija, vispār brīnos, ka es vēl esmu dzīvs. Slava Rīgas kinostudijas gailim!"

Filmas finālā aktieri ir ielaiduši sevī ne tikai jebkuras filmas galveno varoni – notikumu –, bet arī Andra Keiša atveidotā Lilita Ozoliņa jeb Eva no "Dubultslazda" citu pēc cita ielaiž savā mājoklī visus šajā filmā izspēlētos personāžus. Domāju, ka viens no filmas veidotāju mērķiem – mudināt beidzot vai vēlreiz noskatīties latviešu padomju laikā veidotās filmas – ir sasniegts. Manu sirdi īpaši sildīja, ka beigās starp citām "Rīgas kinostudijas" filmām tika izcelta arī viena no manām mīļākajām – 1978. gadā veidotā basketbola drāma "Tāpēc, ka es esmu Aivars Līdaks" (režisore Biruta Veldre). Tomēr svarīgākā, protams, ir atbilde uz pašu galveno no jautājumiem: "Vai bija smieklīgi?" Domāju, ka smieklu potenciāls ir atkarīgs no skatītāja zināšanām un pārstāvētās paaudzes. Noteikti izdevīgākā pozīcijā ir tie, kas atceras ne tikai Astrīdu Kairišu, bet arī Tālivaldi Margēviču un Ābramu Kleckinu. Un noteikti arī tie, kas ģībst, ne tikai klausoties frančus, bet arī skatoties uz Andri Keišu.

Tags

Matīss Kaža Andris Keišs Egons Dombrovskis Jānis Skutelis recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form