Filma "Dvēseļu putenis" ir Latvijas šā gada pieteikums ASV kinoakadēmijas balvai "Oskars" kategorijā "Labākā ārvalstu filma". Taču šī sacensība nozīmē ne tikai satrauktas gaidas un klusu īkšķu turēšanu, cerībā uz panākumiem, bet arī savlaicīgu mārketinga un sabiedrisko attiecību kampaņu. Tā ietver arī filmas veidotāju sarunas ar medijiem un nenogurstošu mums tik ļoti nozīmīgā stāsta skaidrošanu ārzemju žurnālistiem.
Covid-19 izraisītās globālās pandēmijas dēļ arī 93. "Oskara" balvas ceremonija tikusi pārcelta un notiks 2021. gada 25. aprīli, nevis kā ierasts februārī. Taču ne tikai pati prestižā ceremonija, bet arī visa sacensība – "Oscars Race" – filmu mārketinga un sabiedrisko attiecību kampaņas šogad norisinās tiešsaistē un filmas komandai ir jāpiemērojas šī virtuālā "Oskara" spēles noteikumiem. Viens no veidiem kā filmu veidotāji sevi reklamē, ir virtuālie seansi un virtuālās jautājumu un atbilžu sesijas.
"Delfi" lasītājiem ir unikāla iespēja noskatīties kā filmas "Dvēseļu putenis" radošo komandu intervē tādi starptautiski kino žurnālisti kā – Vendija Mičela (Wendy Mitchell), "Screen International" redaktore, filmu žurnāliste un festivālu konsultante; Toms Greiters (Tom Grater) starptautiskais filmu reportieris, "Deadline Hollywood" reportieris un Džo Ņūmaiers (Joe Neumaier), kino kritiķis un žurnālists tādos medijos kā "WOR MovieMinute", "NY Times", EW, "Time", "Washington Post" un "London Observer".
Sarunā piedalās filmas "Dvēseļu putenis" režisors Dzintars Dreibergs, operators Valdis Celmiņš un mūzikas autore Lolita Ritmanis.
Dzintars Dreibergs stāsta, ka romāna "Dvēseļu putenis" autors Aleksandrs Grīns pats bija strēlnieks un šo darbu rakstīja, būdams ierakumos. Tāpēc tas ir tik dokumentāls, ļoti detalizēts. Viņš uzsver, ka vienlaikus darbs ir arī ļoti poētisks. Turklāt Grīns raksta par Latvijai ļoti nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem – par to, kā tapa mūsu valsts un cilvēku apziņa, ka viņi var būt laimīgi tikai savā valstī. Režisors arī atgādina, ka romāns "Dvēseļu putenis" šo iemeslu dēļ padomju laikā bija aizliegts, turklāt tā autors pirmajos padomju okupācijas gados tika nošauts. Viņš uzsver, ka jau kopš Latvijas neatkarības atgūšanas doma par "Dvēseļu puteņa" ekranizāciju "dzīvojusi gaisā", līdz beidzot bijusi iespēja to izdarīt. Dreibergs arī pauž, ka filmai bijis jābūt jau pirms 30 gadiem, kad Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, tomēr dažādu iemeslu dēļ tas ir bijis iespējams tikai tagad.
Režisors uzsver, ka viņš filmā kara šausmas stāsta viena jauna cilvēka acīm. Viņš, kopīgi ar Borisu Fruminu rakstot scenāriju, arī apjautis, ka viņam nepatīk kara filmas, jo lielākā daļa no tām karu glorificē un pasniedz kā sava veida risinājumu problēmām. Tomēr tā nav. Karš prasa milzīgus cilvēku upurus, kuri to nav pelnījuši.
"Mēs sapratām, ka tas ir personīgs veids, kā izstāstīt šo stāstu. Mēs gribētu, lai skatītāji gūtu asociācijas par to, kā ir atrasties tur – klāt. Kā cilvēks jūtas karā. Cik tas ir negaidīti šausminošs. Tajā nav nekā spoža, nekā jauka," režisors definē sajūtu, kā gribēji runāt par kara traģēdiju un varonību. Dreibergs arī saka, ka viņa galvenā atbildība bijusi pret vīriem, kuri cīnījās šai karā.
Sarunā piedalās arī komponiste Lolita Ritmanis – pieredzējusi filmu mūzikas autore, kura par savu darbu gan tikusi nominēta, gan saņēmusi "Emmy" balvas. Viņa atklāj, ka sākotnēji par ideju divās stundās ielikt 800 lapaspušu biezu romānu bijusi skeptiska. Tomēr priecājas, ka piekritusi. Turklāt filmas veidotāji viņai uzticējušies jau kopš paša mūzikas tapšanas sākuma.
"Man tas šķita ārkārtīgi svarīgi – radīt mūziku, kas palīdzētu veidot galvenā varoņa Artūra iekšējo balsi, kā arī sava veida ārējos novērojumus, kā piemēram, mātes rūpes," stāsta komponiste. Viņa uzsver – "Dvēseļu putenis" nav kārtējā kara filma, tā ir ļoti dvēseliska. Tā veidota caur jauna cilvēka acīm, kā pieaugšanas stāsts.
"Ar šīs filmas mūziku es izjutu milzīgu atbildību, lai godātu to, kas ir grāmatā un scenārijā, kā arī filmas veidotāju komandas iespaidīgo darbu," saka komponiste.
Dzintars Dreibergs ārvalstu žurnālistiem arī atgādina, ka ir salīdzinoši maz vēsturisko materiālu, jo padomju laikā daudz kas ir zudis. Tomēr filmas sagatavošanas procesā bijušas daudzas intervijas ar kādreizējo strēlnieku pēcnācējiem, lasītas vēstules, atmiņu pieraksti, pētītas fotogrāfijas, lai panāktu pēc iespējas patiesāku, autentiskāku noskaņu.
Filmas operators Valdis Celmiņš arī pievienojas, ka kopīgais mērķis bijis panākt, ka skatītājs sajūt to pašu, ko karavīrs ierakumos: "Viņi nekad neredzēs vispārēju skatu uz milzīgu kauju. Lielākoties tā būs dubļu peļķe, ko redzi savā priekšā. Gribējām izstāstīt ļoti personīgu stāstu, rādot tikai to, ko redz galvenais varonis. Un mēs kā skatītāji nezinām neko vairāk, kā galvenais varonis. Bija svarīgi to parādīt arī vizuāli."
Tāpat filmas veidotāji stāsta, ka filmas tapšana aizņēmusi septiņus gadus, turklāt ikviens no komandas darījuši vairāk, nekā prasa viņu amats un profesija. Filmai bijuši vairāk nekā 70 sponsori. Tomēr īpaši saviļņojošs fakts ir, ka masu skatos cilvēki – kopskaitā ap 3000 – filmējušies brīvprātīgi, idejas vārdā.
Pilnā apjomā intervijas skatāmas rakstam pievienotajā video.
Jau ziņots, ka filma "Dvēseļu putenis" pirmizrādi Latvijā piedzīvoja 2019. gada novembrī, strauji kļūstot par visu laiku skatītāko latviešu filmu. Latvijā filma godalgota ar Nacionālo kino balvu "Lielais Kristaps" kā gada labākā filma. Šā gada 9. februārī būs zināms, vai filma turpinās sacensību par nokļūšanu "Oskara" balvas finālā.
