Šizofrēnija, antisemītisms un di Kaprio. Kas bija mākslinieks Staņislavs Šukaļskis
Foto: Arhīva foto

Video straumēšanas vietnē "Netflix" skatāma pērnā gada nogalē klajā laistā Leonardo di Kaprio un viņa tēva Džordža di Kaprio dokumentālā filma "Struggle: The Life and Lost Art of Szukalski", kas vēsta par ekscentrisku un vērienīgu, taču mūsdienās maz zināmu poļu mākslinieku Staņislavu Šukaļski (Stanisław Szukalski), kurš savulaik saņēmis piedāvājumu no Hitlera veidot viņa pieminekli un kura darbus savā simbolikā šodien izmanto galēji labējas un radikālas organizācijas.

Teju divas stundas garajā dokumentālajā filmā tēvs un dēls sapulcinājuši cilvēkus, kurus Šukaļskis iedvesmojis gan kā personība, gan kā mākslinieks, kā arī pieaicinājuši ekspertus, tostarp pasaulslaveno vēsturnieku Timotiju Snaideru. Pats Leonardo di Kaprio ir viens no kvēlākajiem Šukaļska daiļrades cienītājiem. Aktiera privātajā kolekcijā ir vairākas mākslinieka skulptūras, kā arī 2000. gadā viņš sponsorēja Šukaļska darbu izstādi Lagūnas Mākslas muzejā. Ar mākslinieku viņš iepazinās jau bērnībā, kad dzīvoja viņam tieši kaimiņos. Kādā viesošanās reizē pie di Kaprio ģimenes Šukaļskis paņēmis no grāmatu plaukta savu monogrāfiju, kurā ierakstījis veltījumu Leonardo: "Neizaudz par ātru!" Cik ātri ir par ātru, gan tā arī paliek neatbildēts jautājums.

Staņislavs Šukaļskis piedzima 1893. gada 13. decembrī Polijas pilsētā Vartā, bet uzauga netālajā Gidles ciematā. 1907. gadā viņš kopā ar māti Konstanci un māsu Alfrēdu ieradās Ņujorkā, bet pēc tam devās uz Čikāgu pie sava tēva Dionīzija, kurš tur strādāja par kalēju. 14 gadu vecumā Šukaļskis uzsāka studijas Čikāgas Mākslas institūtā, bet jau pēc gada skulptors Antoni Popiels pārliecināja viņa vecākus, ka jāsūta dēls atpakaļ uz Poliju, lai stātos Krakovas Mākslas akadēmijā. Tā arī notika.

1910. gadā viņš atgriezās dzimtenē un trīs gadus apguva tēlniecību skulptora Konstanti Laščkas (Konstanty Laszczka) vadībā. Pēc tam Šukaļskis atgriezās Čikāgā un ātri vien kļuva par Čikāgas mākslinieku aprindu centrālo figūru. Viņa spēcīgā personība un neordinārā uzvedība līdztekus savdabīgajām skulptūrām palīdzēja iekarot amerikāņu sirdis. "Vanity Fair" divdesmitajos gados par Šukaļski rakstīja, ka viņš tēlniecībā ir tas pats, kas Dante Aligjēri vai Edgars Alans Po literatūrā.

"Viņš bija izteikti harismātisks, viņam bija oratora talants. Viņš prata šokēt ar savu izskatu, garajiem matiem, speciāla dizaina apģērbu. Viņam bija spēcīga personība, un viņš Čikāgā izraisīja Eiropas mākslas vilni, parādot, ka ir iespējams izveidot neatvairāmu stilu, nepievēršot uzmanību kritikai," Šukaļski raksturo viņa biogrāfijas pētnieks Lehoslavs Lamenskis (Lechosław Lameński) no Ļubļanas Katoļu universitātes.

Tiesa, Šukaļska raksturu par vieglu nosaukt vis nevarēja. Māksliniekam nepatika iejaukšanās viņa radošajā procesā un aizrādījumi. Kad kāds Čikāgas kritiķis nejauši pieskāries viņa mākslas darbam ar spieķi, Šukaļskis to salauza, bet tā īpašnieku izdzina no dzīvokļa. Šukaļskis gan arī cieta garīga rakstura problēmu dēļ – viņam bija šizofrēnija, kas sāka izpausties trīsdesmitajos gados un kulmināciju sasniedza viņa dzīves beigās.

1922. gadā Šukaļskis par sievu apņēma mākslinieci Helēnu Volkeri – prominenta Čikāgas augstākās sabiedrības ārsta meitu. 1925. gadā viņš piedalījās Starptautiskajā Modernās un dekoratīvās mākslas izstādē Parīzē, kur ieguva vairākus apbalvojumus. Tiesa, dzimtenes medijos mākslinieka panākumus vērtēja kritiski, jo viņš Polijā nemaz nedzīvoja. Pats Šukaļskis di Kaprio filmā saka, ka poļi viņu iznīcinājuši, bet amerikāņi nav gribējuši. "Es neesmu fanātiķis, es esmu patriots. Un tas nenozīmē, ka Amerikas vai Polijas. Ja tu apvieno divas vai trīs nācijas, tava sirds ir lielāka, kapacitāte saprast – dziļāka."

1926. gadā Parīzē pasaulē nāca Helēnas un Šukaļska meita Elizabete Kalinka. Pēc vairāku gadu ceļošanas pa Eiropu 1929. gadā Šukaļskis nonāca Krakovā, kur viņam bija retrospektīva izstāde. Tai pašā gadā viņš arīdzan nodibināja savu māksliniecisko grupējumu "Szczep Rogate Serce" ("Ragainās sirds cilts"), kas vienoja poļu māksliniekus, kuri meklēja iedvesmu pagāniskajā pirmskristietības Polijas vēsturē.

Trīsdesmito gadu sākumā viņš atgriezās ASV, kur šķīrās no Helēnas un apprecēja Džoanu Lī Donovani – Elizabetes bērnudārza audzinātāju. Atgriešanās gan nebija uz ilgu – jau 1936. gadā viņi visi devās uz Poliju, jo Šukaļskis bija saņēmis Polijas valdības finansiālu atbalstu. Viņš radīja vairākas skulptūras (no kurām ievērojamākā ir pirmā Polijas karaļa Boļeslava Drosmīgā piemineklis), kā arī izdekorēja Silēzijas muzeja ēkas fasādi un valdības ēku Katovicē. Polijā par Šukaļska darbiem bija sajūsmā, un valdība piešķīra viņam milzu studiju Varšavā un pasludināja to par Šukaļska nacionālo muzeju. Tajā tika izvietota arī lielākā daļa viņa dzīves laikā radīto gleznu un skulptūru, kuras viņš no ASV bija iepriekš atgādājis uz dzimteni.

Šukaļska studiju 1939. gada septembrī Varšavas aplenkuma laikā sabombardēja vācieši, iznīcinot lielāko daļu mākslas darbu, bet pašu ievainojot. Viņš ar sievu un meitu patvērās ASV vēstniecībā, kas palīdzēja emigrēt. 1940. gadā Šukaļski apmetās Losandželosā. Zaudējis pilnīgi visu, mākslinieks strādāja dažādus gadījuma darbus filmu studijās – pārsvarā veidoja scenogrāfiju, retu reizi radīja pa kādai skulptūrai vai gleznai, dzīvojot diezgan trūcīgi un ciešot progresējošo garīgās veselības problēmu dēļ. Losandželosā pēcāk Šukaļskis arī sapazinās ar kaimiņos mītošo Džordžu di Kaprio.

Četrdesmitajos gados Šukaļskis arvien vairāk nodevās cilvēces vēstures, valodu, ticību, mākslas, simbolu un migrācijas izpētei, kas nodarbināja viņu turpmākos 40 gadus. Rezultātā viņš sarakstīja 45 sējumu manuskriptu, kurā izklāstīja savu teoriju par pasaules izcelšanās un attīstības vēsturi, ko nodēvēja par zermatismu. Šī koncepta pamatā ir ideja, ka visas civilizācijas šūpulis un Visuma centrs ir Lieldienu salas. Turklāt Šukaļskis uzskatīja, ka cilvēci savulaik pakļāvuši jetiji. Viņš apgalvoja, ka pierādījums tam esot sengrieķu dieva Pāna atveidojumi uz vāzēm (viņam ir āža ragi un nagi un kazas aste). Šādas radības dzimušas pēc tam, kad jetiji izvarojuši sievietes. Savas grāmatas viņš arīdzan bagātīgi ilustrēja, tāpēc tām ir krietni vien lielāka mākslinieciskā nekā zinātniskā vērtība.

Pārņemts ar zermantismu, Šukaļskis arvien mazāk uzmanības veltīja jaunu mākslas darbu radīšanai un jau radīto izstādīšanai, pilnībā norobežojoties no sabiedriskās dzīves. Tā tas turpinājās līdz septiņdesmito gadu sākumam, kad viņš iepazinās ar mākslas kolekcionāru un izdevēju Glenu Breju un holandiešu ilustratori Leniju Zvalvi, kuri dibināja Šukaļska arhīvu un sarīkoja pirmo personālizstādi pēc ilga pārtraukuma.

Šukaļska personību nevar vērtēt viennozīmīgi. Viņa darbos jaušamās antisemītiskās tēmas lielākoties bija laikmeta kopējās noskaņas rosinātas, kā arī, iespējams, bija saistītas ar ebreju izcelsmes mākslas kritiķiem, kuri izteikušies par viņa darbiem. Vienlaikus viņa iemīļotākais māceklis bija ebrejs Norberts Štrasbergs. Šukaļskis pat apciemoja Štrasberga tēvu ebreju kvartālā, lai lūgtu atļauju viņa dēlam pievienoties viņa mākslinieciskajam grupējumam. Un, lai arī mākslinieks bija kritisks pret katoļu baznīcu, viņu fascinēja pāvests Jānis Pāvils II, kuram viņš pat uzrakstīja vēstuli, piedāvājot izveidot viņam par godu pieminekli. Šukaļska vīzija par šo pieminekli tā arī palika tikai un vienīgi vīzija – viņš vēlējās svēto tēvu atveidot ar zemnieku spriguli rokā šķaidām velnišķīgas un pilnībā kailas, tikai zvīņām klātas hidras galvu.

"Staņislavs Šukaļskis noteikti bija viens no izcilākajiem 20. gadsimta poļu māksliniekiem. Mūsdienās mēs viņu esam piemirsuši, jo lielāko daļu dzīves viņš pavadīja ASV, lai arī – paradoksāli – viņa dižākie mākslinieciskie sasniegumi tapa īsajās ciemošanās reizēs Polijā divdesmitajos un trīsdesmitajos gados. Tas bija lielisku izstāžu laiks – un vēl lieliskāku plānu, kuri netika realizēti to autora milzu lielās oriģinalitātes un nevaldāmā rakstura dēļ. Tiesa, ilgi aizmirstais Šukaļskis pamanījās atgriezties un kopš septiņdesmitajiem atkal kļuva par mākslinieku, par kuru runā, kura izstādes un darbi modernās mākslas izsolēs sasniedz astronomiskas cenas," raksta viņa biogrāfijas pētnieks Lehoslavs Lamenskis.

Šukaļska mākslas darbi ir izstādīti ASV Poļu muzejā Čikāgā, bet vēl liela daļa viņa atstātā mākslinieciskā mantojuma gaida, kad tiks sakārtota un nodota publiskai atzīšanai. Par sava veikuma māksliniecisko vērtību Šukaļskis bija ļoti augstās domās, savukārt, vērtējot citus māksliniekus, it īpaši jaunos, viņš nebaidījās būt kritisks vai pat nievājošs. "Pikaso? Kas ir Pikaso?" viņš mēdzis sacīt.

"Viņš bija interesants un aizraujošs radītājs. Neapšaubāmi, nedaudz traks, taču arī neticami iedvesmojošs vizionārs. Tēls, kas ir pelnījis, lai viņu sauktu par Mākslinieku ar lielo "m"," rezumē Lamenskis.

Šukaļskis nomira 1987. gada 19. maijā no sirdstriekas. Viņa pelni tika izkaisīti Lieldienu salā. Pieminekli Hitleram viņš tā arī neradīja, jo fīreru bija iecerējis atveidot kā baletdejotāju. Šī ideja laipni tika noraidīta kā neatbilstoša.

Source

Tags

Lasāmgabali Leonardo Dikaprio Netflix
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form