"Tā ir daļa no mākslinieku uzdevuma. Māksliniekiem ir jābūt pret pastāvošu status quo, viņi nedrīkst atkārtot to, kas pastāv. Māksliniekiem ir jāatver durvis un logi, jādodas tur, kur citi baidās doties," sacīja Grīnevejs.
Taujāts par to, vai režisoram ir sanācis redzēt kādu Latvijā vai Baltijā tapušu filmu, Grīnevejs pauda nožēlu sakot, ka šīs filmas līdz viņam vienkārši nenokļūst.
Vērtējot šobrīd aktuālos režisorus, Grīnevejs teica, ka agrāk ar interesi sekojis līdzi Deivida Linča un kanādiešu režisora Deivida Kronenberga darbiem, taču pēdējie šo mākslinieku darbi viņam šķiet garlaicīgi. "Režisori mūsdienās lielākoties ir nolīgts darbaspēks, kas pārveido tekstu".
Kā stāstīja Grīnevejs, viņa "attiecības" ar Eizenšteinu sākās aptuveni piecpadsmit gadu vecumā, redzot viņa 1925. gada filmu "Streiks". Kopš tā brīža arī radusies interese, kas rezultējusies jaunākajā Grīneveja filmā, taču nākotnē pasaulslavenais britu kino meistars plāno veidot vēl vairākas filmas par Rīgā dzimušo Eizenšteinu, kuru sarunas laikā pats Grīnevejs dēvēja par "pasaules labāko režisoru".
Filmā "Eizenšteins Gvanahvato" nekautrīgi tiek attēlota arī Eizenšteina homoseksualitāte. Uz kādas skatītājas sašutumu par šī fakta uzsvēršanu filmā Grīnevejs atbildēja, ka vēlējies Eizenšteinu attēlot kā īstu vīrieti - mirstīgu, dzīvu, tādu, kāds viņš ir bijis. Sarunas laikā Grīnevejs arī stāstīja par to, cik skrupolozi pētījis slavenā padomju režisora daiļradi un dzīvi.
Britu kino ikona stāstīja arī par to, ka savās filmās vēlas ilustrēt dzīves svinības un vitalitāti, vienmēr apzinoties cilvēku mirstību. Sev raksturīgā manierē Grīnevejs teica, ka visas viņa filmas ir vai nu par seksu vai nāvi - par dzīvību un miršanu. "Es nepazīstu nevienu no jums, kurš atrodas šajā auditorijā, bet es par jums skaidri zinu divas lietas - kāds nokniebās un tā rezultātā jūs piedzimāt, un, lai arī man žēl jums to atgādināt, jūs visi nomirsiet."