To, ka Kronenbergu interesē cilvēka psiholoģijas detaļas, var manīt viņa iepriekšējās filmās, bet šoreiz atšķirībā no skatītāja izaicināšanas vizuālā līmenī ar nepatīkamām un naturālām detaļām, filmā redzamais ieturēts ļoti gaumīgā un glītā 20. gadsimta sākuma vidē Vīnē un Cīrihē. Turklāt izvēlētā, vizuālā pieeja ir tik baudāma, ka tās dēļ vien būtu vērts noskatīties režisora veidoto vēsturisko kostīmdrāmu.
Ne mazāk intriģējošs un baudāms ir izvēlētais skatījums uz 20. gadsimta psihoanalīzes ģēnijiem – Freidu un Jungu, un viņu savstarpējām attiecībām. Lai gan abu psihoanalītiķu biogrāfiju pazinēji filmai pārmet klišejisku skatījumu uz psiholoģijas zinātnes vidi tā laika Austrijā, tas ir pietiekami interesants un saprotams tiem, kuri ar Junga un Freida dzīvesstāstiem pazīstami virspusēji.
Filmā psihoanalīzes populārāko aspektu mērcē atklājas varoņu personīgās dzīves detaļas, kā arī dažādi ar zinātnisko karjeru saistīti aspekti. Savā būtībā filma kļuvusi par varoņu savstarpējo psihoanalīzes seansu, iezīmējot Junga attiecības gan ar vienu no savām pacientēm, pārkāpjot profesionālās ētikas robežas, gan ar Freidu, kurā viņš vienlaicīgi saskata tēva figūru, kā arī traucēkli tālākai psihoanalīzes jomas attīstībai. Abi varoņi apspriež savu pacientu un pašu iekšējās dziņas tik kolorītā veidā, ka filmas stilistiski korekti ieturēto vidi kompensē tiešie un brīžiem mulsinoši atklātie dialogi viņu starpā, piemēram, pie ģimenes pusdienu galda apspriežot Freida psihoanalīzes teorijas kutelīgākās detaļas.
Lai gan salīdzinot ar citiem režisora darbiem šis vizuāli pilnīgi noteikti ir mērenākais, neizpaliek arī Konenberga filmās tik ierastā sex & violence (sekss un vardarbība) tematika, kā arī ķermeniski izaicinošas detaļas, kuras varētu likt izjust vismaz mērenu nepatiku. Ar šo uzdevumu kinolentes sākumā lieliski tiek galā Keira Naitlija, kuras tēlotā Sabīne Špīlreina, kura laika gaitā no Junga pacientes kļuva par vienu no pirmajām sievietēm psihoanalīzes vidē un šoreiz kalpo par abu psiholoģijas dižgaru iepazīšanās iemeslu, savu neprāta lēkmju laikā ar ekspresīvu mīmiku un ķermeņa kustībām raisa nepatīkamas sajūtas, kuras gan robežojas ar pārspīlējumu. Bet seksuālo dziņu atraisīšanu tā laika korektajā sabiedrībā propagandē psihoanalītiķis Otto Gross, kura lomā komfortabli iejuties Vensāns Kasels.
Režisora interese par savu varoņu iekšējās pasaules detaļām jūtama trāpīgajā tēlu raksturojumā, kurš veiksmīgi ataino arī to savstarpējo attiecību detaļas. Kronenbergs veikli rotaļājies ar tā laika aktuālajām tēmām, kuras saistītas ar seksualitāti un etnisko piederību, kā arī aizraušanos ar Vāgnera mūziku un ar to saistītajiem, idejiskajiem elementiem. Tā laika Vīnes un Vāgnera noskaņa saklausāma arī piesātinātajā filmas muzikālajā tēmā.
Filmā abi psihoanalīzes dižgari iekrituši pašu liktajās lamatās, pierādot cilvēcisku emociju pārākumu pār racionālo prātu.