Filma piedāvā sastapt Tečeri vecumdienās, tagadnē pilnībā dekonstruējot visas tās iezīmes, kuras varētu asociēties ar vienu no 20. gadsimta politikas ietekmīgākajām sievietēm. Šeit "dzelzs lēdija" ir pagātnes spoku nomocīta kundzīte, kura "ieslodzīta" savā mājoklī ceļo pa atmiņu takām kopā ar savu nelaiķa vīru. Filma liek domāt, ka Tečere vecumdienās ir vientuļa un aizmirsta.
Šāda izvēle rādīt tik ietekmīgu personu dzīves norietā šķiet pārdroša. Darbs kļuvis par stāstu, kas vēsta par varenās sievietes sabrukumu vecuma priekšā. Atmiņu epizodes, lai gan emocionāli piesātinātas, brīžiem nevis ļauj sajust Tečeres personīgo nostāju pret piedzīvoto, bet gan vienkārši atstāsta biogrāfiskus notikumus. Nekonsekventā izvēle runāt gan par Tečeri kā sievieti, kura izcīnījusi ievērojamu vietu jomā, kurā iepriekš dominējuši tikai vīrieši, gan kā par māti pašas bērniem un varas laikā arī visai nācijai, kā arī sievu, kuras vīram nākas kļūt par galveno balstu aiz ietekmīgās sievietes, turklāt tam visam pa vidu vēl censties efektīvi atainot viņas politisko karjeru, šķiet neiespējami. Līdz ar to secinājumi, kurus nākas gūt no izrādītajām pagātnes ainām un tagadnes attēlojuma, ir visnotaļ nenoteikti un virspusēji.
Nav skaidrs, ko pati režisore ar šo stāstu vēlējusies pateikt. Brīžiem viņa šķiet akcentē to, ka sievietei apvienot karjeru un veiksmīgu ģimenes dzīvi nav iespējams, tomēr šis aspekts nav pilnībā izvērsts. Ambiciozo (kā traktē filma) izvēli kāpt pa politikas karjeras kāpnēm Tečerei vecumdienās nākas nožēlot, jo sentimentālās atmiņas liek atgriezties pie bērniem un vīra, parādot, ka tiem nav veltīts pietiekami daudz laika un uzmanības. Spēcīgi ieskanas motīvs, kurš norāda uz viņas gatavību mērķa vārdā daudz ko upurēt, turklāt šai iezīmei līdzi nāk pamatīga deva stūrgalvības, kura izteikti parādās mirkļos, kad ar partijas biedriem norit diskusijas par izvēlētajiem politikas virzieniem, tad vaļa tiek dota teju vai autoritatīvai attieksmei pret lēmumu pieņemšanu.
Tečerei piedēvētas arī nepamatoti augstas prasības pret kolēģiem, kas teju liek domāt, ka viņas veselais saprāts jau vadīšanas pēdējos gados ir bijis sašķobījies. To, ka šīs iezīmes viņu padarījušas par nemīlētu ministru prezidenti, pierāda izmantotie dokumentālie kadri. Šāda personības atspoguļojuma mīšanās ar pārspīlēti sentimentālām ainām saistītām ar ģimeni un brīžiem arī politisko darbību, piemēram, mirklī, kad bojā gājušo karavīru ģimenēm Folklendas salu krīzes laikā, Tečere raksta vēstules izsakot līdzjūtību, rada neizpratni par to, kā režisore piedāvā vērtēt vēsturiski nozīmīgo sievieti. Savā ziņā saprotams, ka par tādu personību veidots neviennozīmīgs materiāls, tomēr, ja režisore būtu izvēlējusies kādu konkrētu aspektu, caur kuru runāt par Tečeri, stāsts būtu daudz pilnasinīgāks, jo vienlaicīgi runāt par viņas politiskās karjeras attīstību, privāto dzīvi un iekšējo pasauli ir iespējams tikai samērā pavirši.
Par ļoti veiksmīgu gan jāatzīst režisores izvēli "dzelzs lēdijas" lomu piešķirt Merilai Strīpai, kura, neskatoties uz to, ka lielu daļu no filmas ir spiesta slēpties zem gumijas maskas, kas gan padara viņu nenoliedzami līdzīgu Tečerei vecumdienās, lieliski valda pār mīmiku un kustību detaļām, kuras iezīmē "dzelzs lēdijas" tēlam piedāvāto īpašību kolāžu. Strīpas tēlotā Tečere spēka gados ir pārliecināta un spēcīga, vienmēr izceļoties uz vīriešu melno uzvalku fona ar klasiski skaistiem dažādu toņu zilas nokrāsas tērpiem, bet vecumdienās kļūst par pagātnes vīziju māktu sievieti. Filmu vispār gribētos dēvēt par Merilas Strīpas privāto uznācienu. Tomēr jāatzīst, ka viņa līdzās, tik pat šarmanti kā Tečerei īstajā dzīvē, atrodas vīrs (aktieris Džims Brodbents).
Diemžēl filma neatstāj īsti noturīgu pēcgaršu. Tā vairāk asociējas ar emocionāli sakāpinātu lūkošanos leģendāras sievietes pagātnē, kuru skumju padara viņas vecuma nespēks un zaudējumu apziņa.