70. gadu noslēgumā Ridlija Skota zinātniskās fantastikas šausmene "Svešais" (Alien) kļuva par sava žanra leģendu. Piedzīvojusi vairākas daļas garu, kvalitātes ziņā viduvēju turpinājumu sēriju, pie kuras veidošanas roku gan nebija pielicis Skots, tā beidzot tika pie 21. gadsimtā tik modīgās pre-quel daļas, kuras režijai atkal pieķēries pirmradītājs.
"Prometeju", kurā darbība norisinās pirms "Svešā" redzamās, grūti vērtēt viennozīmīgi. Tehnoloģiju attīstība, kā arī nedaudz filozofiskais piesitiens, ko filmai dod nosaukums – "Prometejs", kas cieši saistās ar cilvēces un civilizācijas radītāja, uguns atnesēja mītu, sniedzis Skotam iespēju radīt vizuāli spēcīgu, kā arī eksistenciālas pārdomas raisošu filmu, bet šī super-formula darbojas tikai līdz kinodarba pusei. Tālāk sekojošais sižets, kā arī tā izpildījums uzkrītoši atgādina pirms 30 gadiem radīto "Svešo", un "Prometejs" arvien vairāk sāk atgādināt tā rimeiku, kurā izbaudītas mūsdienu specefektu sniegtās iespējas, izmantojot pavisam vienkāršo, iepriekšējā filmā radīto sižeta līniju – kosmosa kuģotāju nosēšanās uz nepazīstamas planētas, tās infrastruktūras izpēte, liktenīga kļūme, infekcija, iznīcība un pēdējā izdzīvojušā varoņa bēgšana no planētas, lai turpinātu kuģojumus visuma dzīlēs. Viss tieši tik vienkārši, lai kļūtu garlaicīgi.
Tomēr jau iepriekš minētie aspekti, piemēram, filozofisku refleksiju klātbūtne, padara visnotaļ vienmuļo stāstu kaut nedaudz interesantu, lai gan nesniedz pilnvērtīgu baudījumu. Jau pašā sākumā pati Prometeja ideja šķiet saistoša. Skots veikli savijis stāstu tieši tā, lai iesākumā rastos iemesls domāt, ka turpmāko stundu laikā dosimies pa pēdām cilvēces izcelsmes meklējumiem, kuri ved pie sengrieķu mītos tēlotā titāna līdziniekiem. Tomēr šajā ziņā filma sniedz krietni vairāk jautājumu nekā atbilžu, kas liek domāt par Skota ieceri "Prometejam" radīt turpinājumu sēriju. Tas atkāpies pietiekami senā pagātnē, lai līdz "Svešajā" notiekošajai darbībai ietilpinātu vēl vienu vai divas filmas, atstājot gana daudz jautājumu par to, ko režisors ar šo darbu vēlējies pateikt.
Vai mūsu radītājs ir Dievs? Vai varbūt mītiskie titāni? Vai cilvēce ir kļūda? Tomēr "Prometeja" pirmajā daļā radīto, potenciālo, filozofisko segumu veikli aprij "svešais", padarot to tikai par kārtējo šī žanra darbu, kurā līdz galam nav izspēlēta ne cilvēces radīšanas, ne "svešā" sižetiskā līnija.
Līdzīgi notiek arī ar filmas vizuālo estētiku, iesākumā skatītājs tiek palutināts ar no putna lidojuma vērojamu Islandes dabas skarbo skaistumu, kurš savā būtībā līdzīgs Nacionālās ģeogrāfijas (National Geographic) filmiņām. Turklāt to brīnišķīgi paspilgtina prasmīgs 3D efekta izmantojums. Bet uz filmas otro pusi ne svešā planēta, ne kosmosa kuģis un tajā pieejamie tālās nākotnes tehnoloģiju brīnumi neliekas kaut kas jauns. Šķiet, ka kosmosa kuģi nav mainījušies kopš Tarkovska "Solaris" laikiem.
Žanra cienītājiem "Prometejs" noteikti kļuvusi par acij tīkamu izklaidi, kura gan ar neko daudz nepārsteidz ne sižetiski, ne vizuāli, bet par vienīgo aktierdarbu, kuru tajā var vērot ar neviltotu azartu, kļuvis Maikla Fasbendera tēlotais androīds Deivids, kurš savu cilvēcību cenšas uztrenēt vērojot Holivudas zelta laikmeta filmas. Tomēr būtu interesanti uzzināt kādas pārdomas par cilvēci, svešo rašanos un mītisko titānu nozīmi Ridlijam Skotam būs radušās turpinot šķetināt "Prometeja"/"Svešā" filmu sēriju.