Baltijas jūras Dokumentālu filmu foruma programmā šogad iekļauta poļu režisora Jeržija Sladkovska filma "Dons Žuans", kas vēsta par Marinu un Oļegu – māti un viņas ar autismu sirgstošo dēlu, par abu savstarpējām attiecībām, hiperaprūpi un robežu starp normālo un nenormālo. Par filmu pēc tās noskatīšanās pārdomās dalās Jaunā Rīgas teātra aktrise Guna Zariņa.

Filma "Dons Žuans" jauc robežu starp slimo un veselo, citādo un normālo, vai, pareizāk sakot, maina tos vietām. Kurš te ir pieskaitāms, kurš ne? Kurš labs, kurš ne? Kuram te vajadzīga palīdzība? Kurš ir upuris?

Nāk prātā Tenesija Viljamsa "Stikla zvērnīcas" Laura, kuru arī mamma taisnprātīgi centās padarīt par cilvēku un izprecināt. Skumjā patiesība, ka visšaušalīgāko elli cilvēkam var radīt tieši vistuvākie.

Paradokss, ka tieši Oļegs, kurš te skaitās tas nepieskaitāmais, saglabā adekvātumu un godīgumu šai ciniskajā spēlē. Kazi, tā arī ir tā viņa slimība? Adekvātums.

Filma "Dons Žuans" veidota latviešu skatītājam pēdējā desmitgadē labi iepazītā žanrā, kur sapludināti dokumentālā un spēles kino paņēmieni. Līdzīgi filmām "Kā tev klājas, Rūdolf Ming?" (2010), "Ģimenes lietas" (2010), "Dokumentālists" (2012), kur reālas personas spēlē pašas sevi režisora inscenētās ainās.

Manuprāt, šeit visu izšķir saudzīgums, atbildīgums pret varoņiem. Un šīs filmas sakarā mani tomēr neliek mierā ētiskas dabas jautājums – vai šis eksperiments, šī manipulācija nav pārlieku traumatiska iesaistītajiem? Es domāju, ka ir.

Baltijas Dokumentālo filmu forums norisinās no 7. līdz 11. septembrim. Plašāk par filmu seansiem Rīgā un reģionos – Latvijas Nacionālā kino centra mājaslapā.

"Dons Žuans" ("Don Juan") – režisors Jeržijs Sladkovskis (Jerzy Sladkowski), 2015. gads, Zviedrija/Somija.