Sociālo mediju netīrā puse. Mediju pētnieks Jānis Buholcs par filmu 'Tīrītāji'
Foto: Kadrs no filmas "Tīrītāji"

Trešdien, 5. septembrī, sāksies ikgadējais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums (Baltic Sea Docs). Viena no filmām, kas šogad iekļauta festivāla programmā "Atmiņas par nākotni", ir režisoru Hansa Bloka un Morica Rīzevīka (Hans Block, Moritz Riesewieck) veidotā filma "Tīrītāji" (The Cleaners) par cilvēkiem, kuri strādā kā "digitālie tīrītāji" jeb satura moderatori sociālajos tīklos un atbrīvo internetu no nevēlamas, satura politikai neatbilstošas informācijas. Par filmu pēc noskatīšanās raksta mediju pētnieks, Vidzemes augstskolas asociētais profesors Jānis Buholcs.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kad Marks Zakerbergs aizgūtnēm stāsta, kā viņa vadītais "Facebook" savieno cilvēkus, viņam ir taisnība. Tomēr šī savienotība ir krietni plašāka nekā tā, kas viņam prātā. "Facebook" savieno ne tikai draugus ar draugiem, informācijas meklētājus ar avotiem un patērētājus ar katram no tiem mērķētiem komerciāliem piedāvājumiem. Šī pati vide savieno arī varmākas ar upuriem, naida izvirdējus ar šī naida mērķiem, melu fabricētājus ar noticētājiem, un pāri visam — šīs savienotības sekas liek izjust pavisam parastiem interneta lietotājiem. Dažu klikšķu attālumā tiešsaistē allaž atrodas arī pats perversākais, agresīvākais, uzkurinošākais, ko cilvēce ir spējīga radīt.

No satura lēruma, kas ik dienas tiek publicēts dažādās sociālo mediju platformās, daļa ir tāds saturs, kam tur nevajadzētu būt. Kas tīra sociālo mediju datubāzes no pornogrāfijas, vardarbības skatiem un terorisma propagandas? Ar šādu jautājumu sākas režisoru Morica Rīzevīka un Hansa Bloka dokumentālā filma "Tīrītāji" ("The Cleaners"). Tīrīšana ir darbs, kuru ikdienā prom no sabiedrības acīm veic tūkstoši un tūkstoši cilvēku. Viņi apskata sociālo mediju platformās publicētus, potenciāli problemātiskus materiālus un pieņem lēmumu — dzēst vai ignorēt.

Neredzamā tīrītāju vara

Šim tīrīšanas darbam ir sekas. Vispirms runa ir par iespaidu uz darba veicējiem pašiem. Cilvēkam, kuram ikdienā jāredz visneiedomājamākie vardarbības vai seksa atainojumi, nav nekādu izredžu no tā pilnībā abstrahēties. Tīrītājiem ir stingrs darba režīms — jāapskata 25 tūkstoši materiālu dienā. Kļūdīties nedrīkst; viņu lēmumus uzmana darba vadītājs. Daži no viņiem stāsta par savu darbu kā svarīgu misiju, kura liek turpināt, taču citkārt psihe šādi var tikt sagrauta tik ļoti, ka iznākums ir skarbs. Šie cilvēki turklāt nav sociālo mediju kompāniju darbinieki, viņi ir piesaistīti kā ārpakalpojuma sniedzēji, un tas šīm kompānijām ļauj ieekonomēt naudu un izvairīties no saistības ar šādas nodarbinātības sekām.

Taču nopietnas sekas tīrīšanas process rada arī sabiedrībai. Satura sanitāru lēmumi par to, kādu saturu dzēst un kādu ignorēt, ietekmē tos, kas dokumentē mūsdienu karus un citus procesus; tos, kuri ir melu, propagandas kampaņu un genocīda upuri, un arī tos, kas sociālos medijus izmanto leģitīmai politiskai līdzdalībai.

Tiešsaistes informācijas plūsma, kas kļuvusi tik nozīmīga dažādos mūsdienu sabiedrības procesos, tiek regulēta paslepus, bez atbilstoša līmeņa caurskatāmības un izvairoties no grūtām diskusijām par to, kas īsti ir publiskā apritē nepieļaujams saturs un kā šo nepieļaujamību ietekmē konteksts. Kad kāds materiāls tiek dzēsts, platformas lietotāji var pat nemaz nesaņemt paskaidrojumu, kāpēc tā noticis, un viņu iespējas celt iebildes arī ir ierobežotas.

Vienkāršotās dilemmas

Pirmajā acu uzmetienā sociālo mediju satura vadlīnijas it kā ir skaidras un iebildes nerada. Piemēram, "Facebook" nav atļauts vardarbības, pornogrāfijas, pedofilijas, paškaitējuma atainojums; to nedrīkst lietot kriminālas organizācijas; tajā nedrīkst izplatīt noteiktas vielas, sniegt noteiktus pakalpojumus, nedrīkst vajāt vai kiberterorizēt citus cilvēkus un tamlīdzīgi.

Taču netrūkst gadījumu, kuros lēmums dzēst vai ignorēt tiek pieņemts, ignorējot vai nesaprotot kontekstu un vadoties pēc noteikumu burta. Attēls, kurā, kariķējot politiķi, tas rādīts pilnīgi kails? — Šāda ķermeniska atklātība nav atļauta, dzēst. Video, kurā redzama kāda objekta sagraušana Sīrijā? — Materiāls saistīts ar teroristisku organizāciju, dzēst. Zīdainis, kas noslīcis, patvēruma meklētāju laivai šķērsojot Vidusjūru? Nāves atainojumam te nav vietas, dzēst. Šāda noteikumu interpretācija cita starpā nozīmē arī to, ka indivīdiem var būt ierobežotas iespējas dalīties ar materiāliem par karu, vardarbību vai pat vienkārši komentēt politiku. Tas savukārt nozīmē, ka tiem, kas šauj un spīdzina, kā arī kļuvuši par disfunkcionālas politikas simboliem, ir lielākas iespējas izvairīties no atbildības un kritikas. Pārējai pasaulei savukārt kļūst vieglāk – nezināt, neredzēt, ignorēt notiekošo.

Tajā pašā laikā, piemēram, naidu kurinošs ieraksts, kurā izmantots ar apgalvojumu nesaistīts un no pavisam citas vietas un laika paņemts attēls? — Par patiesumu vai meliem tīrītāji neņemas spriest, tas esot viedoklis, uz ko katram esot tiesības.

Tīrītāji spēj sniegt pamatojumus saviem lēmumiem, kas nereti tiek pieņemti dažu sekunžu laikā, taču vienlaikus šķietami neapzinās paši sava sociālā, politiskā un kultūras fona ietekmi uz to, ko viņi uzskata par publiskai attēlošanai nepieņemamu. Tāpēc gadās, ka, piemēram, par vizuālu politisku komentāru, kas skar procesus ASV, Mjanmā vai Turcijā, spriež cilvēks, kas dzīvo tūkstošiem kilometru tālu no šiem procesiem, balstoties gan uz savā sabiedrībā dominējošajiem uzskatiem, gan personiskām ideoloģijām.

Jautājumi ar cilvēka seju

Tīrītāju rokās ir milzu vara, taču no viņiem grūti prasīt atbilstošu izpratni par šīs varas lietojuma iznākumiem, ja tādu nespēj demonstrēt pat sociālo mediju platformu vadītāji un augsta līmeņa pārstāvji. Vārdos viņi saka "pareizas" lietas, taču darbi — tai skaitā lēmums izmantot tik problemātisku satura vadības pieeju, kāda atainota filmā, — liecina par ko citu.

Lielās komerciālās sociālo mediju vietnes jau pašos pamatos būvētas tā, ka lielāku redzamību dod materiālam, kas izraisa emocijas. Naids ir spēcīga emocija, un ne mazāk ietekmīgs spēks ir cilvēkiem piemītošā vēlēšanās no savas informatīvās telpas izslēgt viedokļus, kam nepiekrītam. Sociālie mediji savā pašreizējā formā ir izrādījušies spēcīgi šo tendenču un vēlmju pastiprinātāji.

Šī filma ir par cilvēkiem. Gan par tiem, kas ikdienā uzkopj citu radīto informatīvo šļuru, gan tiem, kas dzīvo un izpaužas realitātē, kuru veido sociālo mediju algoritmi kopā ar "satura strādniekiem". Taču visam fonā vīd interneta milzizmēra korporāciju — "Facebook", "Twitter", "Google" — tēls. Vai šīs vietnes ir kļuvušas par autonomiem, no kontroles izgājušiem monstriem, kas barojas no cilvēku tumšākajām dziņām? Filma zīmē bezcerīgu, fatālistisku ainu, lai gan nav taču tā, ka sociālie mediji nevarētu eksistēt citādākā formā un saturā.

Ja runa ir par konkrētajām kompānijām, to turpmāko ceļu, līdzīgi kā attīstību līdz šim, droši vien noteiks savas rīcības seku izpratnes un biznesa interešu mijiedarbība. Pašlaik daudzi būtiski un sarežģīti jautājumi par sociālo mediju pārvaldību tā arī joprojām ir neatbildēti. Taču līdz jautājumu uzdošanai mēs esam nonākuši, un jau tas vien ir daudz.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums šogad notiek no 5. līdz 9. septembrim. Plašāk par seansiem Rīgā un reģionos – Nacionālā kino centra mājaslapā.

Tags

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums Marks Zakerbergs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form