Starp lielu mākslu, krūtīm un garām kājām. Par Alvja Hermaņa seriālu 'Aģentūra'
Foto: Martiņš Grauds

Šī gada 27. novembrī pie skatītājiem nokļuva Jaunā Rīgas teātra (JRT) jaunākais mākslas darbs: daudzsēriju mākslas filma, kā to piesaka mārketinga materiāli, ar nosaukumu "Aģentūra". Ziņas par šāda darba tapšanu parādījās 2020. gada pavasarī, kad pandēmijas ieviestās korekcijas gada plānos lika durvis vērt dažādām iestādēm, tostarp teātriem, kuri zaudēja darbu, skatuvi un skatītājus, un, lai to visu nepazaudētu pavisam, kā arī nezaudētu laiku, JRT trupa ar režisoru un teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani ķērās klāt darbam pie šī seriāla veidošanas. Līdz ar to ir tapis apjomīgs darbs, kas fiksē jauno, joprojām pārsteidzošo, bet jau pierasto realitāti, kurā maskas, distance un dažādu profesiju izzušana ir jaunā ikdiena.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Seriāla operators inscenētājs ir Mārtiņš Grauds, viņš ir arī montāžas režisors, savukārt seriāla scenāriju veidojis Alvis Hermanis, rakstnieks Jānis Joņevs un aktieri. Katra sērija ir aptuveni stundu gara, kopumā ir 10 sērijas, tātad "Aģentūra" ir aptuveni 10 stundas ilgs audiovizuāls darbs, ko dažu mēnešu laikā, kas ir ārkārtīgi straujš temps, mums ir sagādājusi JRT komanda.

"Aģentūra" jau pirms nokļūšanas pie skatītājiem ieguva skaļu publicitāti gan plašākā, gan šaurākā lokā, kas, iespējams, nebija īsti gaidīta, ar diviem paziņojumiem. Šaurākā, profesionālā kino lokā pirmos viļņus izraisīja Hermaņa paziņojums jūlija vidū, ka seriālu producē nevis kaut kādi "vagari-producenti, kas sēdēs arī montāžas telpā blakus un teiks – šeit par garu, šito nesapratīs", bet gan paši savām rokām. Tas radīja profesionālu samulsumu par to, kāda tad te ir izpratne par kino un seriālu tapšanas darbu. Otrais skaļās publicitātes vilnis saistāms ar paziņojumu oktobra beigās, ka seriāla skatīšanās cena būs 50 eiro, kas daudziem bija negaidīts pārsteigums. Nenoliedzami, par mākslu Latvijā esam pieraduši maksāt maz, reizēm pat neadekvāti maz, un ir izstrādājies pieradums, ka kultūrai ir jābūt pieejamai bez maksas visām sociālajām grupām, nevis kā izņēmumam. Ja cena ir izrādījusies mazāks šķērslis, nekā sākotnēji likās, vismaz spriežot pēc sociālo tīklu aktivitātēm, profesionāla producenta trūkums gan diemžēl ir jūtams.

Kas tas ir?

Šis ir seriāls par dzīvi reklāmas aģentūrā, ko sauc "Aģentūra", tās logo ir melns kvadrāts, un, kā skatītājiem tiek pieteikts, tajā strādā daži spilgtākie savas jomas pārstāvji. Darbības sākums ir "Aģentūras" sekretāres pazušana no pašas kāzām, kas notika uz ēkas jumta kopā ar darba kolēģiem, atstājot līgavas plīvuru, kas ir ieķēries ventilatora kastē uz mājas sienas, un asins pēdas uz bruģa iekšpagalmā. Pazudušo sekretāri Martu sāk meklēt arī policija, jo ir saņemts iesniegums no viņas dvīņu māsas Artas (Elvita Ragovska). Savukārt, kamēr Marta ir "izkūpējusi gaisā", "Aģentūrā" tiek pieņemta darbā jauna sekretāre Līva (Lolita Stūrmane), ar kuru Andra Keiša tēlotais kopīraiters Jānis iepazīstas kafejnīcā "Osiris".

Pirmās sērijas atbilst saprotamiem, pierastiem stāsta rāmjiem, jo kaut kas notiek, tiek meklēta Marta, ir iesaistīta policija, cilvēki ir apņēmības pilni atrast atbildes. Taču seriāla gaitā kļūst arvien skaidrāks, ka stāsts te nav būtisks. Un, tā kā stāsts patiesībā seriāla veidotājus neinteresē, tā labākie brīži ir tie, kuri nepilda kādu sižeta virzības uzdevumu. Kā "Aģentūras" spilgtākie brīži, kas paliek atmiņā ar savu trauslo absurdu un smalko jūtīgumu, jāmin vairākas spēcīgas etīdes. Viena no tām ir aina, kurā Martas pamestais līgavainis Oskars (Emīls Ralfs) atgriež kāzās uzdāvināto naudu, kas pirms tam pasniegta aploksnēs. Tā kā visas aploksnes ir identiskas, kolēģi savu naudu var saņemt atpakaļ, publiski atzīstot, cik katrs bija ielicis aploksnē. Šī aina aktieriem dod brīnišķīgu iespēju atklāt savu tēlu, tā skopo vai devīgo raksturu, kā arī īpašu iespēju izpausties tiem, kuru tēli vienkārši nesaprot sabiedrības uzvedības normas.

Arī aina, kurā Kaspara Znotiņa atveidotais "Aģentūras" direktors Bruno uz trim dienām pazūd dabā, prom no darbiem un telefona, lai pārdomātu nepatīkamos jaunumus, ko tikko uzzinājis, un sakārto domas, runājot pa koka zaru, ko izmanto kā viltus telefonu, ir patiesi spilgta etīde. Vēl īpaši sirsnīgas, varbūt arī īpaši sāpīgas, it sevišķi šodienas ekonomiskajā realitātē, liekas epizodes ar Ģirta Krūmiņa attēloto dzejnieku Robertu, kurš dzīvo stipri nabadzīgos apstākļos un pie kura reizumis nāk ciemoties Andra Keiša tēlotais Jānis jeb Muris. Īpaši jāizceļ epizode, kurā tiek lasīta dzeja un dzerts divu odekolonu kokteilis, atzīmējot smalko iemīlēšanās jūtu trauslumu, – šajās dažās minūtēs bez liekiem vārdiem un detaļām tiek ieskicētas veselas dzīves un izvēles, kas līdz tām ir novedušas, spilgti iezīmējot Mura un Roberta raksturus, dzīves apstākļus, uzvedību, mērķus un sapņus, kā arī to, kas tomēr abiem ir kopīgs, neraugoties uz daudzajām atšķirībām.

Vēl tāda epizode, ko gribētos īpaši izcelt, jo tā seriāla kontekstā mirdz, ir aina, kas seko tam, kā kopīraiterus Jāņus jeb Muri un Nifu (Vilis Daudziņš) sūta komandējumā uz Daugavpili. Viņi īsti nav sajūsmā par šādu notikumu pavērsienu, tāpēc, gaidot vilcienu Centrālajā stacijā, nospriež, ka kāps vilcienā tikai tad, ja saskaitīs četrus parastos Rīgas baložus. Šīm aprakstītajām ainām raksturīga vienkāršība, kas ar JRT aktieru ķermeņu, mīmikas un citu aktiera darba instrumentu palīdzību top par smalku raksturu atainojumu bez nekā lieka.

Starp lielu mākslu, krūtīm un garām kājām. Par Alvja Hermaņa seriālu 'Aģentūra'
Foto: Martiņš Grauds

Taču plejāde ainu neiespiežas atmiņā, jo tās īsti nevirknējas kopā. Seriāla sižetam ir nosacīta nozīme, jo tas nekur neved, pazudušās sekretāres noslēpuma atrisinājums neliekas kā kulminācija, bet vairāk atgādina kādas ziepju operas cienīgu sižeta pavērsienu, kas turklāt noliek muļķa lomā visus iesaistītos, ieskaitot skatītājus, jo vienkārši neturas kopā seriāla iekšējās loģikas ziņā.

Starp citām stāsta līnijām, kas nekur neved un neatrisinās, jāmin sižeta pavediens par Jāzepu un Samantu kā Dieva vārda vēstītājiem, kuru ainas izlec no pārējā seriāla konteksta un ne ar ko arī nebeidzas, kaut arī aktieri (Toms Harjo un Agate Krista) ar saviem tēliem tiek galā, arī hakera Renāra (Jānis Grūtups) stāsts paliek bez atrisinājuma, jo viņš vienkārši pazūd no ekrāna. Taču vislielākais nevajadzīgais sāņus pagrieziens seriālā liekas sižeta līnija, kas saved kopā finanšu direktori Helēnu (Elita Kļaviņa) un tirgus pārdevēju Taņu (Sabīne Tīkmane). Viņu epizodes ir nenoliedzami krāšņas, bet nesniedz īstu gandarījumu, jo arī šis, tāpat kā daudzi citi stāstu pavedieni, tiek ieskicēts, bet netiek pabeigts, un nav skaidra tā iederība kopējā darba sižetā. Tāpēc skatītājiem tas var arī palikt tikai tādā nejaušu smieklīgu, skumju vai neizprotamu etīžu līmenī, jo emocionālās saiknes ar šiem cilvēkiem netiek izveidotas.

Kādā intervijā pirms "Aģentūras" pirmizrādes Hermanis izteicās, ka šī seriāla veidošanā ir iedvesmojies no 60. gadu kino. Nenoliedzami, ir zināmas līdzības, vismaz estētiskā līmenī, un arī "Aģentūru" skatīties var būt patīkams, lēns un baudāms process. Taču 1960. gadu filmu autoru rokraksts, naivums un ideālisms, kas ir īpaši svarīgi 60. gadu kino "jauno viļņu" kontekstā, nav tur nejauši nokļuvuši, bet par tādām kino kvalitātēm ir kļuvuši tāpēc, ka kino lente bija svēta, un tas nozīmēja arī to, ka netiek radīts kas lieks. Arī tās lēnās filmas, kurās nekas šķietami nenotiek, tomēr ir darbību un notikumu pilnas, un pārdomātai montāžai tāda kino veidošanā ir ārkārtīgi būtiska loma. Savukārt "Aģentūras" gadījumā nudien ir sajūta, ka mēs skatāmies nepabeigtu darbu: neba velti kino veidotāji mēdz uzsvērt, ka filma top uz montāžas galda, jo tas ir tas brīdis, kad var atmest lieko un sakārtot padarīto.

Starp lielu mākslu, krūtīm un garām kājām. Par Alvja Hermaņa seriālu 'Aģentūra'
Foto: Martiņš Grauds

Kas tur ir?

Viena no lielākajām "Aģentūras" vērtībām ir tas, ka tajā ir redzami visi šī brīža JRT aktieri un Latvijas Kultūras akadēmijas JRT studijas 3. kursa studenti – aktieri. Grūti iztēloties, ka vēl kādreiz būs iespējams savest kopā visus aktierus, kas ir vienā laikā saistīti ar vienu telpu un tās kopienu, proti, JRT, tāpēc jau no paša sākuma ir skaidrs, ka šis materiāls, ko skatāmies, ir ar lielu vēsturisku pievienoto vērtību.

"Aģentūrā" kopumā redzami 29 aktieri, un katram radīt kādu lielāku vai mazāku lomu, kas ļautu piedalīties šajā darbā, ir bijis pārāk liels izaicinājums. Te arī rodams iemesls tam, kāpēc ir tik daudz dažādu sižeta līniju, kas netiek līdz galam atrisinātas un kurām nav nekādas īstas nozīmes seriāla kopējā stāstā.

Nenoliedzami, ir ainas, tostarp manis jau pieminētās, kur šāda pieeja strādā un kur stāsta trūkums ir tikai pluss. Bet tie ir izņēmumi šajā aptuveni desmit stundas garajā darbā, kurā aktieru darbības un to motivāciju brīžiem vairs nav iespējams saprast. Īpaši skaidri tas jūtams ainās, kurās fokuss tiek vērsts uz aktrišu, it sevišķi jauno LKA aktiermākslas studenšu, ķermeņiem, galvenokārt krūtīm, kājām un dibeniem. Un uz katru tādu ainu, kas kā smalks un spēcīgs sajūtas vai rakstura portretējums sagādā intelektuālu un emocionālu skatīšanās baudu, ir aina, kas no intelektuāla un estētiska baudījuma pievēršas infantili heteronormatīvam vidusmēra komēdijas tipa baudījumam, piemēram, kad Martas Jančevskas atveidotā projektu vadītāja Daniela Estere palien zem galda, lai saslēgtu vadus, un kamera labprāt ilgi uzkavējas pie aktrises dibena. Gluži kā vidusskolā.

Seriālā ir dzirdams brīnišķīgs latviešu mūzikas skaņu celiņš, kas būtu pelnījis īpašu uzmanību vismaz atsevišķas "Spotify" izlases formātā. Atlasītā mūzika piešķir seriālam papildu dimensiju, jo piedāvā atklāt daudz ko patiešām jaunu, svaigu, nezināmu: dažas no iekļautajām dziesmām ir reti dārgakmeņi, piemēram, Alises Jostes tiešām maz zināms darbs, "Dun Dun", "Dunian", grupas "Sirke" mūzika, kā arī citu zināmu un mazāk zināmu mūziķu ieraksti.

Kāds ir vēstījums?

"Aģentūru" nudien ir grūti ielikt kādā stingrā rāmī un atbildēt uz jautājumiem, par ko tā vispār ir, kāpēc tā būtu jāskatās un ko mēģina pateikt. "Aģentūra" ir par reklāmas aģentūru, un tās darba procesu ierasti raksturo smalks aprēķins un precīzs pieejamo līdzekļu izmantojums, savukārt pats seriāls formā un saturā ir klajš pretstats šādam raksturojumam. Reizēm šāda kontrastējoša pieeja rada brīnišķīgu rezultātu, bet ne šajā gadījumā. Nepamet sajūta, ka ir filmēts teātris, nevis audiovizuāls darbs, jo netiek izmantoti līdzekļi, kas kino padara par kino vai, šajā gadījumā, seriālu par seriālu – galvenokārt tas ir jūtams jau minētajā montāžas problēmā. Kino var parādīt daudz, to tieši neparādot, bet liekot nojaust, piemēram, manipulējot ar laiku, izmantojot simbolismu kadros, attēlojot vienu un to pašu ainu no dažādu varoņu skatpunkta un tamlīdzīgi, iespējas ir neizsmeļamas, ja apzinies, kāds instrumentu klāsts ir tavā priekšā.

Noskatoties visu seriālu, iegrimstot šajās 10 stundās ar patiešām iemīļotiem un profesionāliem aktieriem, kuru talantu novērtētu pat tad, ja viņi lasītu "Latvijas loto" ikdienas izlašu skaitļus, paliek neviendabīgs iespaids. Protams, tā ir arī viena no mākslas funkcijām – samulsināt un likt domāt, un man ir patiess prieks, ka, spriežot pēc atsauksmēm tīmeklī, kādai daļai skatītāju skatīšanās process ir beidzies uz tādas pozitīvas pārdomu nots. Taču citai daļai skatītāju, mani ieskaitot, šīs pārdomas ir ar stipri rūgtāku pieskaņu. No vienas puses, intervijās un citās sarunās par "Aģentūru" režisors piesaka, ka šeit nebūs nekāda politkorektuma, bet būs īsta māksla. Skaidrs, jā, "Aģentūras" tēli ik pa brīdim cilvēku grupas sauc "tā, kā pienākas", jo acīmredzot mākslinieciskā brīvība mūsdienās var tikt reducēta līdz dažu vārdu lietojumam, ko, starp citu, neviens jau nav aizliedzis, bet vienkārši citi pieauguši cilvēki ir savstarpēji vienojušies – ja attiecīgajai grupai nepatīk, ja to tā sauc, tad var jau šo vēlmi cienīt. Bet arī tās pārsteidzošās un revolucionārās mākslas īsti nav, izņemot vairākus spēcīgus elementus, ieskaitot jau daudzreiz pieminētos JRT aktierus, galvenokārt štata aktierus, kuru talants un ilggadējā pieredze kinokameru priekšā notur skatītāju uzmanību visu desmit stundu garumā. Tāpat arī Mārtiņa Grauda atbildībā esošais attēls pats par sevi ir pārliecinošs un baudāms – vienkārši sakot, seriāls ir patiešām skaists. Bet ar to nepietiek, ja ir iztrūkumi pārējos elementos, kas veido audiovizuālo mākslu.

Starp lielu mākslu, krūtīm un garām kājām. Par Alvja Hermaņa seriālu 'Aģentūra'
Foto: Martiņš Grauds

Savukārt viens no vēstījumiem, ko "Aģentūra" nodod skaļi un skaidri, ir par dzimumu lomām. Ir lietas, kas piedienas sievietēm, un lietas, kas piedienas vīriešiem. Sievietēm tās ir skaistumkopšanas procedūras pret novecošanu, drēbju mainīšanas ballītes, koķeta manipulēšana ar nabaga vīriešiem un intrigas, kā arī, protams, noslēpumi, turklāt tādi, kas ir turēti visu mūžu, – jo ilgāk glabāts noslēpums, jo labāk. Jaunām sievietēm savukārt piestāv sports, pieguļošs apģērbs, smiekli, zināt savu vietu, kā arī vienkārši piekrist tam, ko saka vecāki vīrieši. Bet vīriešiem piestāv izlēmība, radošums, aliņš pulksten 11 no rīta, rakstīt dzeju un domāt dziļas domas par pasaules kārtību, izteikt seksuāla rakstura piezīmes sievietēm un par sievietēm, kā arī iemīlēties. Tiesa, ja šāds dzimumu lomu attēlojums plānots kā atgādinājums par pareizo lietu kārtību, rodas jautājums, kādēļ uz ekrāna šiem cilvēkiem paklausīga padošanās dzimumu lomām izskatās neveikla, nepamatota, komiska un acīmredzami aizvien jaunas problēmas raisoša.

Kāda jēga?

Visu saliekot kopā, varētu domāt, ka "Aģentūra" liek vilties. Bet tā nav, jo seriāla koncepts, tā tapšanas apstākļi un ideja ir svarīga: māksliniekiem ir būtiski eksperimentēt. Daudziem JRT aktieriem kino nav nekas jauns, galu galā Andris Keišs, Guna Zariņa, Ivars Krasts, Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, arī Marija Linarte un citi ir starp tiem aktieriem, kuri kino un citu audiovizuālo darbu kadros ir redzami arvien biežāk. Taču nu viss teātris, visi darbinieki, visa teātra komanda, ieskaitot jaunos aktierus, kuri vēl studē LKA, ir iekāpuši pavisam cita medija pasaulē, kas ir patiešām iespaidīgs eksperiments. Un, lai māksla dzīvotu, eksperimenti tai ir neatsverami būtiska daļa, tāpēc pats fakts, ka "Aģentūra" vispār ir tapusi, ir tiešām apsveicams, un Latvijas kultūras telpa no tā ir tikai kļuvusi bagātāka. Taču, lai eksperimenti strādātu un taptu kas patiešām jauns, ir visnotaļ būtiski arī šim eksperimentam ļauties. Kas notiktu, ja "Aģentūra" nereducētu savu sieviešu vērtību uz būšanu skaistām un tievām? Kā būtu, ja fiziska novecošana tā nesatrauktu seriāla sievietes? Kas notiktu, ja dzimumu lomas nebūtu tik vecišķi uzspīlētas, un kas notiktu, ja uzspēlētais kontrasts starp jauno un veco paaudzi nebūtu tik mākslīgi radīts? Kā būtu, ja sievietes galvenās kinematogrāfiskās vērtības nebūtu kājas un krūtis? Galu galā, kā būtu, ja eksperiments būtu noticis ne tikai ar jaunu formu, bet arī saturā?

Alvis Hermanis pagājušajā gadā atklātajā vēstulē "Teātris nav Rimčiks" norādīja, ka JRT tajā brīdī bija palicis kā vienīgais teātris, kurā vēl ir mākslinieciskais vadītājs, to pretnostatot teātriem, kuros ir tikai direktori, kuri ietekmē teātra attīstības gaitu. Šī frāze, kas tika pausta konkrētā kontekstā, proti, Dailes teātra pārmaiņu procesa laikā, labi ilustrē to, ka, domājot par JRT, tiek veicināta vienādības zīme starp teātri un tā māksliniecisko vadītāju, kas ir tā radošais dzinējspēks un toņa noteicējs. Tāpēc, runājot par "Aģentūru", nākas runāt īpaši daudz par Alvi Hermani, seriāla režisoru. Šī raksta tapšanas laikā Hermanis ir jau krāšņi izpaudies publiskā līmenī, noniecinot kritiku, kas viņam nepatīk, un arī viņa izteikumi pirms seriāla nonākšanas pie skatītājiem ir bijuši tik krāšņi, ka nav vairs iespējams skatīties seriālu, nedomājot par režisoru. Diemžēl tas atstāj arvien nepatīkamāku pēcgaršu, un žēl, ka mākslai no tā ir jācieš. Bet, ja "Aģentūrai" pievēršas, paturot prātā tās autora personību un viņa skaļos, kā pašam liekas, "politnekorektos" uzskatus, iespējams, ka skatītājam veidosies daudz skaidrākas un godīgākas attiecības ar šo mākslas darbu. Jo šīs desmit stundas, ko pavadām pie ekrāna ar "Aģentūras" varoņiem, var būt patiešām vērtīgi pavadīts laiks – viss ir atkarīgs no tā, ko skatītājs te meklē. Jo skaistā te patiešām netrūkst.

Tags

Alvis Hermanis Jānis Joņevs Jaunais Rīgas teātris Mārtiņš Grauds recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form