Latviešu kino sevi pieteicis jauns režisors – Reinis Kalviņš, kura debijas filma "Maiņa" no pagājušās nedēļas skatāma koronavīrusa sērgas novārdzinātajos Latvijas kinoteātros. Režisors izvēlējies filmu veidot par Rīgas taksistiem, kas kalpo par lielisku sākumpunktu gan sociālkritiskiem novērojumiem, gan spriedzes radīšanai. Kā tad Kalviņam izdodas iekļauties pēdējo gadu jauno debitantu vidū, un kā viņa filma sabalsojas ar citām leģendārām un mazāk leģendārām filmām par taksistiem?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Taksometrs un tā vadītājs laika gaitā kino kļuvis par ārkārtīgi populāru un jēdzieniski ietilpīgu tēlu. Vientuļš, dzīves rūpju sagrauzts un skarbās ikdienas rūdīts personāžs pie stūres savā rūtotajā mašīnā lēni slīd cauri tumsā grimstošajām pilsētas ielām, kā sūklis uzsūcot sevī apkārt valdošo postu, grēcīgumu, bailes, šaubas, alkas... Šo ainu par ikonisku padarīja neviens cits kā Mārtins Skorsēze ar savu leģendāro 1976. gada drāmu "Taxi Driver" (Taksists), kurā galveno – garīgi nestabilā taksista Trevisa Bīkla – lomu izcili nospēlēja Roberts de Niro. Skorsēze kopā ar scenāristu Polu Šrāderu radīja mākslas darbu, kas pēcāk tiks neskaitāmas reizes citēts, atdarināts un parodēts, uz visiem laikiem iecementējot kolektīvajā apziņā šādu taksista arhetipu kā modernās lielpilsētas stresa, paranojas un naida koncentrātu, kā sargeņģeli un soģi vienā personā. Gandrīz 30 gadus vēlāk Maikls Manns šo klišeju spoži apspēlēja savā trillerī "Collateral" (Līdzzinātājs, 2004). Šajā filmā Džeimija Foksa atveidotais taksists Makss iemiesoja pilnīgu Trevisa pretpolu, kļūstot par humānisma un varonības simbolu, kam izdodas apturēt Toma Krūza atveidoto emocionāli un fiziski nesatricināmo algoto slepkavu Vincentu, kurš savā cinismā un mizantropijā šķiet pilnvērtīgs Trevisa Bīkla līdzinieks – tikai šoreiz pasažiera sēdeklī. Šīs, protams, ne tuvu nav vienīgās filmas par taksistiem, teiksim, savulaik Džims Džārmušs filmā "Night on Earth" (Nakts uz zemes, 1991) attēloja veselus piecus taksistus – katru citā pasaules lielpilsētā –, parādot arī taksometra vadīšanas un tā vadītāju dzīves komiskās un absurdās nianses.

Kalviņš, kurš kino režiju cita starpā apguvis arī Serbijā pie leģendārās neatkarīgā kino ikonas Bēla Tara, savā filmā, šķiet, ļoti labi apzinās savu slaveno priekšteču veikumu un nebūt nekautrējas to arī demonstrēt (mazliet mistiskā aina ar ēzelīti, kas tumsā piepeši šķērso šoseju, man uzreiz atsauca atmiņā koijotus ar lukturu gaismā gailošām acīm Losandželosas ielās jau minētajā Manna filmā), taču vienlaikus ir pārliecināts sava ceļa gājējs. Lai gan "Maiņa" reklāmas materiālos tiek pieteikta kā spraiga drāma par taksistu kariem, radot skatītājos zināmas gaidas, man uzreiz jābrīdina, ka šī filma nav elpu aizraujošs trilleris, taču arī par sociālo drāmu to īsti nevar dēvēt. "Maiņā" apvienoti elementi no abiem šiem žanriem, taču tā ir tikai ārēja dekorācija, jo filma drīzāk ir vērojums, tās mērķis nav mums izstāstīt konkrētu stāstu, bet gan ļaut ieskatīties galvenā varoņa Mareka dzīvē filmā attēlotās diennakts garumā un pieredzēt pasauli viņa acīm un ausīm. Tāpēc "Maiņa" ir samērā lēns un subjektīvs kino, kurā skatītājam nav lemts uzzināt neko ārpus galvenā varoņa pieredzes – Edgara Ozoliņa atveidotais Mareks gandrīz visu laiku ir filmas centrā, visbiežāk tuvplānos (ņemot vērā arī tīri praktisko taksometra šaurību). Šāda filma bez spēcīga aktiera klātbūtnes sabruktu, un te jāizceļ Ozoliņa pārliecinošais tēlojums, spējot tikai ar savu "esamību kamerā", mīmiku un žestiem iedvest ticību Marekam, kurš laimīgā kārtā ne tuvu nav sterili garlaicīgais pozitīvais varonis, bet kura cīņai par savu vietu zem saules skarbajā taksistu vidē es spēju noticēt un just līdzi.

Taksī cauri grēku pilsētai Rīgai. Filmas ‘Maiņa’ apskats
Foto: Kadrs no filmas

Kalviņš un operators Džordžs Čipers-Lillemarks rūpīgi veidojuši filmas vizuālo pusi, kas "Maiņā" ir galvenais vēstījuma nesējs. Viņu skatījums uz Rīgu kā pašmāju "grēku pilsētu" nepārprotami ir "noir" un "neo-noir" kino tradīciju iedvesmots. Tāpēc loģiska šķiet izvēle darbību galvenokārt izvērst tieši nakts laikā, kad "elle pasprūk vaļā" (uz šo seno angļu izteicienu, starp citu, ir atsauce arī pašā filmā). Tomēr neceriet uz burvīgiem Rīgas nakts skatiem à la "Instagram", jo, kā jau minēju, kamera reti izlaiž no kadra galveno varoni, un uzsvars šeit ir uz absolūti klaustrofobiskas, nospiedošas pasaules ainas uzbūvēšanu. Vai atceraties, cik šaura bija Modra pasaule Jura Kursieša debijas filmā? Tad, lūk, Mareks dzīvo vēl lielākā krātiņā, un režisora-operatora tandēms nemitīgi meklē mizanscēnas risinājumus, kas šo sprosta un nebrīves sajūtu varētu nodot arī skatītājiem (vairākas ainas pat filmētas caur akvāriju, lai nodotu mums šo filmas varoņu izkropļoto pasaules redzējumu). Saprotams, ka filmēšanu interjeros un tuvplānos/vidējos plānos noteikti diktēja arī finansiāli apsvērumi, taču Rīgu filmā iemieso šauras Pārdaugavas ieliņas, vēsi pelēkas padomju blokmājas, striptīza klubs, diennakts ēstuve, lidosta, autoserviss – utilitāras, atsvešinātas, no "mājīguma" klātbūtnes attīrītas vietas. "Maiņa" ir kārtējā jaunāko laiku latviešu filma, kas Rīgu zināmā mērā padara par negatīvo tēlu, līdzīgi kā pieminētajā "Modrī" un Aika Karapetjana debijas filmā "Cilvēki tur".

Taksī cauri grēku pilsētai Rīgai. Filmas ‘Maiņa’ apskats
Foto: Kadrs no filmēšanas

Kā iepriekš minēju, precīzs, strukturēts stāsts nav "Maiņas" smaguma punkts, un scenārijs, ko filmas režisors sarakstījis kopā ar juristu un rakstnieku Aldi Bukšu (kriminālromāns "Parādu piedzinēji" (2015)), drīzāk kļūst par atmosfēriskās filmas vājo posmu. Lai gan situācija, kurā nonāk Mareks, tiek sapiņķerēta itin veikli, iesaistot arvien vairāk darbojošos personu, kādā brīdī sižeta norise zaudē elementāras loģikas pavedienu (epopeja ar Kaspara Goda attēlotā oligarha fotoattēla medībām man tā arī palika mīkla), un, tuvojoties beigām, arvien vairāk kļūst skaidrs, ka pašiem autoriem nav ne jausmas, kā savu varoni no šī labirinta izvest ārā. Arī atsevišķi dialogi, kuros personāži cenšas viens otru pārspēt aforismos, atgādina neveiklu latviešu variāciju par Tarantīno filmu asprātībām, bet neiekļaujas filmas autentiskajā vidē un situācijās.

Reinis Kalviņš ar "Maiņu" itin labi pievienojas tādiem jaunāko laiku latviešu režisoriem kā Jānis Nords, Aiks Karapetjans un Juris Kursietis, kurus interesē dažāda kalibra maskulīnisma problēmu risināšana mūsdienu urbānajā vidē un meklējumi reālisma atdzīvināšanā latviešu kino (Karapetjana gadījumā tas gan pilnībā attiecas tikai uz debiju). Vārdu sakot, Kalviņš ir droši nopelnījis birku "jaunais un daudzsološais", bet tālākās gaitas tad arī parādīs, vai viņš ir ieradies latviešu kino uz palikšanu. Es tā ceru.

Taksī cauri grēku pilsētai Rīgai. Filmas ‘Maiņa’ apskats
Foto: Kadrs no filmas

Tags

Filma Maiņa recenzija Reinis Kalviņš aktieris Edgars Ozoliņš
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form