Tapusi dokumentāla filma par 90. gados pazuduša miljonāra atrašanu  (2)

Filmas darbība notiek mūsdienu Latvijā un Malaizijā, šķetinot 90. gadu vēstures notikumus, sākot no pirmajām kapitālisma iezīmēm līdz komercbanku uzplaukumam, apskatot "Top Bankas" gadījumu kā vienu no spilgtākajiem 90. gadu banku krīzes piemēriem.

Filma ir autores personīga nesenas Latvijas vēstures rekonstrukcija, aplūkojot tā laika notikumu nospiedumus cilvēku biogrāfijās un atceroties pagātnes notikumus, kuros tika ierauta viņas ģimene, kā arī autores personīgais ceļš pie tēva 20 gadus vēlāk. Tā ir režisores pirmā filma, kas drosmīgi vēsta par savu un savas ģimenes dzīvi jaunā kapitālisma apstākļos un likteņa pavērsieniem pēc tam.

"Mēģināju saprast savu tēti, kurš deviņdesmitajos nonāca mežonīgajā kapitālismā ar visu tālaika eiforiju, jucekli un izmisumu. Filma ir domāta tiem, kuri vēlreiz grib pabūt saldi skarbajos deviņdesmitajos, atcerēties attiecību estētiku, jucekli un iespēju eiforiju; tiem, kuri jūtas atbildīgi par savu vecāku rīcību un uzņemas šo ne savas vainas sajūtu. Filma ir arī tiem, kas nosoda, neiedziļinoties," stāsta filmas režisore Ieva Ozoliņa, kurai filmas veidošanas gaitā izdodas atrast savu turpat pirms 20 gadiem pazudušo tēvu.

Darbs pie dokumentālās filmas "Mans tēvs baņķieris" filmu studijā "Mistrus Media" tika uzsākts pirms trim gadiem, neilgi pēc tam, kad Malaizijā bija pieteicies cilvēks, kurš paziņoja, ka ir Boriss Osipovs. Filmas izveidē izmantots plašs arhīvu materiālu apjoms par filmas stāsta notikumiem, atrasti šo notikumu aculiecinieki, veidojot filmas autores versiju par to, vai notikušo iespējams novērtēt pēc 20 gadiem.

Filmas režisore un scenāriste ir Ieva Ozoliņa, operators Aleksandrs Grebņevs, montāžas režisore Linda Olte, attīstības un filmēšanas posma producente Līga Gaisa, izpildproducente Madara Kalniņa, producents Gints Grūbe. Filma tapusi ar ar ES programmas Media, Nacionālā Kino centra un Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu.