Uz adatas no 13 gadiem. Kulta filmai 'Mēs, Zoo stacijas bērni'

Pirms 40 gadiem Latvijas jaunieši dzīvoja aiz dzelzs priekškara un neko daudz nezināja par narkomāniju otrpus šim priekškaram. Respektīvi, zināja gan, ka tajā pusē ir tāda liksta, ko radījušas “pūstošās Rietumu vērtības”, bet šeit nekas tāds nav iedomājams. Lai arī tā nebija gluži patiesība un narkotikas jau tolaik bija arī sociālisma valstu problēma, Berlīnē dzīvojošās pusaugu heroīniķes Kristiānes F. stāstu par dzīvi atkarību jūgā Latvijas sabiedrība varēja iepazīt tikai pēc vairākiem gadiem. Visdrīzāk pirmā sastapšanās bija tieši ar 1981. gadā Vācijā tapušo ekranizāciju, kas tolaik kļuva skandaloza arī Rietumos, ātri ieguva kulta statusu un savu šokējošo efektu nav zaudējusi arī šodien.

Viss aizsākās 1978. gadā, kad vācu žurnāla "Stern" korespondenti Kajs Hermanis un Horsts Rīks tiesas sēdes laikā iepazinās ar 16 gadus veco Kristiāni Felšerinovu, kura piedalījās kā lieciniece nepilngadīgo prostitūcijas lietā. Žurnālistus ļoti interesēja Berlīnes jauniešu narkotiku scēna, tāpēc viņi sarunāja interviju ar jauno narkomāni. Rezultātā jau tajā pašā gadā tapa rakstu sērija, bet pēc gada iznāca arī abu žurnālistu sastādītā grāmata. Latviešu valodā "Mēs, Zoo stacijas bērni" pirmoreiz iznāca tikai 2002. gadā, un to ievadīja īpaši šim izdevumam radīts narkologa Jāņa Strazdiņa priekšvārds.

Felšerinovas dzīvesstāsts ir kļuvis par vienu no nozīmīgākajām 20. gadsimta narkotiku kultūras parādībām. Meitene divus mēnešus ilgās sarunās atklāti un detalizēti stāstīja par savu smago bērnību ar tēvu-alkoholiķi un vienaldzīgo māti, kam sekoja iekļaušanās Berlīnes jauno narkotiku lietotāju aprindās.