Uzaugt ģēnija ēnā un no tās izaugt. Recenzija par filmu 'Es piedzimu Rosellīni'
Foto: Publicitātes foto

Filma "Es piedzimu Rosellīni" ("The Rossellinis", 2020) savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja starptautiskajā Venēcijas kinofestivālā 2020. gadā, savukārt Latvijas pirmizrāde bija šī gada 14. oktobrī, atklājot Rīgas Starptautisko kino festivālu (Riga IFF). Riga IFF tradicionāli atklāj ar filmu, kas tapusi Latvijā vai ir Latvijas kopprodukcija, tādējādi vēršot īpašu uzmanību lokālajam kino, un "Es piedzimu Rosellīni" ir patiešām fascinējoša dokumentālā filma, kas ir tapusi kā Latvijas un Itālijas kopprodukcija.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Filma ir ļoti personīgs, autentisks un pašironijas caurausts režisora Alesandro Rosellīni stāsts par to, kā viņš meklē atbildi uz to, cik daudz pie viņa personīgajām problēmām ir atbildīga viņa ģimene, ņemot vērā to, ka viņš ir leģendārā kinorežisora Roberto Rosellīni (1906–1977) mazdēls, kurš visu mūžu ir juties vectēva ģenialitātes ēnā.

Šī ir Alesandro Rosellīni pilnmetrāžas dokumentālā kino debija, kas ir tapusi ar Latvijas komandas dalību. Filmas operators ir Valdis Celmiņš (tādu filmu kā "Dvēseļu putenis", "Turpinājums", "Nameja gredzens", "Pasaka par tukšo telpu" operators), viens no filmas producentiem ir Uldis Cekulis (Vides filmu studijas dibinātājs, tādu filmu kā "Atbrīvošanas diena", "Laika tilti", "Uz spēles Latvija" producents), filmas scenārija līdzautors ir Dāvis Sīmanis (Riga IFF pirmizrādi piedzīvoja arī viņa jaunākā filma "Gads pirms kara"), savukārt krāsu korekciju veica Krišs Roziņš. "Es piedzimu Rosellīni" ir saņēmusi Nacionālā kino centra finansiālu atbalstu, kā arī 2018. gadā šī filma bija viens no projektiem, kas piedalījās Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā.

Filma sākas ar Roberto Rosellīni bēru ainu 1977. gada 6. jūnijā, ko pavada aizkadra balss. Tā pieder filmas režisoram Alesandro, kurš izmanto šo filmu, lai pētītu, ko nozīmē būt daļai no Rosellīni dzimtas, proti, uzaugt ģēnija ēnā, nest viņa uzvārdu, just spriedzi, kas saistīta ar to, ka jūt spiedienu būt īpašam, ģeniālam, apdāvinātam, it sevišķi kino jomā. Bet Alesandro nav īpašs, viņam ir pāri 50, viņš ir cīnījies ar narkotiku atkarību, kā arī pašrealizāciju, un filmas "Es piedzimu Rosellīni" veidošana viņam ir kā terapijas turpinājums. Nākamā aina pēc bērēm ir tikšanās pie Roberto Rosellīni kapavietas, un Alesandro iezīmē, kas šajā laikā ir izmainījies, piemēram, viņš pašironiski piebilst, ka vairs nav bērns. Filma ir režisora tikšanās ar viņa tantēm un tēvočiem, Roberto Rosellīni meitām un dēliem, kuriem tagad jau ir savas ģimenes, kas turpina nest Rosellīni vārdu, un šī radinieku apciemošana un sarunas (kameras priekšā) iegūst terapeitisku funkciju. Filmai ir vēl viens uzdevums, ne tikai Alesandro terapijas sesija, – "Es piedzimu Rosellīni" palīdz savest kopā kaut daļu no Rosellīni dzimtas, kas, kā filmas laikā uzzinām, nav sanākusi kopā 43 gadus.

Pirms mēģinām definēt, kāda ir bijusi Roberto Rosellīni loma pasaules un Eiropas kinovēsturē, vērts ieskicēt viņa personīgās dzīves līkločus. Roberto Rosellīni bija trīs sievas, ar katru no tām bija arī bērni, kopskaitā seši. Savukārt bērniem nu jau ir mazbērni, tāpēc šī dzimta ir patiešām plaša un vērienīga. Rosellīni bērni arī ģeogrāfiski ir izpletušies visnotaļ plašā areālā, un Alesandro Rosellīni savas tantes un tēvoci apciemo gan ASV, gan Zviedrijā, gan Katarā. Ģimene savstarpēji filmā sazinās pārsvarā itāļu valodā ar angļu valodas iespraudumiem ik pa brīdim, un visi ģimenes locekļi ar sapratni un iecietību izturas pret to, ka Alesandro par viņiem veido filmu, kas, nenoliedzami, sarežģī savstarpējo komunikāciju.

"Es piedzimu Rosellīni" ik pa brīdim arī atgādina, ka tā ir konstruēta dokumentālā filma, parādot, piemēram, filmēšanas komandu, kas uzstāda kadru, un filmējot no malas, kā Alesandro Rosellīni brīžiem cīnās ar telefonu, ko mēģina ievietot statīvā, lai nofilmētu pats sevi, daloties pārdomās par ko iepriekš redzētu vai pieredzētu. Filmā redzam gan inscenētus kadrus no mūsdienām, gan privātā arhīva materiālus, gan fragmentus no paša Roberto Rosellīni filmām, gan Gaja Madina un viņa meitas Izabellas Rosellīni filmas "Mans simtgadīgais tēvs" fragmentus. Šādi variējot starp dažādiem avotiem, tiek noturēta viena no filmas lielākajām vērtībām: šis ir stāsts par kādu ļoti īpašu, specifisku dzimtu un cilvēkiem, kas ir uzauguši tās patriarha ēnā, bet vienlaikus šis ir universāls stāsts par to, ko darīt ar sajūtu, ka visi cilvēki tev apkārt, tavā ģimenē un dzimtā, ir talantīgāki, spējīgāki un veiksmīgāki par tevi. Viens no filmas jautājumiem, uz ko tiek meklēta atbilde, ir – kā nejusties neiederīgam? Un tas "Es piedzimu Rosellīni" notur no kļūšanas par salīdzinoši paredzamu biogrāfisku dokumentālo filmu, to padarot par daudz saprotamāku, interesantāku un personīgāku stāstu, kas var potenciāli rezonēt ar jebkuru, ne tikai bagātu un slavenu cilvēku atvasēm.

Alesandro balsi šajā filmā raksturo ziņkāre un nenoliedzama pašironijas deva, arī zināma drosme, meklējot atbildes uz jautājumiem, kurus daudzi nemaz negrib uzdot. Viena no filmas interesantākajām ainām ir viņa saruna ar savu tanti, aktrisi un modeli Izabellu Rosellīni, kuras laikā Izabella mazliet zaudē savaldību, par ko Alesandro aiz kadra pārdzīvo, bet tad viņa atspēlējas, kameras priekšā atgādinot par vienu no lielākajām nodevībām, ko ir piedzīvojusi no Alesandro puses.

Stāsts par filmas režisoru ir ne tikai stāsts par to, kā viņš meklē ceļu ārā no ģēnija ēnas, bet tas ir arī stāsts par to, kā viņš meklē ceļu ārā no narkotiku atkarības, kurā ir pavadījis krietnu daļu savas dzīves. Narkotiku atkarība filmā netiek ieskicēta pārāk konkrēti, bet tā ir tēma, kas viņu pavada ilgāku laiku un kas, nenoliedzami, ir ietekmējusi viņa attiecības ar radiniekiem, tostarp Izabellu, kuru viņš ir nodevis, meklējot naudu savas atkarības mierināšanai. Vēl kāda detaļa, ko Alesandro regulāri piemin, bet kas netiek tālāk attīstīta filmā, attiecīgi interpretāciju atstājot uz skatītāja pleciem, ir viņa ādas krāsas nozīme un loma tajā, ka viņš jūtas neiederīgs savā ģimenē. Alesandro ir afroamerikāņu dejotājas Katrīnas Koenas un Renco Rosellīni dēls, un viņš pats ir tumšas ādas krāsas, kas, visticamāk, nešķistu nekas īpašs, bet pats režisors savā aizkadra tekstā vairākas reizes uzsver savu ādas krāsu, vienlaikus skaidri neatbildot uz vārdos neizteikto jautājumu par to, vai tam ir ietekme uz to, kā viņš jūtas savā ģimenē. Šis nav vienīgais neatbildētais un skaļi pat neizteiktais jautājums, uz ko skatītājs atbildi var meklēt uz savu galvu, citi šāda veida jautājumi ir saistīti ar to, kā vispār šis Roberto Rosellīni varēja izveidot ģimenes ar trim sievietēm, ja šķiršanās tajā laikā nebija legāla, kāpēc viņa un Ingrīdas Bergmanes bērnus varēja aizvest uz Itāliju ar tēvu, nevis tie palika ar māti pēc šķiršanās, un tamlīdzīgi. Taču vienlaikus ir ļoti vērtīgi, ka filma neaiziet par daudz tehniskās detaļās par likumiem un to interpretācijām, jo tas dod iespēju turpināt pievērsties tam, kā spēcīgas personības ietekmē vidi sev apkārt, jo galu galā atbildes uz sev interesējošiem jautājumiem katrs pats var atrast interneta meklētājā.

Lai izbaudītu filmu "Es piedzimu Rosellīni", padziļinātas zināšanas par Roberto Rosellīni nozīmi pasaules kinovēsturē nav nepieciešamas, jo filmā būtiskākais tiek ieskicēts. Taču ceru, ka šī filma var kalpot kā pamudinājums tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar šī leģendārā, kinovēsturi mainījušā režisora daiļradi, noskatīties kādu viņa filmu un iepazīties ar itāļu neoreālisma kino virzienu. Riga IFF ietvaros filmu papildināja arī īpaša fokusprogramma "Rosellīni gadsimts", kas piedāvāja iepazīties ar Rosellīni dzimtas talantiem, tostarp slavenās zviedru aktrises Ingrīdas Bergmanes (Rosellīni otrās sievas) daiļradi un viņu meitas Izabellas Rosellīni darbiem. Festivāls nu ir beidzies, taču filmas paliek, un pievērsties Rosellīni gadsimtam nekad nav par vēlu.

"Es piedzimu Rosellīni" citos apstākļos šajā laikā jau būtu uz kinoteātru ekrāniem, taču šobrīd tiek plānota cita veida filmas izrādīšana. Iesaku nepalaist garām, filmas vieglums, runājot par sarežģītām, daudzslāņainām un ilggadējām attiecībām, kas ir krietni samezglojušās, ir kas patiesi iedvesmojošs, pat rotaļīgs. Autentiska pašironija ir patiesi atbruņojoša pieeja kino veidošanā, un rezultāts noder gan nolūkā uzzināt ko jaunu par kino vēsturi, gan iedvesmoties paskatīties uz savu ģimeni un tās mezgliem ar, iespējams, citu skatienu.

Tags

recenzija Riga IFF
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form