No 5. līdz 11. septembrim notiks ikgadējais Baltijas jūras dokumentālo filmu forums. Tā programa būs skatāma kinoteātrī "K. Suns" Rīgā, kā arī Talsos, Rēzeknē, Jēkabpilī un Smiltenē. Viena no filmām, kas iekļauta foruma programmā, ir "Trauslā atmiņa", kas tapusi kā Ukrainas un Slovākijas kopražojums par Odesas kinostudijas slaveno kinooperatoru Leonīdu Burlaku ("Tikšanās vietu mainīt nedrīkst", 1979), veidota viņa mazdēla, arī operatora acīm. Šo filmu varēs skatīties Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma atklāšanā. Par "Trauslo atmiņu" pēc noskatīšanās raksta kino operators un režisors Andrejs Verhoustinskis.

Pilnmetrāžas dokumentālā filma "Trauslā atmiņa" ir operatora un režisora Igora Ivanko veidots stāsts par savu vectēvu, Odesas kinostudijas kino operatoru Leonīdu Burlaku, kura pazīstamākais darbs ir Staņislava Govoruhina seriāls "Tikšanās vietu mainīt nedrīkst" ar Vladimiru Visocki, Vladimiru Konkinu, Armenu Džigarhanjanu galvenajās lomās.

Leonīds ir atstājis paliekošu un neizdzēšamu iespaidu uz filmas autoru gan cilvēciski, gan profesionāli. Par to liecina Igora profesijas izvēle un abu sarunas visas filmas garumā. Vectēvs ir bijis gan elks, gan padomdevējs. Tomēr laiks neatgriezeniski maina Leonīdu, kurš vairs neredz ar kreiso aci (savu "darba aci"), arvien sliktāk dzird un kura atmiņa izplēn demences rezultātā. Zūdošais laiks ir viena no filmas tēmām, jo mainās ne tikai filmas galvenais varonis, bet arī valsts uzbūve, sabiedrība un kino uzņemšanas process.

Odesa ir bijusi nozīmīga kino veidošanas vieta pasaules kartē, sākot ar ikonisko kāpņu epizodi Sergeja Eizenšteina 1925. gada filmā "Bruņukuģis Potjomkins" un turpinot ar pilsētas atainojumu 1929. gada Dzigas Vertova ne mazāk slavenajā eksperimentālajā dokumentālajā filmā "Cilvēks ar kinokameru". Odesas kā kino pilsētas slava turpinās vēlākajos padomju gados, tur strādā gan režisors Pjotrs Todorovskis ar debijas filmu "Uzticība" (1965), kura saņem balvu par labāko debiju 26. Venēcijas kinofestivālā, gan Staņislavs Govoruhins un Kira Muratova. Daudzos šajos darbos operators inscenētājs ir Leonīds Burlaka.

Viņa darbs izceļas ar radošumu, tēlainību, vizualitāti un formas meklējumiem. Tajā pat laikā 21. gadsimts Odesas kinostudijai nav bijis ražīgs laiks, kino industrija stagnē un kinostudija kā kino veidošanas centrs zaudē savu nozīmi. Šeit atrodamas tiešas paralēles ar situāciju Rīgas kinostudijā - vieta un filmēšanas paviljoni ir saglabājušies, bet pamatā filmas top citur. Arī cilvēciski situācija ir līdzīga - daudzi kino profesionāļi zaudē darbu 20. gadsimta beigās vai 21. gadsimta sākumā, jo jaunajām valstīm nav ekonomiskās jaudas filmu ražošanas nodrošināšanai, ir daudz citu eksistenciāli svarīgāku uzdevumu. Kino cilvēkiem jāmeklē peļņas iespējas citur, daudzi pārorientējas uz citām profesijām.

Piemēram, mans tēvs Dmitrijs Verhoustinskis pēc gandrīz 30 gadu darba Rīgas kinostudijā dokumentālo filmu hronikā kā operatora asistents un operators kļūst par radio detaļu vairumtirdzniecības menedžeri. Arī Leonīds Burlaka savu pēdējo pilnmetrāžas darbu uzņem 1999. gadā un pēc tam savu talantu vairs turpina izmantot, iemūžinot savus bērnus un mazbērnus gan videolentē, gan fotogrāfijās. Pēc padomju impērijas sagrūšanas ir iegūta brīvība, bet zaudēta iespēja strādāt profesijā. Lai arī Leonīds Burlaka sasniedz padomju cilvēka sapņu komplekta piepildījumu (dzīvoklis, paša būvēta vasarnīca, automobilis un videomagnetofons), tomēr cenzūras, baiļu atmosfēras, nebrīves, totālas varas kontroles un izlikšanās sabiedrības sagruvums ir milzīgs ieguvums.

Bet atmiņa izplēn ne tikai filmas galvenajam varonim, arī atmiņas par viņu un viņa darbību gaist - 80 gadu jubilejā viņu neatceras neviena kino pārvaldošā organizācija. Tu izrādies vecs, nespējīgs un nevajadzīgs, lai gan jaunībā un brieduma gados esi bijis vitāls, entuziasma un enerģijas pilns. Šīs īpašības, manuprāt, varēja attiecināt uz lielum lielo vairumu operatoru arī Rīgas kinostudijā. Šī profesija pieprasa aktivitāti, iedvesmu, pārliecināšanas spējas un zināmu ziedošanos, kā to lieliski varēja novērot, piemēram, Rīgas kinostudijas kino operatoros Jurī Podniekā vai Valdī Kroģī.

Filmas "Trauslā atmiņa" sākumā režisors sava vectēva garāžā atrod 10 vecas melnbaltās negatīva filmiņas, kuras ir bildējis Leonīds ar draugiem savā jaunībā. No vecuma tām ir sākusi brukt filmas emulsija, ieviešot attēlā savus neatgriezeniskus artefaktus, piešķirot tiem neatkārtojamu patinu, bet padarot tos dažbrīd nenolasāmus. Attēla maģiju vairāk veido mūsu fantāzija un iztēle. Metaforiski to var uztvert arī kā Leonīda šā brīža apziņas stāvokli. Tajā uzplaiksnī kādi tēli no pagātnes, bet daļa ir neatpazīstama un nenosakāma. Kaut arī filmas varonis, skatoties attēlus izsaucas – "cik brīnumains sabrukums!" -, tas ir attiecināms uz attēliem, ne uz Leonīda paša stāvokli. Tā gan viņam, gan ģimenei ir sāpīga un traģiska pieredze. Burlaka apjucis stāv un jautā: "Kas ar mani notiek?" Bet sieva, skatoties uz jaunības bildēm, nopūšas: "Kā es gribētu, lai tu būtu tāds kā bildēs!"

Fotogrāfijas ir vizuāli spēcīgas, tās talantīgi fiksē dažādus dzīves nogriežņus, uzburot savu tēlainu pasauli. Bet to autora dzīve vairs nav gaiša un pārliecības pilna. Cilvēks ir strādājis, viņa darbs ir redzams, bet pats viņš to vairs neatceras. Tomēr pat demences iespaidā Leonīdam vairāk zūd viņa ikdienas atmiņas, bet vizuālie tēli no jaunības ir dzīvi un pat filmēšanā izmantotie objektīvi ir atpazīstami, lai gan vieta no atmiņas pagaisusi. Jebkurā gadījumā vecās foto filmiņas nostrādā kā atmiņu glabātājas un jaunas pasaules atklājējas filmas autoram, kuras filmā ienes saldsērīgu nostalģijas devu ar savu melnbaltā foto šarmu. Mēs maināmies, bet filmu lentē fiksētais laiks paliek iemūžināts un atkal uzburams, pat ja fotogrāfiju autors to pats vairs neatceras.

Filmas veidotāja Igora Ivanko lietotā vizuālā stilistika ir vienkārša, fiksējoša, reālistiska un skaudra. Viņš neaizraujas ar poētiskiem meklējumiem, un tas viņa vizuālo pasauli diezgan būtiski atšķir no Leonīda Burlaka radītajiem tēliem. Pamatā dokumentālās filmas autors izmanto platleņķa optiku, lai kadrā ietilptu visi galvenie elementi un skatītājs spētu izsekot līdzi visam, kas notiek kadrā.

Filmā ir vairāki slāņi: jaudīgs personiskais stāsts, kas reflektē par tādām tēmām kā veselība, vecums, darbs un tā novērtējums, un filma ir stāsts arī par laiku un sabiedrību, padomju ikdienu un kino uzņemšanas aspektiem PSRS. Tāpat autors runā par indivīda un sabiedrības attiecībām un to ietekmi uz personību. Katrā ziņā šī ir filma, kas liek skatītājam domāt, un tā ir laba dokumentālā kino pazīme.

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums ir nozīmīgākais dokumentālajām filmām veltītais projektu tirgus Baltijas valstīs, kas ik gadu Rīgā pulcē vairāk nekā 150 profesionāļu, bet skatītājiem Latvijā piedāvā iepazīties ar ievērojamām pēdējo gadu filmām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!