Vai viegli būt metālā? Filmas 'Jelgava 94' apskats
Foto: Agnese Zeltiņa

Apņemšanās uz ekrāna atdzīvināt klasikas vai kulta statusu ieguvušas grāmatas prasa lielu drosmi, jo uzreiz jārēķinās ar nikno lasītāju uzbrukumiem par to, ka filma nepavisam nelīdzinās tam, ko viņi iztēlojušies lasot un cerējuši ieraudzīt uz ekrāna. Tomēr jaunais režisors Jānis Ābele ir nolēmis mest izaicinājumu Jāņa Joņeva romānam "Jelgava 94", lai piedāvātu savu redzējumu par to, kā tad smagās mūzikas popularitātes vilnis izmainīja jauniešu dzīvi pagājuša gadsimta 90. gadu Latvijas "mežonīgā kapitālisma" pārdzīvošanas periodā.

Labi, protams, ka ievads par riskanto kulta grāmatu ekranizēšanu ir recenziju klišeja, jo kāpēc gan neķerties pie populāru un atzītu darbu ekranizēšanas, it īpaši jau Latvijā, kur situāciju ar labiem oriģinālscenārijiem varētu raksturot ar frāzi no klasikas: "Nav stāsta skumjāka..." Jau kopš latviešu kino pirmsākumiem tautā atzītu literāru darbu ekranizācijas ir kalpojušas par izejmateriālu mūsu labākajām filmām, sākot ar Pumpura epu "Lāčplēsis" un Viļa Lāča "Zvejnieka dēlu" un turpinot ar Blaumani, brāļiem Kaudzītēm, Raini, Andreju Upīti utt. Tā ir lieliska ideja, kas turpina tradīciju un vienlaikus – beidzot aktualizē arī ko laikmetīgāku par literatūras klasiķiem. Joņeva romānu gan droši varam dēvēt par jauno laiku klasiku, kurai viens solis līdz iekļaušanai skolas mācību programmā (bet varbūt jau iekļauts – atvainojiet, ja kļūdos). Ābeles vēlme to ekranizēt šķiet tikai pašsaprotama, jo tā ir iespēja ne tikai runāt par jaunības izbaudīšanu, pieaugšanu un nobriešanu – tēmām, kas režisoru interesē jau kopš diplomfilmas "Augstāk par zemi" –, bet arī izmantot romāna popularitāti kā filmas atpazīstamību veicinošu faktoru. Neredzu tajā neko sliktu, jo būtu muļķīgi domāt, ka filmas vajadzētu taisīt tikai savam priekam, nedomājot par to, kā pievilināt skatītāju. It sevišķi, ja pievilināmais objekts ir latviešu skatītāji, kuru mums ir tik, cik ir. "Homo Novus" un "Bille" apliecināja, ka vēlme skatīties latviešu literatūras ekranizācijas nekur nav pazudusi, un arī Ābeles filma pēc pirmās nedēļas ir skatītāko filmu topa augšgalā.

Runājot par "Jelgavu 94", nevajadzētu aizmirst arī par citu šogad iznākušu jaunībai un nobriešanai veltītu pašmāju kinodarbu – Alises Zariņas "Blakus". Zariņa piedāvāja mazliet ironisku, taču godīgu skatījumu uz savu laikabiedru – mūsdienu divdesmitgadnieku – meklējumiem un centieniem izprast, ko nozīmē doties "pieaugušo dzīvē". Tikmēr Ābele atskatās pagātnē un vēlas iedziļināties subkultūru nozīmē jaunieša piederības meklējumos. Abas filmas tiecas uzrunāt skatītāju ar atklātību pret saviem varoņiem un viņu izjūtām konkrētajā laikā un vietā, lai radītu klātbūtnes efektu, tomēr Zariņa vairāk paļaujas uz scenāriju, tikmēr Ābeles filmā stāstījumu drīzāk veido kinematogrāfiski paņēmieni, nevis teksts (kaut arī teksta tur netrūkst, bet par to vēlāk). Tas iezīmē zināmu paradoksu – filma, kuras pamatā ir oriģinālscenārijs ("Blakus"), ir tekstuāli bagātāka par literāra darba ekranizāciju. Ja atceramies seno klišeju, ka kino tomēr ir audiovizuāla māksla, šāda teksta mazasinība, ar ko slimo "Jelgava 94", vēl nebūtu uzskatāma par problēmu, tomēr filmas skatīšanās laikā scenārija trūkumus nevarēju ignorēt. Un tieši scenārijs, manuprāt, arī ir filmas lielākā problēma. Nevis neprofesionālie aktieri, jaunais režisors vai tehniskas nepilnības (Parasti izvēlos uz tām pievērt acis cerībā, ka kaut kad tās tomēr tiks novērstas, jo tai pašā "Blakus" atsevišķās ainās situācija ar skaņu bija katastrofāla, bet vai tāpēc uzreiz visa filma jāizmet mēslainē?).

Lai jums nešķistu, ka vēlos samaitāt skatīšanās prieku, vispirms jārunā par to, kas sildīja sirdi filmas skatīšanās laikā. Nevaru nepievienoties atzinīgajiem vārdiem, kurus izpelnījušies filmas operators Aigars Sērmukšs un mākslinieks Aivars Žukovskis, lai uzburtu vizuāli atpazīstamu un estētiski baudāmu Jelgavas 90. gadu atmosfēru. Abiem roka jau iesista nesenās vēstures rekonstruēšanā, jo Sērmukšs veidojis arī filmas "Ātrie igauņu puiši" 80. gadu noskaņu, tikmēr Žukovskis līdzīgi palīdzējis rekonstruēt 1989. gadu Madaras Dišleres filmā "Paradīze 89". Brīžiem gan filmas krāsu palete šķiet pārāk dzīvespriecīga (lai gan neesmu tik vecs, tomēr 90. gadus atceros daudz drūmākos toņos), bet varoņu dzīvi ieskaujošie blokmāju monolīti, ko filmas autori izvēlējušies par vienu no caurviju motīviem, attēloti tik estetizēti, ka drīzāk pacilā, nevis nomāc. Bet varbūt tāds arī bija mērķis?

Pasaule "Jelgavā 94" vispār ir daudz gaišāka un optimistiskāka, nekā es to atceros no savas pieredzes. Bet pieredze, protams, katram sava, un, šķiet, filma (tāpat kā romāns) nevēlas iegremdēt skatītāju tajā "černuhā", kurā patiesībā dzīvojām tie "mēs", kam bija lemts visā krāšņumā baudīt dzīvi pēcpadomju Latvijā. Jā, filma mazliet ieskicē sociālekonomisko realitāti ar bankrotējušo RAF, kur strādā Jāņa tēvs, un Jāņa Jarāna kolorītā tēvoča piedāvāto poļu šampūnu biznesa ideju, taču filmas galvenais varonis Jānis tajā visā īpaši neiedziļinās, jo viņam ir sava alternatīvā realitāte ar draugiem, metālu, meitenēm un "brūno". Ļoti labi saprotu, ka mūzikas sniegto eiforiju un atklāsmi ekrānā parādīt ir ļoti grūti, tomēr metāla filmā man bija par maz. Visu cieņu grupai "Tesa", kuras mūzika skan filmā, – lielisks skaņu celiņš, tomēr tas ir mūsdienās un nav tas metāls, ko klausījās Jānis. Skaidrs, ka veidotājiem būtu neiespējami filmā izmantot autentiskus ārzemju grupu tā laika ierakstus (bail pat domāt, cik izmaksātu kaut viena oriģināla "Nirvanas" dziesma), tomēr vismaz latviešu tā laika grupu skaņdarbus gribējās baudīt vairāk. Dīvaini, ka filmā par metālu valda metāla deficīts.

Ekranizācijām mēdz pārmest dažādus grēkus, taču visbiežāk fanu dusmas veltītas tam, ka filmā nav iekļautas viņu mīļākās ainas no grāmatas. Ābeles un Matīsa Gricmaņa scenārijs šķiet mēģinājums veikli izlaipot starp pašu postulēto mērķi saglabāt Joņeva literārās pasaules "Zeitgeist" un vēlmi apmierināt kvēlākos fanus, piedāvājot viņiem romāna spilgtāko ainu izlasi. Joņeva romānā faktiski nav sižeta, tas patiesi ir daļēji autobiogrāfisks, daļēji izdomāts pusaudža dzīves attēlojums, kurā svarīgās detaļas un notikumi saplūst vienkopus ar nesvarīgo un ikdienišķo, un šeit rakstnieks var atļauties dažādas atkāpes, piemēram, sīki pārstāstīt dažādu smagās mūzikas žanru īpatnības un grupu vēsturi. Filmas autori ir uzņēmušies sarežģītu uzdevumu, ko vēl smagāku padara visai ierobežotā hronometrāža. Tas liek koncentrēties uz galveno – filmas varoņu trio Jāni, Zombi un Nāvi. Vismaz tā gribētos cerēt. Diemžēl tā vietā, lai vairāk ļautu mums ieskatīties šo neapšaubāmi simpātisko puišu dzīvē un dvēselē (īpaši jāizceļ Nāve, kura atveidotāja Aleksa Tauriņa harisma "nozog" katru ainu ar viņa līdzdalību), filma tērē laiku tādām padarīšanām kā slavenā cietumnieku bēgšana no Pārlielupes cietuma vai bandītu izpriecas. Jā, romānā tās bija neaizmirstamas epizodes, taču filmā tām faktiski nav nekādas nozīmes. Jāņa un izbēgušo cietumnieku sastapšanās šķiet tikpat neobligāta kā neizprotamā bandītu uzrašanās, kuri nezin kāpēc Jāni savāc pie sevis mašīnā. Šo elementu vietā es labprātāk būtu redzējis rūpīgāku pievēršanos varoņu savstarpējo attiecību un iekšējās pasaules izpētei, jo filmas laiks paskrien ātri, bet šie simpātiskie puiši tā arī neatstāj paliekošu nospiedumu skatītāja dvēselē (īpaši apdalīts ir Zombis, kuram filmā tā īsti nav ko darīt). Viņu vietā atmiņā paliek spilgtās otrā plāna lomas profesionāļu izpildījumā – jau pieminētais Jarāns, Andra Keiša kolorītais fizkultūras skolotājs, Gunas Zariņas direktore u. c. Tomēr filmai ir izdevies saglabāt Joņeva romāna vieglo, mazliet pašironisko intonāciju un sirsnīgo humoru, kas ļauj piedot daudzus grēkus. Epizodei ar Jāņa ciemošanos pie Kristīnes un "Yupi" dzeršanu ir visas iespējas iekļūt latviešu komēdijas klasikā.

Lai filmā radītu apjausmu par to, ka viss, ko mēs redzam, ir pieauguša cilvēka atmiņas (līdzīgi kā Joņeva romāns), filmas struktūrā ir ieviests Vēstītājs jeb pieaugušais Jānis (tēlo Kaspars Aniņš), kurš ne tikai aizkadra balsī reflektē par notiekošo, bet arī parādās uz ekrāna un pat mijiedarbojas ar varoņiem. Šāda pieeja ir laba ideja, kas varētu veiksmīgi aizpildīt dažus baltos plankumus stāstā un piešķirt filmai papildu dimensiju (atmiņas taču ir subjektīva un neskaidra lieta, tāpēc Vēstītājs ir lielisks attaisnojums neizskaidrojamajam vai neloģiskajam). Taču šī ideja ir izniekota ar Vēstītāja banālajām atziņām (pēc principa: "Mēs vienkārši bijām dumpīgi, un, re, kā mēs te dumpojamies!") un prastu ekrānā jau redzamo lietu aprakstīšanu. Tieši pieaugušajam Jānim būtu jākļūst par filmas vēstījuma atslēgu, kas no visai tradicionālās pusaudziskās plosīšanās (nav taču nekā oriģināla vēlmē būt atšķirīgam un uzskatā, ka visa pārējā pasaule sūkā, lai kā mums to arī negribētos – ne toreiz, ne tagad) izlobītu kādu atziņas graudu vai vismaz radītu pēcsajūtu par to, ka hormonu vētru sastrādātās muļķības ir kaut kādā veidā palīdzējušas mums kļūt par pilnvērtīgākiem cilvēkiem. Vai arī, tieši pretēji, – ka mēs tā arī nekad no šīs pusaudziskās pasaules uztveres nespēsim atbrīvoties. Bet varbūt tas nemaz nav vajadzīgs un mums vienkārši jātver mirklis kopā ar Jāni un viņa draugiem, paļaujoties uz pieaugušā Jāņa teikto: "Pofig, kas būs pēc tam. Izbaudi!"

Source

Tags

Jelgava 94 recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form