Pirmais tramvajs, izkustējies no Grēcinieku ielas pieturas, lēnītēm tuvojās Dzelzceļa tiltam.
- Nekad neesmu sapratusi – kas tas par pieminekli?
- Varbūt tas ir kaut kādiem krustnešiem?
- Domā, Lāčplēsim?
- Tur ir rakstīts kaut kas. Viens – deviņi – nulle – pieci. Kaut kādi krusta kari laikam…
Abas skolnieces apklusa, tramvajam ienirstot zem Dzelzceļa tilta. Pēc sabiedriskajā transportā dzirdētās sarunas nopriecājos, ka jau pēc nedēļas uz lielajiem ekrāniem būs skatāma mūsdienīga filma par Piektā gada revolūciju. Par revolucionāriem – atšķirībā no tiem pašiem krustnešiem vai, piemēram, bermontiešiem – sen neviena kinolente taču nav uzņemta. Skaidrs, ka jauniešiem grūti atšķirt krustnesi no revolucionāra.
Diemžēl filma "1906" gandrīz neko nestāsta par revolūciju. Vien pāris reižu fonā pavīd pa kādam sarkanam karogam vai revolucionārai frāzei. Filmas varoņi ir mantkārīgi laupītāji, kuri galu galā saņem pelnīto sodu un viens pēc otra tiek nogalināti – kāds pakārts, cits nošauts, vēl kāds uzspridzināts vai nokritis no jumta. Galu galā it kā uzvar dzeja, mīlestība un policija. Skolniecēm no pirmā tramvaja šis "burlaku gabals" noteikti ies pie sirds. Bet kam tad uzcelts tas piemineklis? Laikam zagļi ir tik dziļi ieperinājušies Rīgas domē, ka uzslējuši saviem amata brāļiem pieminekli Daugavas krastā.
Nopietnāk runājot, Piektā gada revolūcijas notikumu izpratnei un piemiņai lielākais kaitējums tika nodarīts padomju laikā. Pēc neatkarības atgūšanas salkanās idealizācijas, naivās apjūsmošanas ideoloģisko klišeju vietā gluži dabiski stājās krass noliegums – revolucionārus maz pamazām pārkrāsoja par teroristiem, piromāniem un barbariskiem kultūras vērtību iznīcinātājiem.
Zinātniskajās konferencēs vai gudrākās grāmatās ieskanējās arī citi uzsvari – Piektā gada revolūcija galvenokārt bija nevis sociāla, bet nacionāla revolūcija, revolūcijas priekšgalā bija nevis "proletārieši", bet latviešu saimniekdēli un inteliģence. Bet kurš gan mūsdienās ieklausās akadēmiskos pētījumos? Nemotivēta vardarbība, banku laupīšanas un apšaubāmi "varoņdarbi" (mūsējie anarhisti gandrīz nošāva Čērčilu Londonā!) šķiet daudz saistošāki.
Filmas "1906" galvenais notikums ir uzbrukums "Felzera" rūpnīcas kasei. Šāda kaujinieku akcija patiesi notika Rīgā 1906. gada 17. februārī. Todien sešos vakarā aptuveni 20 kaujinieki ienāca rūpnīcas kantorī, atbruņoja sargu, sabojāja telefonu un nolaupīja 7311 rubļus (pēc citām ziņām, 8097 rubļus un 58 kapeikas). Uz ielas laupītāji uzskrēja virsū 102. Vjatkas kājnieku pulka kareivjiem, kuri bija neapbruņoti, jo devās uz pirti. Kaujinieki apjukumā atklāja uz viņiem uguni un divus karavīrus ievainoja (vienu kājā, otru rokā). Izdzirdot šāvienu troksni, piesteidzās kazaku nodaļa. Viņi notvēra vienu no kaujiniekiem – 28 gadus veco "Felzera" rūpnīcas strādnieku Pēteri Veinbergu. Mēģinot notvert pārējos, uz Marijas un Pērnavas ielas notika vēl viena apšaude, kuras rezultātā tika ievainoti divi garām ejoši strādnieki.
Tikmēr karavīri bija ielenkuši "Felzera" rūpnīcu un uzstādījuši ložmetējus. Rūpnīcas teritorijā ienāca 20 zaldāti un sāka fiziski izrēķināties ar katru strādnieku, kas tiem gadījās ceļā. Piekāvuši vairākus desmitus cilvēku, karavīri lika sasaukt visus rūpnīcas strādniekus. Viņi pieprasīja desmit minūšu laikā izdot uzbrucējus, draudot pretējā gadījumā aizvest desmit cilvēkus uz Smilšu kalniem un nošaut. Tad pie vārtiem nostājās zaldāti un strādnieki tika dzīti caur "stroju" pa vienam – karavīri viņus nežēlīgi dauzīja ar šauteņu laidēm, dažus sadūra ar durkļiem. Desmit strādniekus izveda uz ielas, bet viņu dzīvību glāba uzņēmuma direktors, kurš paskaidroja karavīriem, ka ir noticis bruņots uzbrukums rūpnīcas kantorim un uz viņiem ir šāvuši laupītāji, nevis strādnieki. Nākamajā rītā direktors ieraudzīja vairākus savus strādniekus ar pārsietu galvu un jokoja: "Jums tikai "kopfiņus" iedauzīja, bet man 12 tūkstošus naudas paņēma!"
Veinbergam, pie kura atrada 500 nolaupītos rubļus, klājās daudz bēdīgāk. Viņu pēc aizturēšanas spīdzināja policisti Kukas un Mihajevs. Veinbergs ticis izģērbts kails, uzlikts uz apgāzta krēsla kājām, turēts aiz galvas un kājām un smagi piekauts. Galu galā Veinbergs neizturēja spīdzināšanu un norādīja adresi, kurā dzīvoja strādnieks, kurš iedevis viņam revolveri. Tā vienu pēc otra apcietināja gandrīz visus uzbrukuma dalībniekus. 1907. gada 9. aprīlī vēlu vakarā pagaidu kara tiesa Rīgas Centrālcietumā pasludināja spriedumu "Felzera" lietā. Pieciem kaujiniekiem piesprieda nāvessodu pakarot, trim – mūža katorgu, vienam – 20 gadus katorgā un vēl vienam – vienu gadu cietumā. Pēc tam uz nāvi notiesātajiem (arī Veinbergam) sodu mīkstināja, piespriežot mūža katorgu. Protams, gandrīz neko no visa minētā (izņemot pirtsslotas) jūs filmā neieraudzīsiet – šis taču ir mākslas, nevis dokumentālais kino.
1906. gads bija brutāls un vardarbīgs, varbūt viens no brutālākajiem un vardarbīgākajiem gadiem Latvijas vēsturē. Laukos plosījās cara sūtītās "soda ekspedīcijas", kurām bija ļauts izturēties kā ienaidnieka teritorijā ar visām no tā izrietošajām sekām. Pilsētās revolucionārus tvarstīja slepenpolicija, pakļaujot arestētos necilvēcīgām spīdzināšanām. Mežabrāļu kustība un kaujinieku akcijas, kaut bieži vien nežēlīgas un bezjēdzīgas, prasīja piecreiz mazāk upuru nekā cara valdības izvērstās represijas. Uz katru nodedzināto muižnieka šķūni karaspēks atbildēja ar vairākām nodedzinātām zemnieku mājām, par katru nošauto muižnieku (1905.–1906. gadā revolucionāri nogalināja 17 muižniekus) ripoja simts ozoliņu, kalniņu vai bērziņu galvas.
Filma "1906" ir skatāma un aizraujoša, tomēr tai noteikti būtu nākusi par labu izteiktāka vēsturiskā konteksta iezīmēšana. Kaujinieku kustība taču neradās tukšā vietā – tās pirmsākumi meklējami jau 1899. gada Rīgas dumpī, kad karaspēks nogalināja 11 strādniekus un ievainoja vairākus desmitus (nemieros ievainojumus guva arī 23 karavīri). Tad sekoja 1905. gada 13. janvāris, rūpnīcās izvietoto karavīru patvaļa (tai skaitā strādnieču izvarošana) un zvērīgās arestēto spīdzināšanas. No visa uzskaitītā filmā ir iekļauta tikai norāde uz spīdzināšanām (kaujinieku grupas vadoņa apsaitētie pirksti un veselā saprāta zudums). Rezultātā filmas galveno varoņu rīcības motivācija (mantkārība) šķiet seklāka, nekā varētu būt, bet viņi paši – egoistiski, nedaudz infantili, nodevīgi un psihopātiski.
Neskatoties uz visiem iebildumiem, patīkami redzēt, ka vēstures tēmas kino un televīzijā ir aktuālas un pieprasītas arī pēc simtgades vērienīgās aizvadīšanas. Kamēr televīzijas skatītāju sirdis iekaro Normunda Puča "Sarkanais mežs" un strauji tuvojas Dzintara Dreiberga "Dvēseļu puteņa" pirmizrāde, skatītāji noteikti novērtēs "1906" kvalitātes, kādas šai filmai, nenoliedzami, piemīt. Šis ir arī kārtējais iegansts, lai padomātu par mūsu pagātni un atgādinātu pašiem sev, ka tā ir mūsu nācijas lielākā bagātība.
