Zaudētā idille vai laimīgi pārdzīvots posts? Filmas 'Paradīze 89' apskats
Foto: Publicitātes foto

Vērienīgā Latvijas simtgades filmu programma turpinās ar pilnu sparu, par ko liecina nupat debiju piedzīvojusī otrā projektā tapusī spēlfilma "Paradīze 89", kas arī piederīga bērnu filmas žanram, tāpat kā pagājušā gada "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru". Režisore debitante Madara Dišlere izvēlējusies pirmā riskēt un piedāvāt skatījumu uz šodienas aktīvās trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzes bērnību pagājušā gadsimta 80. gadu beigās, kad Padomju Savienība raustījās savas dzīves noslēguma posma agonijā un gaisā vēdīja brīvības un neatkarības smarža.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Izvēlētais laika periods ir riskants galvenokārt tāpēc, ka mūsu vidū ir ļoti daudz liecinieku, līdz ar to nevaram runāt par stabilu kolektīvo mītu saistībā ar 80. gadiem – tas ir liels kopums individuālo atmiņu, ar kuru esamību un pretrunīgumu filmas autoriem jārēķinās. Izvēle vēstīt šo stāstu no bērna skatpunkta ir labs risinājums, jo ļauj attālināties no sarežģītās pieaugušo pasaules un savas versijas meklējumiem par 1989. gada notikumiem. Tā vietā Dišlere piedāvā skatītājiem "nostalģijas filmu", kas lietpratīgi konstruēta, sapludinot pašas režisores bērnības pieredzi ar atsevišķiem oficiālās vēstures ielaidumiem, taču allaž priekšplānā veiksmīgi paturot bērnu dēkas un pasaules skatījumu.

Filmas galvenās varones ir četras meitenes – Paula (9) un Laura (7), kuras no Rīgas ierodas pie māsīcām Maijas un Lindas mazpilsētā (filmēts galvenokārt Cēsīs, kaut pašā filmā, ja nemaldos, nosaukums netiek minēts) vasaras brīvdienās, kamēr viņu vecāki risina sasāpējušās attiecību problēmas. Meitenes siltās augusta dienas pavada savā vaļā, jo viņu māte allaž aizņemta darbā Tautas frontē un attiecību peripetijās, kamēr ģimeni atstājušais tēvs izlīdzas ar naudas došanu un dodas peļņā uz Ļeņingradu. Tikmēr fonā spriedzi būvē karš Afganistānā un tautas centieni virzīt Latviju pretī neatkarībai, kas kulminē Baltijas ceļa akcijā.

Kāpēc "Paradīzi 89" var pilntiesīgi dēvēt par "nostalģijas filmu" – līdz šim samērā svešu parādību latviešu kino? Nostalģija ir tikpat patīkama, cik riskanta, īpaši attiecinot to uz dzīvi Padomju Savienībā. Laiku pa laikam interneta resursos parādās fotoattēlu galerijas un liecības, kas veltītas dažādām padomju perioda reālijām, netrūkst arī cilvēku, kas ar siltumu sirdī atminas šo laiku un pozitīvā gaismā salīdzina ar mūsdienām, – īpaši jau to cilvēku, kas savu jaunību aizvadīja Padomju Latvijā. Labi zināms, ka bērnības un jaunības atmiņas mēdz izspēlēt viltīgas rotaļas ar cilvēka emocijām, radot ilūziju, ka "toreiz bija labāk", – gan ar piebildi, par ko parasti piemirst, – "bija labāk, jo toreiz es biju jauns". Dišlere šo fenomenu izmanto filmas atmosfēras un kopējā vēstījuma radīšanā, par ko liecina jau pats nosaukums (to, protams, var uztvert arī kā ironiju, bet vai vajag?) un siltā, idilliskā Ginta Bērziņa kinematogrāfija.

Režisore arī neslēpj, ka ietekmējusies no Rīgas kinostudijā tapušajām bērnu filmām, jo īpaši "Ja nebūtu šī skuķa" un "Saulessvece", kuru darbība arī norisinās 80. gados. Šo ietekmi nevar nesajust rūpīgajā darbā ar mazajām aktrisēm, kurām ļauts pilnvērtīgi iemiesoties attiecīgā perioda bērnu dzīvesveidā un, cik nu tas iespējams, domāšanā un pasaules uztverē, kam ir neatsverama nozīme filmas dabiskuma un ticamības panākšanai. Dišlerei ir izdevies teju perfekti rekonstruēt tipisku 80. gadu beigu Latvijas mazpilsētas vidi un tās iedzīvotājus, kas veido tādu kā Latvijas tā laika sabiedrības mikromodeli, kur vienkopus sadzīvo ādas jakās tērpti panki un lauku māmuļas. Lielas uzslavas visu šo smalko laikmeta detaļu – māsīcu mājas interjers ar tipveida sekciju un virtuves iekārtojumu, veikals ar pustukšajiem plauktiem un ratos sakrautajiem pūstošajiem kāpostiem, kafejnīca ar metāla saldējuma trauciņiem un "graņonkām", taras pieņemšanas punkts, obligātā kvasa muca, milicijas bobiks u. c. – radīšanā pienākas filmas māksliniekam Aivaram Žukovskim ar komandu, līdzvērtīgi nopelni arī kostīmu un grima māksliniecēm. Tikpat nozīmīgs laikmeta noskaņas radīšanā ir nemitīgi fonā ieslēgtais televizors un radio – meitenes skatās visu, sākot no populārā raidījuma "Dzīvnieku pasaulē" un rīta vingrošanas līdz fenomenāli populārajam raidījumam "Labvakar", kā arī dūšīgi uzdzied līdzi "Liepājas brāļu" hitam "Tikai tā".

Taču režisore nemēģina radīt mītu par "laimes zemi", viņas rekonstruētajā bērnības pasaulē atrodas vieta arī negācijām – latviešu un krievu konfliktam, preču deficītam, okupantu armijas klātbūtnei, jau pieminētajam karam Afganistānā, no kura slapstās Paulas iepazītais lietuviešu disidents Jons, kā arī, iespējams, sāpīgākajai tēmai – latviešu sadarbībai ar okupācijas varu un "stučīšanai", kas izvēršas sižeta līnijā par meiteņu allaž nīgro un uzbāzīgo kaimiņieni Gunas Zariņas attēlojumā.

Lai arī "Paradīzes 89" varonēm ir nesalīdzināmi lielāka brīvība nekā mūsdienu bērniem, viņām arī krietni ātrāk jāuzņemas atbildība par mājas dzīvi, pašām jāiet uz veikalu, pašām jāgatavo ēst, un nav neviena, kas meitenēm palīdzētu. Šādi filma iezīmē attiecīgās paaudzes daudz straujāko nobriešanu un, iespējams, labāku sagatavotību pieaugušo dzīvei, ja atkal jau salīdzinām ar mūsdienām. Taču šāda brīvība vēl nenozīmē drošību – kamēr Naura Puntuļa impozantais milicis ir aizņemts ar armijā iesaucamo puišu tvarstīšanu un flirtēšanu ar pieminēto kaimiņieni, tikmēr piemājas krūmos slapstās Ivara Krasta "piemīlīgais" mētelīša virinātājs, kurš uzglūn neaizsargātajām meitenēm un atgādina par briesmām, kas slēpjas aiz saulainās "paradīzes" ārējās fasādes. Filmā tas attēlots komiski (saprotams, jo filma tomēr bērnu auditorijai), taču nevarēju neaizdomāties par to, cik ietilpīgs šis tēls ir uz visu nežēlīgo maniaku un psihopātu baiso noziegumu fona, kas lielos apjomos tika pastrādāti Padomju Savienībā un tika rūpīgi slēpti no sabiedrības, lai padomju pilsoņiem radītu drošības sajūtu.

Noslēgumā mazliet par "Paradīzes 89" attiecībām ar "lielo vēsturi", kas nemitīgi ielaužas filmas varoņu ikdienā. Ņemot vērā vēsturiskā fona neatsveramo nozīmi, nešaubos, ka filmas veidotājiem bija jācīnās ar izaicinājumu nepārsātināt stāstu ar mākslīgām urrā patriotisma devām, bet gan organiski iekļaut visus šos notikumus filmas struktūrā. Lielākoties šis uzdevums ir veiksmīgi izpildīts, ja nu vienīgi atsevišķi dialogi šķita pārāk informatīvi (te es domāju galvenokārt Paulas un Maijas sarunu pirms parakstīšanās par Latvijas neatkarību), tikmēr informācija, ko meitenes varētu nezināt vai neuztvert, filmas telpā ieplūst no dažādiem ārējiem avotiem. Vērienīgajā Baltijas ceļa rekonstrukcijas ainā režisore atļaujas mazu manipulāciju, inscenējumu papildinot ar dokumentālajiem materiāliem. Manipulāciju tādā ziņā, ka skatītājam, ja vien viņam ir kaut kripata patriotisku jūtu, ir grūti saglabāt vienaldzību pret šī vēsturiskā notikuma monumentālo sentimentalitāti.

Taču svarīgākais, protams, ir meiteņu personības, kas palīdz formulēt filmas veidotāju attieksmi, īpaši Paulas, kura filmas gaitā nonāk līdz izpratnei, ko tieši viņai nozīmē brīva Latvija, – tā ir iespēja sakārtot vecāku kopdzīvi un beidzot sagaidīt mājās māsīcu mammu, kā arī iepazītajam Jonam nebūs jābrauc karot uz Afganistānu. Tik vienkārši, personiski un cilvēcīgi. Paulas attiecības ar valdošo ideoloģiju raksturo simbolisks sapnis (šķiet, ka sen nebiju manījis tik precīzu sapņa izmantojumu pašmāju kino), kurā viņa kopā ar oktobrēniem – "Ļeņina mazbērniem" – klaja lauka vidū dodas pie Ļeņina statujas, kas piepeši atdzīvojas. Sapnis varbūt ir mazliet shematisks, taču sniedz lielisku ieskatu apjukumā, ko rada bērna centieni ideologu sludinātos lozungus samērot ar īstenību. Tikmēr filmas noslēguma sapnis, kurā vēsturiskajā realitātē ielaužas mūsdienu Rīgas ainas, bez šaubām, uzjunda emocionālas pārdomas par to, ko tad šo trīsdesmit gadu laikā kopīgiem spēkiem esam sasnieguši un kurp tālāk vedīs mūsu, tostarp Paulas, Maijas, Laurēna un Lindas, ceļš.

Tags

Latvijas filmas Latvijas simtgadei Latvijas simtgade Madara Dišlere Paradīze 89 recenzija
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form