Pulksten 18.30 tiks atklāta fotogrāfa Laimoņa Stīpnieka izstāde, bet pulksten 19.00 pirmizrādi piedzīvos horeogrāfu Ivara Broniča, Ramonas Galkinas un Ilzes Zīriņas laikmetīgās dejas izrādes, kas tapušas, iedvesmojoties no Anša Rūtentāla kustību izrādēm.
Šī gada 28. maijā režisoram un kustību pedagogam Ansim Rūtentālam būtu 70 gadi. Viņš priekšlaikus aizgāja 2000. gadā, atstājot īpašu izpratni par kustību valodu un mūzikas vizuālo interpretāciju savos domubiedros, kolēģos un studentos, daudzi no kuriem tādā vai citādā veidā turpina Anša Rūtentāla tradīciju.
Anša Rūtentāla kustību teātris sadarbībā ar LKA, kurā viņš pasniedza skatuves kustību aktieriem un režisoriem 90. gados, 20. martā aicina uz pirmo jubilejas gada notikumu "Rezonanse. Trīs". Iecere laikmetīgās dejas horeogrāfiem, kas paši nav bijuši tiešā saskarē ar Rūtentālu, interpretēt Anša mantojumu, turklāt strādājot ar LKA Laikmetīgās dejas mākslas bakalaura studiju programmas pirmā kursa studentiem, radās, lai pārliecinātos, vai un kā Anša Rūtentāla 20. gadsimta 80. un 90. gados iestudētās kustību izrādes rezonē šodien. Tās nebūs izrāžu rekonstrukcijas, bet patstāvīgas horeogrāfijas, kas radušās dialogā ar trim Anša Rūtentāla kompozīcijām – "Ilūzijas" (1994), "Pārdomas" (1984) un "Epifānija" (1980).
LKA docente horeogrāfe Ramona Galkina veido izrādi ar nosaukumu "(Ž)Alūzijas", atsaucoties uz savulaik slaveno Rūtentāla "spoguļu gabalu" "Ilūzijas" (1994) ar britu komponista Gevina Braiarsa mūziku. Viņa teic, ka metaforiski skatās uz šo izrādi kā caur puspievērtām žalūzijām, apzinoties, cik klātesošs, taču vienlaikus arī nemanāms un neuzbāzīgs ir Anša devums. Pielietojot valodas un literatūras kontekstā zināmo alūzijas jēdzienu kā metodi ķermeņa un kustību valodas sfērā, Ramona kopā ar jaunajiem dejotājiem strādā ar asociācijām, tulko viens otra kustības un meklē atspulgus un atspīdumus.
Anša Rūtentāla izrāde "Pārdomas" iedvesmojusi horeogrāfu Ivaru Broniču pētīt ne tikai pašu izrādi, kuras videoieraksts ir saglabājies, bet arī tās tapšanas procesu caur atmiņām, pierakstiem, intervijām. Toreiz izrādē spēcīgi savienojās amerikāņu mūziķes Meriditas Monkas kompozīcija "Dolmen Music" un spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas lugas "Bernardas Albas māja" motīvi. Šodien jaunie un topošie mākslinieki dejas valodā runās par sevis kā indivīda interpretāciju un attiecībām katram ar savu pelēko masu – izrādē "ahaw".
Horeogrāfe Ilze Zīriņa veido dejas izrādi "Vai Pjero ir miris?" kā rezonansi Anša Rūtentāla kustību kompozīcijai "Epifānija", kura savukārt tapusi, iedvesmojoties no britu mākslinieka Obrija Bērdsleja darba "Pjero nāve". Uzdodot jautājumu "Kas ir Pjero katrā no mums?", horeogrāfe palīdz jaunajiem dejotājiem ieskatīties savā patībā, ļaujot trauslajam kļūt par spēku, neglītajam – par skaistumu, bet nesaprastajam – par vērtību.
Fotomākslinieks Laimonis Stīpnieks savulaik iemūžinājis gandrīz visas Anša Rūtentāla izrādes, arī procesus ap tām, kā arī aktieru un Anša portretus. Līdz ar Anša izrāžu interpretācijām tiks atklāta neliela Laimoņa Stīpnieka melnbalto fotogrāfiju ekspozīcija – divi Anša Rūtentāla portreti un divas fotogrāfijas no izrādēm "Pārdomas" un "Ilūzijas".
Plašāka Laimoņa Stīpnieka fotoizstāde "Rituāls ar 12 RŪTīm" "Zirgu pastā" tiks atklāta maija beigās, kad notiks Anša Rūtentāla jubilejas notikumu nākamais posms, ietverot izrādes, izstādi un video vakarus.
