Foto: Matīss Markovskis
12. jūlijā nozīmīgu jubileju svin Valmieras teātra aktrise Ināra Ieviņa. Kolēģi viņu sauc tikai par Ievu. Tas nav tikai atvasinājums no uzvārda, šo vārdu kā savu apzinās arī viņa pati. Un tas ļoti labi raksturo aktrisi: Ievas burvību nevar nepamanīt tajā brīdī, kad tā uzziedējusi.

Daugavpilī dzimusī aktrise, pirms 1961. gadā ienāca Valmieras teātrī, paguva kļūt par Dundagas kultūras nama māksliniecisko vadītāju, bet no 1959. gada līdz slēgšanas brīdim strādāja par suflieri, izrāžu vadītāju un aktrisi Daugavpils Muzikāli dramatiskajā teātrī. 60. un 70. gadu mijā, kad Latvijā un Valmierā, īpaši pateicoties Kroderam un Mārai Ķimelei, ieplūda modernā teātra vēsmas, Ināra Ieviņa kļuva par šo režisoru iemīļotu aktrisi un droši nostājas līdzās tādiem meistariem kā Uldis Pūcītis, Jānis Zariņš, Antra Liedskalniņa, Dina Kuple.

Tas ir laiks, kad tapušas Ināras Ieviņas nozīmīgākās lomas, par viņas daiļrades caurviju tēmu kļuva jaunas sievietes, kurām liktenis ir uzkrāvis smagu nastu, it kā pārbaudot: izturēs vai salieksies. Ieviņas varones neliecas, tad jau drīzāk lūzt. Kā karā iemestās un smagi skartās meitenes Ļika ("Mans nabaga Marats", 1965), Heļa ("Varšavas melodija", 1967), Marta ("Pasažiere", 1970), Inga ("Lakstīgalu nakts", 1971). Kā Daša Alekseja Tolstoja "Sāpju ceļos" (1970), kam jāizdzīvo apstākļos, kad iepriekšējā pasaules kārtība gājusi bojā un kaut kas jauns jāuzceļ pašai.

Par viņas daiļrades virsotni kļūst titulloma Žana Anuija traģēdijā "Mēdeja" (1975) Māras Ķimeles iestudējumā. Tā ir izrāde – leģenda: pirmoreiz Latvijā tapusi ārpus teātra telpām, baznīcā, kas sakāpinātajām jūtām piešķir pavisam citu garīgu dimensiju. Režisores rosināta, aktrise ietiecas dziļos dvēseles bezdibeņos, atklāj tik tumšas un mežonīgas kaislības, ka viņas bezbailība un profesionalitāte izsauc vislielāko cieņu un apbrīnu.

Arī turpmākajos gados Ieviņas lomas ir radītas un spēlētas ar vērienu un plašu amplitūdu: no ekscentriskās Boila kundzes "Peļu slazdā" (1971) līdz dramatisma pilnajai Olgai "Trīs māsās" (1974), no sadistes Rečidas "Kur dzeguze ligzdu vij" (1984) līdz pelēkajai pelei Līzbetei no izrādes "Tās dullās Paulīnes dēļ" (1998). Šobrīd aktrise spēlē Māras Ķimeles jaunākajā iestudējumā "Emmijas laime" (2016).

"Nekad viņai teātris nav spēle vai rotaļa, bet gan realitāte, kas koncentrētāka, spilgtāka un tāpēc iespaidīgāka par pašu dzīvi," tā aktrises būtību raksturojis Oļģerts Kroders.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!