Pēc pagājušā sestdienā notikušās “Spēlmaņu nakts” tika diskutēts – kam, kādēļ un kā vajadzēja un kam nevajadzēja dot balvas par LABIEM darbiem aizvadītajā teātra sezonā. Tad nu īsu brīdi ir vērts pakavēties arī pie izrādes “Tobago!”, kuras mūzikas autors ir Uldis Marhilēvičs. Komponists saņēma balvu kā labākais mūzikas autors dramatiskajos teātros.
Tā bija vienīgā balva, kuru saņēma šī Dailes teātra izrāde. Īpašu atzinību gan būtu pelnījuši arī Ilzes Vītoliņas veidotie kostīmi, kuros asprātīgā veidā saplūst etnogrāfiskās detaļas ar modes aktualitātēm. Mūzika un tērpi… un bezgala skaistais, romantiskais, smeldzīgais un mīļi naivais Artūra Skrastiņa (Andrejs) un Aijas Dzērves (Ieva) duets izrādes sākumā ir “Tobāgo!” vienīgais trumpis. Diemžēl, izrādei ritot tālāk, viss labais noskaņojums un absolūtā gatavība līdzpārdzīvot traģikomiskajai dziesmuspēlei ar to arī apraujas…

Es nekādi nevaru saņemties un izrādes laikā koncentrēties vēstures studijām – izrādi ik pa laikam pārtrauc dialogi, ko deklamē hercogs Jēkabs (Varis Vētra) un hercogiene Luize Šarlote (Mirdza Martinsone vai Lilita Ozoliņa), kuriem piebiedrojas arī Van Bēferns (Āris Rozentāls) ar vēstuļu deklamāciju. (To skatoties, nepamet sajūta, ka aktieri lasa pašiem sev nesaprotamus tekstus.) Jeb varbūt vienkārši visu līdz galam nav sapratis izrādes režisors Valdis Liepiņš?

Bet vislielākās dīvainības sākas izrādes otrajā daļā, kad Tobago salā, šķiet, kādas iemantotas slimības dēļ uz skatuves ik pēc brīža uznāk kāds no Kurzemnieku pāriem… un pa vienam vien nomirst, katrs nodziedot pa kādam solo vai duetam. Aigara Ozoliņa interesantās un skaistās Tobago vizuālās versijas ieskauti viņi mirst ļoti cēli. Pēc tam uzrodas Robinsons Kruzo (Juris Strenga) ar Piektdieni (Dainis Gaidelis), un vairs nav saprotams par ko ir šis “stāsts”… Lai nerastos mēģinājumi kaut ko saprast, izrādes veidotāji pasniedz nākamo “numuru” – izrādes finālā kā happy end visi kopā uzdzied dziesmiņu, ka jābrauc tik uz Tobago. (Vai, lai tur sekotu nāvē saviem tautas brāļiem?) Un arī skatītāji, mājās dodoties, dungo uz Tobago!, uz Tobago!…

Atliek samierināties, ka visiem skatītājiem nav lemts nepastarpināti uztvert dzejnieces Māras Zālītes libreta filozofiskās tēmas. “Spēlmaņu naktī” komponists U.Marhilēvičs. saņemot balvu, runāja par to, ka M.Zalītes teksti esot ļoti suģestīvi un, pateicoties tieši tiem, viņš it kā varējis šādu mūziku sacerēt. Es nevaru apšaubīt M.Zalītes tekstu pašvērtību. Un pilnīgi droši pievienojos tiem, kas Zālītei piedēvē spēju dzejā panākt dramatismu (t.i. radīt dzīvu dialogu dzejas valodā). Tomēr konteksta lietas nereti paliek miglā tītas. Šoreiz – kādu jēgu nes Tobago tēls?!… Turklāt diskusijas vērts varētu būt arī jautājums par nekonsekvento ventiņu dialekta izmantojumu, kurš gandrīz pilnīgi ignorēts dziesmās.

Lai nu kā, – Dailes teātra jaunajiem aktieriem atkal ir iespēja izdziedāties un izdejoties. (Gan vairāk pirmajā cēlienā, jo otrajā, lielākā daļa jauniešu pārģērbušies par Tobago iezemiešiem- dīvaiņiem ar lieliem grūtnieču vēderiem.) Īpaši spilgta un pārliecinoša savā lomā ir Sarmīte Rubule (Lulla). Pēc šīs izrādes skaļi var apgalvot – Dailes teātrī ir IENĀKUŠI jaunie!

Un ir vēl kas tāds, kas bēdīgo noskaņu var līdzsvarot – izrādes mūzika ir izdota kasetēs un CD!s

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit