Portāls "Delfi" sadarbībā ar jaunā teātra festivāla "Homo Novus" organizatoriem piedāvā interviju ar izrādes " Kaija" autoru - somu režisoru Kristianu Smedsu.

Ar režisoru Kristianu Smedu sarunājas režisore Ilze Rudzīte

FOTO: Kristians Smeds

Ilze Rudzīte: Izrādē visi grib būt mākslinieki. Tu saki, ka nevarētu labot mašīnas tik labi kā tavs brālis, bet varētu būt priesteris, ārsts vai skolotājs. Tomēr tu esi teātra režisors. Kā tas notika?

Kristians Smedss: Kad man bija 19 gadi, es vienkārši iesniedzu savus dokumentus teātra augstskolā. Nepagadījās tos iesniegt policijas akadēmijā vai medicīnas fakultātē.

I.R. : Cik lielā mērā četri gadi (2001-2004) vadot Kajāni teātri Somijas ziemeļos ietekmēja to, ko tu dari patlaban?

K.S. : Taisnība, esmu no Ziemeļsomijas. Kajāni nav mana dzimtā pilsēta, bet tajā strādāju gan. Mans svars palielinājās par 10 kilogramiem, un es kļuvu par pusmūža cilvēku. Iemesli bija vairāki, un viens no galvenajiem bija tas, ka tajā laikā daudzi jauni mākslinieki nevēlējas doties uz laukiem. Kajāni ir stipri tālu no Somijas galvaspilsētas Helsinkiem. Tas bija mans viedoklis, mana pozīcija – doties uz laukiem.

I.R. :Tu esi teicis, ja nodarboties ar teātri, tad – bez kompromisiem! Daudziem darbs valsts teātrī, klasisks materiāls kā Dostojevskis, Čehovs, Asīzes Francisks neizceļas ar brīvdomību. Kas tev ir kompromisi?

K.S. : Nē, neizgāju uz nekādiem kompromisiem, vienkārši iestudēju izrādes un darīju to, kas mans ir svarīgs.

I.R. : Kāpēc tevi joprojām interesē Čehovs?

K.S. : Divas lietas. Tā precizitāte, ar kādu Čehovas runā par cilvēku attiecībām. Viņam ir ļoti tieši, uz mērķi ejoši vērojumi. Otra lieta – šo lugu forma, jo tā atbilst manam strādāšanas stilam, tā piedāvā daudz brīvas telpas manai domām, interpretācijai.

I.R. : Izrādēs sākumā aicinājums – baudiet! Šķietami mūs sagaida vien aizraujoša spēle. Izrādās, tā ir provokācija, jo šī bohemiāde uz skatuves ved pie pavisam kā cita. Tu apmāni!

K.S. : Tā ir dzīves daba. Bērnība ir tas apsolījums – jā, būs! Un tad daudzas lietas pagriežās otrādi.

I.R. : Tavas attiecības ar skatītāju ir ļoti ciešas.

K.S. : Teātrī ir divas svarīgas lietas – aktieri un skatītāji. Es par to daudz domāju. Manās izrādēs aktieri ļoti aktīvi kontaktējas ar skatītājiem, runā ar zāli, un mēģinājuma procesā mēs daudz par to runājam un domājam. Manās izrādēs skatītājiem savā veidā tiek dotas dažādas lomas, bet tajā pat laikā tā nav manipulācija.

I.R. : Kad tu atnāci uz pirmo mēģinājumu, cik daudz no tā teksta, kas skan izrādē, tev bija kabatā, cik bilžu tavā galvā?

K.S. : Pēc izglītības esmu gan dramaturgs, gan režisors. Esmu dramatizējis romānus, diezgan brīvi arī Čehova iestudējumos esmu pierakstījis klāt savu tekstu. Tad, kad atnāku uz pirmo mēģinājumu, man parasti nav nekāda teksta. Mana darba metode balstās uz procesu. Es zinu, ko gribu sasniegt, ainu pa ainai mēs strādājam, un izkristalizējas izrāde. Mēs sākām iestudēt Kaiju. Izrāde ir par teātri, mākslu, par mums, kas veidojam izrādes. Izejas punkts - radās doma, ka izrādē piedalīsies divu paaudžu aktieri no aktieru ģimenēm. Mēs vēlējāmies runāt par to, kas mums ir tuvs, ko mēs mīlam savā darbā, ko ienīstam.

I.R. : "Nav ne kulišu, ne priekšskara", tikai skatuve, aktieri un skatītāji – 3 vienīgie mūsdienu teātra sakramenti. Bet mēs gaidām to sarunu par jaunajām un vecajām teātra formām. Pirmajās 10 minūtēs tu visu parādi, pasaki, ka, protams, nekādu jauno formu nav un nevar būt. Šajā mirklī izrāde varētu beigties.

K.S. : Tad tikai iestudējums sākas. Tas ir Čehovs, kas tālāk runā. Lieta nav konkrēti par jaunajām un vecajām formām. Būtība ir tur, ka tiek uzdots šis jautājums. Katra jauna paaudze uzdod šo jautājumu. Un svarīgi, ka Trepļevs to izdara jau pašā sākumāto. Jautājuma uzdošana ir svarīgāka kā atbilde.

I.R. : Visi, kas mācījušies teātra režiju, bijuši nodarbināti ar domu, kā atrisināt Trepļeva izrādes skatu - ekstremāli jauno teātra formu. Tev tas ir teātris ar kājām gaisā, kur aktieris tiek nostādīts skatītāja vietā un skatītājs aktiera. Tu vēlētos apgriezt teātri kājām gaisā?

K.S. : Mūsu Kaijā ir divas izrādes. Pirmā ir tā, kurā nekas nenotiek, bet patiesībā notiek ļoti daudz, kura beidzas vēl īsti neiesākusies. Tad sākas otra izrāde, jo Arkādina saka, ka tā nav nekāda izrāde, kas te notiek. Trepļevs saka: nu, labi, ja jaunās formas neder, tad darīsim kā vienmēr, taisīsim izrādi. Tad sākās parodija, un tās elementi ir Von Krahl teātra pagātne. Trepļevs piekrīt tai lomai, kas ierakstīta lugā, piekrīt būt par avangarda teātra veidotāju, bet, protams, tur ir liela daļa ironijas.

I.R. : Pārsteidz tas, ka tavā lugā Čehova teksta ir daudz vairāk, nekā šķita tad, kad skatījos izrādi.

K.S. : Mans rakstītais teksts pastāv tikai izrādes sākumā. Mēs ļoti grūpīgi gājām cauri lugai un runājām par to, kas vairāku iemeslu dēļ atstāts aiz kadra - dabiski neizklausās tas, ka varoņi uzrunā viens otru uz "jūs", nav dažu tēlu, piemēram, Dorna. Galvenais ir saglabāt Kaijas garu, bet ne pilnu tekstu.

I.R. : Ir viedoklis, ka Čehova lugās mīlestības nav. Viņš nepārtraukti apgriež šos mīlestības piedzimšanas mirkļus. Tev skats Ņinai ar Trigorinu – nepārprotama, tīra atzīšanās un atdošanās.

K.S. : Uz skatuves mīlestības nekad nevar būt par daudz.

I.R. : Tev nošaujas ne Trepļevs, bet "pelēkais, vienkāršais cilvēks" – fiktīvais skatītājs Semjons.

K.S. : Trepļeva nāve ir iekšējā nāve. Viņa dzīve ir nonākusi līdz tādam punktam, ka tā ir beigusies. Visu izrādes gaitu Semjons ir ļoti svarīgs kā pretspēks Trepļevam. Būtisks ir Semjona uzdotais jautājums beigās – tad kā rakstīt un par ko? Man bieži ir nākuši klāt dažādi cilvēki un teikuši – tu taisi teātri par to un par to, bet tev vajadzētu par to un par to. Semjona uzdotais jautājums, šī replika ir tas, ar ko mēs mākslinieki šodien sastopamies. Tas ir viens no būtiskākajiem jautājumiem, par ko mums domāt.

I.R. : Dostojevskis ticēja, ka "skaistums izglābs pasauli". Tu tici, ka māksla, teātris var glābt pasauli? Tev nākamā izrāde, kur darbība notiek 2069.gadā Briselē, ir par Eiropas savienību, kur kā Romas impērijā izzūd robežas un nacionālās valodas, mazās tautas, un vietā stājās nauda un sekss.

K.S. : Ja kļūstam pavisam nopietni, tad mana atbilde ir tāda, ka šī te pasaule neglābjami iet bojā Jautājums tikai par to, cik ātri tas notiks.

(21.09.07, tulkojums no somu valodas – Ilze Matisone)

Ineses Voikas saruna ar Rabi Mruē, mākslinieku-kolekcionāru, izrāžu Meklējot pazudušo darbinieku un Liec man atmest smēķēšanu autoru 23.septembrī 12.00 kafejnīcā Andalūzijas suns. Aicināti visi interesenti!

Source

www.DELFI.lv
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form