Lugā atklātais vienas nakts notikums "riņķo" ap bērndārznieci Maijiņu, kuru jaunākais Vilks (Klāvs – Artūrs Irbe) ar "tēva tiesībām" izņēmis no dārziņa, bērna mātei nezinot (jaunie vecāki jau labu laiku nedzīvo kopā). Maijiņa atvesta uz lauku māju pie vecā Vilka (Einārs – Edgars Pujāts), kurš mazmeitiņai cītīgi iekārto bērnistabu, kur arī risinās lugas un izrādes darbība (scenogrāfs Kristaps Kramiņš, gaismu mākslinieks Klāvs Gūtmanis). Un vēl ir trešais Vilks (Ervīns – Sandis Pēcis), vecā Vilka dēls no pirmās sievas un mazās Maijiņas krusttēvs. Viņš šajā Vilku kompānijā šķiet apveltīts ar racionālāko prātu un adekvātāko uzvedību.
Mazā Maija klātesoša ir tikai sarunās un strīdos, kuros katrs no Vilkiem atklājas kā dzīvs un jūtīgs cilvēks, kas mazo bērnu mīl tā, kā nu prot. Tikpat ļoti šie Vilki mīl cits citu. Tā, kā prot. Ko un kāpēc viņi neprot? Bet vai kāds vispār spēj skaidri un vienkārši atbildēt, kāpēc cilvēki prot vai neprot sadzīvot savā ģimenē? Apstākļu un iemeslu komplekss parasti katram ir individuāls. Tāpēc man ļoti patīk Rasas Bugavičutes-Pēces princips – sacerēt trīs konkrētu tēlu biogrāfijas un ievietot tās konkrētā konfliktsituācijā. Aktieriem atliek vien iemiesoties un piešķirt saviem Vilkiem arī konkrētus vaibstus, gaitu, uzvedību, reakcijas, jūtas.
Šoreiz īpašs prieks par Edgaru Pujātu. Eināru viņš spēlē ar īstu dzīves garšu, tā, it kā tas būtu viņš pats, gan jau ieliekot lomā arī savu dzīves pieredzi un novērojumus. Neraugoties uz to, ka Einārs ir izbijis armijas cilvēks un miera uzturēšanā Kosovā, visticamāk, daudz ko piedzīvojis, dzīvi viņš tver apbrīnojami viegli. Brīžiem tik viegli (jo egoistiski), ka nereti cietuši paši tuvākie. Abiem dēliem ir, ko pārmest savam tētim, kurš visai maz bijis klāt viņu dzīvē, taču Edgars Pujāts veco Vilku spēlē garšīgi un aizrautīgi, filigrāni izspēlējot gan lugā uzrakstītos asprātīgos dialogus, gan "samīļojot" visas Eināra lamas, kas Pujāta mutē pēc lamāšanās nemaz īsti neizklausās. Droši vien Eināru varētu spēlēt arī kā prastu un raupju tēviņu, bet man ļoti patīk izvēle šo "vientuļo vilku" atveidot kā vienkārši novecojušu, bet sirsnīgu lauku puisi.
Biznesa (un, iespējams, arī blēžu) pasaules rūdījums ir Sanda Pēča Ervīnam. No malas raugoties, varētu šķist: nu kas tad te par traģēdiju? Nu un, ka jaunākais bračka atkal savārījis sūdus? Kas pasaulei un mums no tā? Bet Pēcis Ervīna lomā izspēlē tādu cilvēka un savas ģimenes drāmu, it kā izšķirtos mūsu visu kopējais "būt vai nebūt".
Brīdī, kad aktiera seja kļūst te bāla, te sārta, mēģinot apvaldīt dusmas un bezspēcību, es aizmirstos, ka realitātē skatos uz Sandi Pēci, jo pārdzīvoju kopā ar Ervīnu Vilku.
Pēča Ervīns ir racionāls darītājs un lietu kārtotājs, un cilvēcīgi viņa ir žēl, saprotot, ka sāpīgās bērnības pieredzes dēļ savu ģimeni viņš apzināti neveido. Attiecībā uz šo varoni (lai būtu patiešām godīgi "spēles" nosacījumi, kuros nav tikai labie un tikai sliktie) gan nedaudz pietrūka kādas konfrontācijas vai epizodes, kurā izrādītos, ka arī Ervīns ir kļūdījies kādās savās izvēlēs vai bijis neadekvāts uzvedībā un attieksmē pret savējiem. Bet šis ir tikai racionāls iebildums, jo arī pret viņu jutu lielu empātiju, ieraugot visu Ervīna dzīves pieredzes kontekstu un nepieciešamību reizēm būt par mammu un papu vienā personā gan desmit gadus jaunākajam pusbrālim, gan nepraktiskajam tēvam.
Jaunajam aktierim Artūram Irbem Klāvs Vilks ir viena no pirmajām patstāvīgajām lomām Liepājas teātrī. Manā atmiņā šī loma arī pagaidām iegravējusies visspēcīgāk. Varētu jau teikt, ka diezin vai ir kādas grūtības nospēlēt sava vecuma jaunekli, kurš nedaudz sapinies savā dzīvē un reizē arī sabiedrības likumos. Visuzskatāmāk aktieris nospēlē tādu bērnu, kas mēģinājis izdzīvot starp vecāku daudzajām un mainīgajām attiecībām. Kā redzam, Klāvs gan ir izdzīvojis burtiskā nozīmē, bet Artūra Irbes jaunekli gluži vai smacē iekšējā neziņa – kā ir jādzīvo, lai visiem būtu labi, lai lielajam brālim un paša meitiņai viņa dēļ nebūtu kreņķu? Gandrīz visu laiku viņš skatās it kā caur pieri, vārdus izrunā nepārliecinoši, tikai brīžiem iekšēji un ārēji nedaudz saceļas, bet tad atkal ir sadudzis. Un tieši Artūra Irbes tuvu izmisumam izteiktie Klāva vārdi "man bail" man kļuva par iestudējuma emocionālo kulmināciju. Tajā brīdī es vairs nedomāju par stereotipiem, ka vīrieši daudz nerunā, un neprātoju, vai tiešām arī vīrieši spēj būt tik emocionāli un atklāti. Es noticēju vienam jaunam vīrietim (tikpat labi tā varētu būt arī jauna sieviete), kurš ļoti, ļoti vēlas kaut ko vairāk saprast par mīlestību, par šo pasauli, par savas dzīves jēgu.
Iestudējumam dots apakšžanrs – dramatiska traģikomēdija. Nevaru nepiekrist, jo lugas teksts un psiholoģiski smalki sastrādātā aktierspēle rada visus priekšnoteikumus, lai skatītājs vienlaikus justos gan izklaidēts, gan emocionāli iekustināts. Ik mirkli kāds no varoņiem pasaka ko tādu, ko, šķiet, tikko esi dzirdējis īstā sarunā savu radu vai draugu lokā. Ik mirkli izskan kāds atpazīstams joks, vārdu spēles, smieklīgs uzvedības stereotips. Dzirkstīgais humors sazobē ar sāpīgajiem cilvēkstāstiem rada to trauslo starptelpu, kurā grūti saprast – vai tu raudi vai smejies.
Konceptuāla ir mazā, šaurā spēles telpa – košās pavasara krāsās iekārtotā bērnistaba ar guļvietu otrajā stāvā, ar iespējām kāpelēt un karāties, bet pie griestiem ir lampa – bitīte. "Bitīte Maija", pēc brīža saprot arī Ervīns. Tas vēl vairāk apliecina to, ka vecais Vilks mīl savu mazmeitiņu. Un no jauna atgādina patiesību par tēviem, kas kā vectētiņi allaž izrādās labāki, mīļāki, gādīgāki un rūpīgāki. Un šis ir tikai viens no tiem daudzajiem novērojumiem, ko Rasa Bugavičute-Pēce kā bumbiņas prot savērt savās rakstu darbu "krellēs". Savukārt režisors Toms Treinis ir īsts sabiedrotais un lugas tekstam ļauj skanēt visā tā daudzbalsībā. Kā mīlēt sevi un nenodarīt pāri otram? Kā mīlēt otru un nenodarīt pāri sev? Vai bērna/-u dēļ dzīvot kopā? Vai sevis dēļ labāk šķirties? Klāvs galu galā saprot, kā vajadzētu rīkoties, lai Maijiņas atmiņas par tēvu nebūtu tikai viena zaptsmaize. Lugā un izrādē. Lai nu mums izdotos vienmēr laikus saprast arī dzīvē.
