Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Ģertrūdes ielas teātra dokumentālās izrādes "Fotosalons "Bagdāde"" aktieris Omārs Albadžare teju trešo gadu par savām mājām sauc Eiropu. Iemesls tam ir dzimtās pilsētas Mosulas sabiedrības aizspriedumi un represīvā pastāvošā iekārta, kam pēdējo punktu pielika 2014. gada "Islāma valsts" iebrukums. Par to, kas notiek ar mākslu kara apstākļos, teātra sūtību, likteņa piespēlētiem līkločiem un cilvēka atbildību pasaules priekšā, kā arī sievietes lomu sabiedrībā Omārs dalījās sarunā ar portālu "Delfi".

Irākietis Omārs Albadžare ar teātra mākslu hobija līmenī aizsāka nodarboties 2003. gadā, bet 2010. gadā iestājās Tēlotājmākslas koledžā, kur mācījās četrus gadus. Tiesa, studijas bija jāpārtrauc gala eksāmenu vidū, jo pilsētu ieņēma teroristiskais grupējums "Islāma valsts". "Viņi teica, ka tā nav nekāda koledža, bet gan vieta, kur cilvēkiem palīdz kļūt par meļiem, kā arī apgalvoja, ka mēs neesam īsti musulmaņi, un pieprasīja, lai mēs dodamies uz mošeju un apgūstam Korāna lasīšanu," stāsta Omārs.

Omārs šiem noteikumiem nevēlējās pakļauties, tāpēc savas nostājas dēļ kļuva bīstams pats savai ģimenei. Tiesa, arī pirms "Islāma valsts" ierašanās savas profesijas dēļ viņš bija irākiešu armijas "melnajā sarakstā". Viņš atminas reizi, kad nokavējis komandantstundu, jo teātris no mājām atrodas tālu. Laika trūkuma dēļ viņš nebija noņēmis grimu un bārdu, bet armijas kontrolpunktā nekādi negribēja ticēt, ka viņš ir aktieris, bet gan domāja, ka kādos ļaunos nolūkos tīšuprāt vēlas slēpt savu identitāti.

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

"Apstākļi jau tā nebija patīkami, bet, kad ieradās "Islāma valsts", es to vairs nevarēju izturēt. Devos uz Turciju, cerot, ka situācija kādudien kļūs labāka, taču katru reizi, kad zvanīju savai ģimenei, viņi teica, ka kļūst tikai sliktāk. Turklāt sāka izplatīties baumas, ka esmu citā Irākas pilsētā pievienojies irākiešu armijai," stāsta Omārs.

Vēlāk no Turcijas ar laivu viņš devās uz Grieķiju, bet 2015. gada oktobrī nonāca Somijā, kur sākumā darbojās kā tulks irākiešu bēgļiem. "Tad kādudien vietējais mācītājs man teica: "Tu daudz strādā. Kā es varu tev palīdzēt?" Un es teicu, lai viņš nogādā mani teātrī. Viņš mani aizveda uz kādas Tamperes skolas bērnu teātri, kur es uzstājos septiņus līdz 15 gadus veciem bērniem. Es biju ļoti laimīgs, ka varu atkal būt uz skatuves," atminas Omārs.

Pēc mēneša viņu uzaicināja uzstāties augstskolā netālu no Tamperes. "Tas bija jau nopietnāks uzvedums, jo turienes jauniešus interesēja "Islāma valsts" un tas, ko tā nodara cilvēkiem. Pēc tam es pārcēlos uz pilsētiņu pavisam netālu no Helsinkiem. Pirmo reizi, kopš biju Somijā, man zvanīja telefons. Es biju tik satraukts! Man zvanīja režisore, kurai manu telefonu bija iedevis iepriekš pieminētais mācītājs, jo viņa meklēja arābiski runājošu aktieri. Ar to arī viss aizsākās. Nu jau es strādāju vairākos teātros. Savukārt Latvijā nonācu, pateicoties producentei Maijai Pavlovai. Somu aktieris, kurš sadarbojās ar Ģertrūdes ielas teātri, viņai iedeva manus kontaktus, jo teātris meklēja arābu izcelsmes aktieri," viņš skaidro savu ceļu no Mosulas līdz Rīgai.

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Izrādē runājat par to, kas notiek ar mākslu kara apstākļos. Tu devies prom, jo nevarēji nodarboties ar to, ko mīli, proti, strādāt teātrī, bet kas notiek ar palicējiem? Kas šobrīd notiek ar mākslu Irākā?

Mūsdienās māksla palēnām sāk atdzīvoties. Tiek atjaunota mana koledža, kuru nodedzināja "Islāma valsts". Toreiz viņi to pārveidoja par skolu, kurā apmāca snaiperus. Viņi nodedzināja skatuvi, iznīcināja statujas un gleznas. Tas ir lēns process, bet nozare pamazām atdzīvojas. Tiek rīkoti festivāli, cilvēki mēģina atkal darboties.

Toreiz (2014. gadā – red.) gan nekas tāds nebija iespējams. Viena iespēja bija doties uz kādu citu Irākas pilsētu, kas manā gadījumā nebija iespējams. Man nepatīk par to runāt, bet es nejūtos droši Irākas dienvidos, jo esmu sunnīts, bet tur mīt šiīti. Viņi ir brīnišķīgi cilvēki, taču ir atsevišķi grupējumi, kuriem nepatīk sunnīti. Tā kā mans vārds ir zināms, mani nekavējoties nogalinātu. Es devos uz Kurdistānu, situācija tur bija stabila, bet mani neielaida, jo nebiju kopā ar savu ģimeni. Pastāv nosacījums – ja vēlies uz turieni doties, tas jādara kopā ar ģimeni. Jaunu vīrieti, kurš migrē viens, uzskata par bīstamu. Es mēģināju trīs vai četras reizes. Lūdzu palīdzību draugiem, kuri tur darbojas armijā, taču tas vienalga nebija iespējams.

Otra iespēja bija sēdēt mājās un slēpties. Taču to es nevaru, tas neesmu es. Man ir grūti noskatīties, kā "lietas notiek nepareizi". Es nevaru pievērt acis un klusēt. Tā tas bija arī pirms "Islāma valsts" ierašanās. Irākas problēma ir tā, ka tā jauc kopā reliģiju ar politiku. Rezultāts ir ļoti slikts. Kad uz skatuves kritizēju politiku vai reliģiju, es iekūlos nepatikšanās, saņēmu draudus. Neesmu gan saņēmis nāves draudus, bet, piemēram, reiz pēc manas uzstāšanās pie manis pienāca kāds vīrs un teica: "Mēs redzējām uzstāšanos, tā bija laba, bet tu nevēlies to atkārtot. Vai tu saproti? Mūsu priekšnieks ir ļoti dusmīgs." Pēc tam viņš norādīja uz savu pistoli.

Es nevaru tādos apstākļos radīt. Es gribu nopietnu teātri, es nevēlos rādīt cilvēkiem kaut kādas muļķības. Mūsu atbildība ir parādīt, kas notiek, kādas ir problēmas, lai viņi varētu paskatīties no cita skatpunkta un aizdomāties.

Teātris tev ir ne tikai māksla, bet arī veids, kādā mainīt sabiedrību?

Galvenais iemesls, kāpēc es esmu teātrī, – es jūtos atbildīgs, gluži kā vajadzētu justies ikvienam. Un es nerunāju tikai par irākiešiem vai par kādu konkrētu nāciju. Es runāju par visu cilvēci. Mums vajadzētu būt atbildīgiem par to, kā mēs dzīvojam, par savstarpēju sadarbību. Protams, kad es uzstājos Irākā, tas pārsvarā ir par Irāku, taču, ja es citā valstī redzu problēmu, es cenšos "uznest" to uz skatuves. Skatuve atšķiras no kino un televīzijas. Tā ir "dzīva", tāpēc auditorija var sajust spēcīgāku efektu, un varbūt kāds no viņiem attiecīgi rīkosies. Tas ir mans lielais mērķis.

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

"Fotosalons "Bagdāde"" nav vis stāsts par tevi, bet gan par fotogrāfu Jasīnu Al-Obeīdī, kurš savā salonā rada ilūziju par kara neesamību, tomēr šķiet, ka caur viņa tēlu tu tomēr vēstī arī ko par sevi pašu.

Tā kā esmu irākietis, mums ir vienas un tās pašas ciešanas. Tās ir dažādas vietas, bet emocijas ir līdzīgas. Mosulā ir "Islāma valsts", Bagdādē – šiītu grupējumi.

Es zinu, ko nozīmē nolaupīšana, es zinu, ko nozīmē sērot par tuvinieka nāvi. Vienlaikus katra uzstāšanās man ir kā mācību stunda par dzīvi un pasauli.

Izrāde apvieno divus mākslas veidus – fotogrāfiju un teātri. Kādas, tavuprāt, ir katra priekšrocības?

Man māksla ir kas vairāk nekā darbošanās tikai vienā jomā. Es nenodarbojos tikai ar aktiermeistarību. Reizēm man patīk gleznot, reizēm man patīk fotografēt. Mūsdienās kamera ir spēcīgākais ierocis. Ja tu uztaisi video un ievieto to sociālajos medijos – tam ir potenciāls aizsākt Trešo pasaules karu. Tas ir ierocis, kuru var izmantot gan nolūkā darīt labu, gan sēt nemieru.

Ar teātri ir līdzīgi. Tas ir veids, kādā kaut ko pavēstīt. Viss atkarīgs no tā, ko es vēlos pateikt. Es uzskatu, ka katrā jomā ir šīs divas puses – gan fotogrāfijā, gan teātrī, gan vizuālajā mākslā, gan jebkurā citā radošā izpausmē.

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Kā tu domā – vai tehnoloģijas ar laiku nenogalinās teātri?

Nē, es tā nedomāju. Teātris aizsākās pirms daudziem tūkstošiem gadu, bet kino tikai salīdzinoši nesen. Uz skatuves notiek īstās kaislības. Man tā ir labākā sajūta pasaulē – just savas kājas uz skatuves. Man patīk dzīvā saikne ar skatītājiem.

Izrādē tu saki, ka irākieši neizvēlas savu likteni – to viņu vietā izvēlas "Islāma valsts", valdība, armija, dažādi grupējumi. Taču tu tomēr izvēlējies savu ceļu un devies prom. Vai tagad tev ir sajūta, ka daudz vairāk esi sava likteņa noteicējs?

Es savu likteni izvēlējos tiktāl, ka pieņēmu lēmumu nedzīvot Irākā. Es neesmu labāks par citiem, neesmu labāks par bērniem, kuri gājuši bojā Mosulā, taču es izvēlējos savu ceļu un likteni, lai cīnītos.

Irākā es varēju cīnīties vienīgi ar ieroci, kā to šobrīd tur daudzi dara, taču es sapratu, ka tas nav pareizi, ka to nevaru. Es sapratu, ka man ir lielāks ierocis – spēja runāt ar cilvēkiem. Ar 50, ar 100, bet tomēr. Tas ir veids, kā es cīnos. Mierīgā veidā, palīdzot ieraudzīt un saprast.

Bet vai tu patiešām jūti, ka dzīve tagad ir tavās rokās?

(brīdi domā) Zini, tas ir jocīgi, bet es nemaz nejūtos kā svešinieks. Ne šeit, ne Somijā. Es sevi uzskatu par veiksminieku. Es viegli iegūstu draugus, lai kur arī dotos. Man nešķiet, ka man ir jāpieder kādai valstij. Es esmu vienkārši cilvēks. Mēs visi esam vienādi, mums visiem ir vienādas problēmas, mums cits citam būtu jāpalīdz. Tāpēc es nejūtos, ka liktenis mani būtu apdalījis. Protams, ka man pietrūkst pilsētas, kurā es esmu uzaudzis, man pietrūkst Tigras upes, kurp es mēdzu vismaz reizi nedēļā doties, taču es gūstu jaunas lietas. Es dodos uz Vantā upi Somijā, šeit biju aizgājis līdz Daugavai. Mums vajadzētu pieņemt, ka pasaule ir mūsu, ka nevienam tā nepieder. Mēs, cilvēki, varam dalīties tajā ar cieņu un mieru.

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Runājot par cieņu – izrādē bija epizode, kurā jūs mēģinājāt izspēlēt, kā, ieejot fotosalonā, uzvestos tipiska irākiešu sieviete. Jums tas bija vairāk kā joks, bet kāda ir reālā situācija mūsdienās? Kas notiek ar sievieti Irākā?

Sievietes manā valstī daudz cieš no klana un reliģijas kontroles, viņas nemaz nav brīvas. Protams, sievietes lielākoties samierinās un ir laimīgas, jo tā ir viņu ticība, taču man ir māsas un māte, un es redzu, kā viņas cieš. Viņas ir normāli cilvēki, viņas vēlas doties ārā un brīvi elpot, taču sociālo noteikumu un paražu dēļ tas nav iespējams. Es nevaru teikt, ka tas būtu reliģijas dēļ. Mosulā izteikti ir jūtams, kā dzīvi ietekmē un kontrolē sabiedrības un klana ieradumi. Sievietēm tas ir īpaši smagi, mani nepavisam neapmierina viņu situācija Irākā.

Tad jau nodarbošanās ar mākslu sievietei Irākā ir utopija?

Tas ir iespējams, taču netiek uzlūkots kā kaut kas labs. It īpaši teātrim – tēlošanai, ne tik daudz režijai – ir briesmīga reputācija. Ja sieviete ir aktrise, tad no viņas centīsies izvairīties, viņa nebūs gana labs "precību materiāls". Manā valstī ir lieliskas aktrises, bet viņas saņem sabiedrības uzbrukumus no visām pusēm. Es zinu gadījumus, kad sievietes, kuras darbojas, piemēram, medijos, ir nogalinātas.

Pastāv uzskats, ka sievietei, nav jābūt dzirdamai vai redzamai, viņai nevajadzētu atrasties uz skatuves vai televīzijā. Sabiedrība vēlas, lai sieviete būtu zemāka par vīrieti, un tas ir nepareizi.

Protams, ka ir drosminieces, it sevišķi Bagdādē, kuras atver savus uzņēmumus, lai varētu būt patstāvīgas, stāvēt pašas uz savām kājām. Es to atbalstu un ceru, ka citas arī sekos šo sieviešu piemēram.

Tu esi ļoti eiropeiski domājošs. Vai tā tas ir bijis vienmēr, vai arī tas ir noticis integrācijas rezultātā?

Mani draugi saka, ka man nekāda integrācija nemaz nav vajadzīga, es jau esmu integrējies. Lielākoties tas ir televīzijas dēļ. 2003. gadā, kad ieradās amerikāņi, mums uzstādīja satelīta šķīvjus ar 1000 kanāliem, kurus es ar lielu interesi skatījos. Filmu es nekad neskatos vienkārši kā filmu, bet pievēršu uzmanību visām detaļām. Es lasu, skatos dokumentālās filmas, lai uzzinātu par pasauli un cilvēkiem, tāpēc Eiropas sabiedrība man nešķiet sveša vai grūti pieņemama.

Kādi ir tavi nākotnes plāni? Vai domā kādreiz atgriezties Irākā?

Atgriezties nav manos plānos.

Nekad?

Es negribu teikt, ka nekad. Varbūt kādreiz nākotnē Irāka atkal būs mierīga valsts. Tad es jūs visus uz turieni ielūgšu!

Bēgšana no Mosulas un bīstamā māksla. Saruna ar aktieri Omāru Albadžari
Foto: Kārlis Dambrāns, DELFI

Sharing Options

Source

Tags

Ģertrūdes ielas teātris Irāka Islāma valsts Lasāmgabali
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus