Blaumaņa teātra festivāla žūrija par Leļļu teātra izrādi 'Skroderdienas Silmačos'

Jānis Streičs, kinorežisors, žūrijas komisijas priekšsēdētājs:

Ja vajadzētu kvalificēt visvisvislatviskāko izrādi, tad tās būtu šis "Skroderdienas". Te saskatāma latvieša vēlēšanās piešķirt cilvēka dabu, cilvēciskot katru dzīvnieku, pat nedzīvu priekšmetu. Tas ir drosmīgs piegājiens.

Vienīgi ebreju tēli atšifrēti neveiksmīgi - kaķi ir mājas dzīvnieki, kas turas pie mājām, savukārt ebreji "Silmačos" ir ienācēji, svešie. Tur ir pretruna! Tie neierakstījās izrādē, un tikai neveiksmīgās izvēles dēļ. Šajā gadījumā būtu vajadzējis atrast kaut ko eksotiskāku.

Līvija Volkova, literatūrzinātniece:

Tas bija īsts Blaumanis! Mīļais un amizantais. "Skroderdienas Silmačos" leļļu izpildījumā bija kā atslodze pēc traģiskās "Nēves ēnā" izrādes. Bieži vien Blaumanis atriebjas, ja viņa darbus mēģina kaut kā īpaši sadomāti interpretēt, bet šajā gadījumā varoņu transformācija citā tēlu sistēmā bijusi auglīga. Režisoru ideja padarīt visus varoņu par vienas latviešu sētas lopiņiem, ir apbrīnojama. Arī idejas realizācija lielākoties ir pārliecinoša. Pindacīša kā kaza - kas var būt precīzāk! Komēdijas ainās šī pieeja attaisnojas pilnīgi. Problemātiskāk ir nopietnajās ainās, nu kāda tur nopietnība, ja govs (Antonija) cer uz zirgu (Aleksi)! Man ir lieli iebildumi, ja "Skroderdienas" uztver tikai kā komēdiju. Tās atbilst sava laika žanram - tautas lugai, kur viss notiek kā dzīvē un komiskais mijas ar dramatisko vai traģisko. Bet kopumā var tikai apbrīnot leļļu tīri tehniskās iespējas un to, kā ir saglabāta Blaumaņa atmosfēra - sirsnīgais, mīļais, labdabīgais humors.

Silvija Radzobe, teātra zinātniece:

Režisoru K. Auškāpa un V. Pavlovska ideja iestudēt "Skroderdienas", kur cilvēku tēlu vietā darbojas dzīvnieki - lelles, pirmajā brīdī šķiet žilbinoši interesants. Dažas ainas ir ļoti asprātīgas. Taču kopumā man radās jautājums, kādu īsti mērķu dēļ izmantota šī pieeja. Jo ar tās palīdzību, pēc manām domām, no lugas nekas jauns un nezināms nav  ārā dabūts.

Līga Ulberte, teātra zinātniece:

 "Skroderdienās" ir ārkārtīgi oriģināla un asprātīga pieeja, kas uzrunā skatītājus un akcentē Blaumaņa teatralitāti - dzīvesprieku, spēlesprieku, vitalitāti. Var diskutēt, vai šāda pieeja nav pārāk demonstratīva - ir taču uzreiz skaidrs, ka govs zirgam nav pāris.

Problemātisks ir jautājums par izrādes mērķauditoriju: luga gandrīz nav īsināta, un bērniem tā varbūt ir par garlaicīgu. Savukārt pieaugušajiem, kad atšifrēti spēles principi, tā arī vairs nav tik saistoša, jo paņēmiens būtībā rotē uz vietas.. Bet kopumā tas ir ļoti radošs darbs.

Inga Rozentāle, teātra zinātniece:

Gluži vai negribot izrādes laikā jādomā par Orvela "Dzīvnieku fermu" vai par to, cik daudz tomēr mūsos no dzīvnieciskā. Ideja atšifrēt Blaumaņa tēlus ar dzīvnieciskiem raksturiem ir teju vai ğeniāla. Tādējādi jau rituālu nozīmi ieguvušie "Silmači" tieši tāpēc, ka ir rituāli, kļūst par pilnīgu jaunatklājumu pieaugušajiem, bet bērniem - vēl saprotamāki. Jo pat bērnam ir skaidrs, ka govs un zirgs nav saderīgs pāris un ka neviens cits tā neuzpasē savus mazuļus kā vista. Caur dzīvniecisko tēli iegūst īpašu atraktivitāti un temperamentīgumu, bet izrāde kopumā izskan kā zemnieku tautas vitalitātes apliecinājums. Auškāpa un Pavlovska duets šeit bijis patiešām auglīgs, skatot daudzo pāru pazaudēšanos un atrašanos kā Jāņu nakts pārvērtību mistēriju, kuru nosapņo vecais Pindaks. Te Silmaču saime pārvēršas par runājošiem dzīvniekiem, kuru mīlas pārdzīvojumus pavada neskūto un skūto aitu back-vokāls (lieliskas Ilzes Vītoliņas lelles!), un pāri visam kā atgādinājums par to, kā tas viss sākās un beidzās, peld pārdimensionāls Dūdara gludeklis. Muzikālajā noformējumā attapīgas žanru reminiscences, taču, ja būtu iespējams atteikties no fonogrammas tehniski aizvēsturiskā skanējumu, izrāde tikai iegūtu.

Dmitrijs Petrenko, kultūras žurnālists:

Ideja atklāt raksturus caur līdzību ar dzīvniekiem ir ļoti asprātīga. Turklāt aktieriem tik tiešam izdevās panākt tēlu apjomīgumu. Ironija ir ļoti niansēta. Tas, savukārt, piešķir visai izrādei kopumā ļoti vieglu atmosfēru. Izrāde sanākusi gan smieklīga, gan liriska. Aina ar aitiņām ir atsevišķu aplausu vērta.

Anna Kuzina "Braku" muzeja vadītāja:

"Skroderdienas Silmačos" Leļļu teātrī ir ļoti jauka, emocijām pārbagāta izrāde. Mīļa. Blaumanis gavilētu, skatoties, kā viņa tautā iemīļotajā lugā darbojas kustonīši.  Arī Blaumanis mīlēja mājdzīvniekus, sevišķi zirgus, un visas citas dzīvās radības. Rakstnieka brālis Arvīds puspajokam ir teicis: kad Rūdolfs bija aprakstījis visus ērglēniešus un "Braku" ļaudis, tad ņēmis priekšā kustoņus.