No šodienas raugoties, šķiet, gluži neticami, ka krievu režisoram Konstantīnam Bogomolovam Latvija bija pirmās "ārzemes" - Liepājas teātra "Stavangera. Pulp people" 2012. gada rudenī ir viņa pirmais iestudējums ārpus Krievijas. Bogomolova inscenējums Liepājā ir izrāde-metafora un ļoti skaudrs mūsdienu cilvēka iekšējās pasaules rentgens. Turklāt tā bija jauna pieredze mūsu teātrim ar galēju atsvešinājumu aktierspēlē, tomēr nepazaudējot katra aktiera personības klātbūtni.
Bogomolovs intervijās vairākkārt uzsvēris savu pārliecību, ka mūsdienīgs aktieris ir erudīta, izglītota, elastīga un domājoša personība. Šāds aktieris ir pilnvērtīgs sadarbības partneris režisoram un darbs var noritēt, pamatojoties uz pilnīgu savstarpēju uzticēšanos. Tādēļ arī var saprast, kāpēc ikvienā teātrī viņš ir ļoti gaidīts. Un vēlējāmies sagaidīt Bogomolovu šopavasar atkal Liepājā, kur bija plānots iestudēt Turgeņeva lugu "Mēnesis uz laukiem", tomēr dzīve izdarījusi savas korekcijas...
2013. gada pavasarī Konstantīns Bogomolovs uz galvenās Krievijas skatuves - A. Čehova Maskavas Dailes teātrī iestudēja "Ideāls vīrs. Komēdija". Uzvedums veidots pēc Oskara Vailda darbu motīviem, papildus ievelkot štrihus arī no Čehova, Šekspīra, Puškina... Izrādē iespējams ieraudzīt Krieviju tās pēdējā desmitgadē, ar visiem sāpīgākajiem šīs sabiedrības augoņiem. Kā rakstīts presē - Bogomolovs koncentrētā veidā izrādes stāstā atspoguļo visu to, kas cilvēkiem sāp un par ko tie blogojuši sociālajos tīklos - no viesstrādnieku problēmām līdz olimpiskajām spēlēm Sočos, no homoseksualitātes fobijām līdz baznīcas mafijai, no lēta šovbiznesa līdz adopcijas likumdošanas absurdiem, veidojot asu sociālo satīru.
Spriežot pēc internetā pieejamajām atsauksmēm, daļa inteliģences ir sajūsmā, ka beidzot, beidzot pēc ilgiem gadiem teātrī iespējams saņemt svaiga gaisa malku. Tiek vilktas paralēles ar padomju laikiem, kad uz teātri cilvēki gāja, lai caur Ezopa valodu vienotos kopējā attieksmē pret absurda pilno politisko sistēmu un vājprātu, ko tik pat kā neiespējami ietekmēt. Vērojot "Ideāls vīrs. Komēdija" un zinot Putina režīma patiesos vaibstus, mani nelika mierā jautājums - kā šādu smieklīgu (un gudru!) karikatūru par valsts pārvaldi (un Krieviju šodien) vispār atļauj teātrī rādīt?! Nu, zinām jau to, ka Krievija "spēlē" demokrātiju un tāpēc atklāti neiebilst...
It kā pēc Vailda un sarežģītā montāžā veidotajā iestudējumā Bogomolovs par notiekošo sabiedrībā un varas aparātos "vienkārši" pasmejas. Galvenā līnija - gumijas izstrādājumu ministru Ternovu un slavena šansona dziedātāju Lordu vieno homoseksuāla mīlestība, kas kļūst par šantāžas faktu lēdijas Čivlijas rokās, kura grib vinnēt kārtējā iepirkumu konkursā Ternera sievas vietā. Bet Ternera sievai savukārt pieder gumijas izstrādājumu bizness... Tāds pazīstams riņķa dancis?...
Kaut izrāde nav ne cenzēta, ne aizliegta, rezonanse sabiedrībā jūtama joprojām. Bez tā, ka nav nemaz tik viegli dabūt biļetes uz "Ideālo vīru. Komēdiju", un ka par to joprojām runā (atšķirībā no jebkura cita iestudējuma, par kuru aizmirst drīz vien pēc pirmizrādes). Un ne tikai presē vai "virtuvēs". Izrādes vakarā, kad to skatījos es - pirmās daļas beigās uz skatuves pēkšņi uzbrāzās divi reliģiskie fanātiķi, aicinot skatītājus izrādi izsvilpt un beigt zaimot Dievu. Brīdi zālē bija samulsums - jo nebija īsti skaidrs, vai tā ir izrādes daļa, vai vienkārši divu reliģisko dīvaiņu aktivitāte... Ja kāds Maskavā nebija vēl dzirdējis par šo izrādi, tad nākamajā rītā vai visos ziņu medijos tika pavēstīts par šo incidentu Maskavas Dailes teātrī - izrādes "Ideāls vīrs. Komēdija" laikā.
Personīgi man mulsumu sagādāja vēl viena fona informācija. Tikko (t.i. novembra beigās) bija izskanējusi ziņa par Bogomolova aiziešanu no Maskava Dailes teātra. Šajās pašās dienās tika plānots pirmo reizi plašākai publikai rādīt jaunāko režisora iestudējumu "Karamazovi", kuru teātra vadība it kā cenzējusi un likusi kaut ko mainīt. Tam, savukārt, Bogomolovs nav piekritis. Rezultātā - izrādi tomēr skatītājiem (tā sauktajās pirmspirmizrādēs - jeb "predpremjernij pokaz") parādīja bez kupīrām, taču Bogomolovs uzrakstīja atlūgumu, kas arī tika parakstīts. Ja nu šo visu (gan fanātiķus, gan MDT vadības prasības) organizēja kāda "gudra" roka no citām augšām, ja nu tomēr kāds varas gaiteņos ir sapratis, ka Bogomolovs ir sprādzienbīstama bumba citādi melīgi gludajā valsts propagandas aparātā?...
"Karamazovi", salīdzinot ar "Vīru", savā būtībā ir vēl lielāka bumba. Un šoreiz jau filozofiskā mērogā. Ja "Vīrā" Bogomolovs tikai pasmējās par mūsdienu Krieviju, tad "Karamazovos" visā nopietnībā izspēlē Krievijas traģēdiju jau daudz globālāk - gan ģeogrāfiskā (šodienas atvērtā pasaule), gan vēsturiskā kontekstā (no Dostojevska laikiem līdz 2013. gada Krievijai). Nevar nepamanīt, ka brāļi no virsraksta ir novākti, tātad cilvēku starpā šodien nav iespējamas brāļu attiecības.
Izrādes forma un ietvars ir ļoti mūsdienīgi (darbojas mūsdienu cilvēki stilizētā mūsdienu interjerā), tomēr apbrīnojamā kārtā viscaur jūtams Dostojevskis. Autora teksts izrādē ir gandrīz simtprocentīgi oriģināls. Tas ir īpašs Bogomolova talants tekstu apaudzēt ar sarežģītu skatuvisko efektu un asprātīgu kultūrcitātu "kaudzi", turklāt - darbību lokalizējot mūsdienās, un tomēr nepazaudēt Dostojevska autentiskumu ar viņa romāna valodu un poētiku.
Šķiet, ka darbība Bogomolova "Karamazovos" norisinās krematorijā, telpā, kur viss dzīvais, patiesais, siltais sen izdedzis, izdzisis. Varoņi kaut kādā mērā šķiet it kā "atsaldēti". Tā ir viena no Bogomolova rokraksta atpazīstamākajām zīmēm, ko minēju jau sākumā. Un šīs izrādes fināls nedod optimistisku apsolījumu, ka gan jau pasaule mainīsies uz labu... Jo šodienas Krievija rāda - pasaulē Dieva nav, bet Velns - ir (tā arī izrādes programmiņā pie varoņu uzskaitījuma beigās stāv rakstīts "Velns - ir").
Savukārt jaunākajā Bogomolova izrādē "Ledus" Varšavas Nacionālajā teātrī (attēlā) šķiet, ka nav vairs ne Dieva, ne Velna. Ir pilns ar Vladimira Sorokina fantastiskās pasaules "brāļiem" un "māsām", kas patiesībā atgādina tikai kaut kādus cilvēku karkasus. Skatuves stāsts šoreiz pilnībā attīrīts no jebkādiem teatrāliem paņēmieniem un ierastiem Bogomolova "šova" elementiem. Fonā gan ir viņam tradicionālais ekrāns, uz kura brīžiem tiek laisti Sorokina teksta fragmenti - piemēram, teksts par potenciālo "gaismas cilvēku" meklēšanu un sirds klaudzināšanu ar āmuru. Teksts netiek naturāli ilustrēts vai parādīts caur metaforisku etīdi, kā to redzējām Alvja Hermaņa un JRT aktieru versijā te pat Rīgā, un ko Silvija Radzobe savā recenzijā precīzi nosauca par "uguņošanu".
Varšavas izrādē zīmīgākajos fragmentos, kur, piemēram, aprakstītas īpaši vardarbīgas ainas, skatītāja uzmanība tiek novirzīta uz lasīšanu ekrānā. Režisors pilnībā koncentrējies uz tekstu, aktieri to lielākoties runā somnambuliski bezemocionālā tonalitātē, it kā atrastos uz nomoda sliekšņa. Tas ir absolūts ansamblis, perfekti izturēts spēles stils. Bet atmosfēra - teju baisa. Nekas it kā nenotiek, cilvēki mūsdienīgās drēbēs vienkārši runā. Bet runā vājprātīgas lietas. Un skatītāja galvā tiek kurbulēta intensīva līdzdomāšana.
Bet dramatiskākais visā tajā - ir sajūta, ka režisors ir dziļā depresijā. Var saprast inteliģenta un erudīta mākslinieka psihoemocionālo stāvokli, kas rodas no apziņas, ka ik brīdi nākas izvēlēties - pa īstam būt vai tikai formāli eksistēt savā Dzimtenē.
Ļoti, ļoti gribas cerēt, ka Konstantīns Bogomolovs Liepājā atgriezīsies.
