Foto: Kristaps Kalns
Pirms diviem gadiem Jaunā Rīgas teātra izrādes "Meklējot spēlmani" laikā prātoju – kamēr JRT, kaislīgi dauzoties, apcer Dailes teātra vēsturi, Brīvības ielā 75 kā viens no sezonas atklāšanas jaunumiem tiek piedāvāta pastulba komēdija... Neviens nevar pateikt, kā būtu bijis, ja toreiz arī pašu mākslinieku neapmierinātība situāciju nebūtu eskalējusi līdz iekšējai "revolūcijai", kuras izraisītajām pārmaiņām paralēli pusotru gadu esam laipojuši arī cauri Covid-19 radītās krīzes grūtībām, taču šajā rudenī Dailē atkal iespējams piedzīvot mākslas Notikumu.

Režisora Viestura Kairiša vadībā veidotais "Smiļģis" ir mākslinieciski spilgts, inteliģents un kaislīgs vēstījums gan par Dailes dibinātāju Eduardu Smiļģi, gan par radoša cilvēka kosmosu plašākā nozīmē.

Scenogrāfes Ievas Jurjānes un gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa veidotā telpa rada iespaidu par teju bezgalīgu izplatījumu. Skatītāja uzmanība gan laiku pa laikam tiek fokusēta arī uz ekrāniem skatuves sānos vai uz kādu no mobilajiem "vagoniņiem" (kuros noris attiecīgās ainas darbība). Dinamiskā pārvietošanās starp šiem spēles laukumiem šķiet laikā un telpā neierobežota. Aktieri pa vienam vai grupās var negaidīti pazust vai parādīties jebkurā vietā un brīdī – gaismu partitūras, aktieru skatuves kustības un scenogrāfijas elementu saskaņojums ir žilbinošs. Savukārt minētajos ekrānos sānu malās redzam aktieru tuvplānus, kas atgādina atdzīvinātas veco laiku fotogrāfijas (videomākslinieks Ivars Ozoliņš). Aktrisēm veidotais grims īpaši ekrānos atsauc atmiņā tās foto liecības, kas vēl saglabājušās no latviešu teātra pirmsākumiem, kad ainas no izrādēm tika inscenētas fotodarbnīcās uz vietas, bet portretos izteiksmīgumam tika iezīmētas lūpas un acis.

Šķietami vienkāršā ideja – sarežģīto personību un mākslinieku Smiļģi izspēlēt ar sešu aktieru palīdzību – kļūst par uzskatāmu piemēru tam, ko nozīmē ansamblis.

Izrādes laikā pārņem izjūta, it kā tu būtu nokļuvis portālā, kurā satikusies pagātne ar nākotni un realitāte ar fantāziju. Līdztekus tam šķietami vienkāršā ideja – sarežģīto personību un mākslinieku Smiļģi izspēlēt ar sešu aktieru palīdzību – kļūst par uzskatāmu piemēru tam, ko nozīmē ansamblis. Tāds ansamblis, kad ar ķermeni jūti otru, pat neredzot, jo ar saviem kolēģiem elpo vienā ritmā un domā vienu domu. Dailes pirmsākumos par šo kopējo elpu un nepārtraukto izrādes temporitmu rūpējās Felicita Ertnere, bet Kairiša inscenējumā ar vērienu šo ideju palīdz iemiesot horeogrāfe Jana Jacuka. Šķiet, visi seši Smiļģi spēlējošie aktieri šajā dinamiskajā kustību partitūrā pat izjūt zināmu baudu – kā esot uz viena viļņa spēcīgā ūdens straumē. Labi redzams, cik ļoti te nozīme katrai mazākajai niansei, galvas pagriezienam, sejas vaibstam, žestam, solim, mizanscēnai. Kopā ar Jura Vaivoda veidoto muzikālo partitūru šī izrāde skan kā darbīga mūzika – plaši un vērienīgi, daudzbalsīgi un reizē noslēpumaini. Vienotā veselumā saslēgusies skaņa, attēls un kustība. Līdz finālā dzirdam to, kā Smiļģis aizlido... gan jau, ka uz Marsu. Marss, citējot Smiļģi par ābelēm, kas uz šīs planētas zied, tiek piesaukts iestudējumā vairākkārt.

Tēlainu pretstatu pāri veido seši Smiļģi – Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs, Toms Veličko, kuri šajā skatuves kosmosā dzīvojas kā viens nedalāms veselums (lai arī rāda kādu vienu Smiļģa "seju", rakstura šķautni, pretējos virzienos lidojošas idejas vai uz mirkli iemiesojas kādā citā laikabiedrā), – un piecas Smiļģa sievietes, kuras katra ir viena, unikāla un neatkārtojama. Ir gan arī iestudējumā kaut kas viņas visas vienojošs: aktrisēm izdevies eleganti noturēties starp komisku grotesku un sāpīgu traģiku. Pēc mazliet naivās Bertas jaunības ainiņām, kurās viņa piemīlīgi koķetē ar Smiļģi, mūža novakarē Kristīnes Nevarauskas atveidotās Bertas trausli tricelīgais stāvs un izmisuma pilnais skatiens sirdij liek sažņaugties sāpēs. Rēzijas Kalniņas Liliju Štengeli vispirms iespējams iepazīt kā daiļi manierīgu Sievieti (ar lielo burtu – jo tiešām skaista, cēla un prātīga), bet kādā no ainām, kurā notiek teju fizisks karš ar slimīgi greizsirdīgo Smiļģi, saprotams, kādā izmisuma bezizejā vairāku apstākļu dēļ šī sieviete iedzīta.

Savukārt Ilze Ķuzule-Skrastiņa Felicitu Ertneri apveltījusi ar brīnišķīgu pašironiju un ķermenisko empātiju: katrā kontaktā ar Smiļģi viņas augums ir ļoti izteiksmīgs un mīmikas reakcijas – izteikti dzīvas, atsaucot atmiņā arī ekspresionismam raksturīgo ekscentriku. Ertneres tēlā gaumīgi sabalansēti komiskie paradoksi tekstā un traģiskā līnija attiecībās ar Smiļģi gan tad, kad viņš ir augstprātīgs, gan tad, kad gatavs glābt viņas brāli. Un tie ir teju žņaudzoši smiekli caur asarām. Sirsnīgi fatālajā pašapzinīgumā aizkustina Dārtas Danevičas Eleonora – caur eksaltēto manierīgumu un uzstājīgo temperamentu reizē nolasāms arī dramatisks sievietes liktenis. Jā, viņa ir smieklīga, īsts klauns šajā Smiļģa dzīves karuselī, taču ne mirkli nerodas neērtības sajūta par pārlieko pārspīlējumu, jo šeit vienkārši viss ir izkāpināts un kaislību aizrauts līdz galējībai. Savukārt Ievas Segliņas (kura īsākās epizodēs nospēlē Smiļģa māsu, citā – Leldi) aktiermeistarība jo īpaši uzdzirksteļo vecā Raiņa maskā. Gaumīgi un jūtīgi kopā savijusies pašironiski sirsnīga karikatūra un ģēnija novecošanas drāma. Savukārt Lidija Pupure koncentrēti un klusi rāda Smiļģa mātes mīlestību.

Viena no iestudējuma satricinošākajām epizodēm ir Smiļģu-sieviešu defilē uz Maskavu (reālajā dzīvē Oto Skulmes darinātos modes tērpos). Absurda epizode, kurā māksla un dzīves realitāte satiekas emocionālā sprādzienā. Aina ir jēdzieniski ietilpīga, gan pateicoties Māras Zālītes tekstam, kas uzlādēts ar 50. gadu padomju ideoloģijas paradoksiem (tostarp mākslinieku "dīlošana" ar varu, lai saglabātu radošā darba iespējamību), gan izrādes veidotāju fantāzijas lidojumam, visus sešus Smiļģus ietērpjot sarkanos, vienādos un elegantos sieviešu kostīmos. Vienlaikus tas ir tik skaisti un baisi, ka paliek nelabi. Kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa bijusi brīnišķīga līdzradītāja!

Lugas autore Māra Zālīte gan iedziļinājusies dokumentos, vēstures avotos un jau izpētītajā, gan arī vienlaikus bijusi brīva savā versijā par Smiļģi.

Tāpat atsevišķa mākslas vēstures stāsta vērta ir Ievas Jurjānes minimālistiskā scenogrāfija. Minimālisms gan te ir tikai ārējs jeb šķietams, jo asociatīvi tas ved neiedomājami dažādos virzienos. Vispirms jau ģeometrisko formu platformas jeb vagoniņi pavisam tieši reflektē Smiļģa un Munča idejas par "salauzto" skatuves grīdu un netieši atsauc atmiņā arī ilustrācijas no 20. gadsimta sākuma modernistu uzvedumiem Krievijā. Asas kontrastgaismas, skaidras līnijas, tīras krāsas. Brūns, dzeltens un tumši zils. Zils, nevis sarkans, starp citu, bija arī pirmizrādes paklājs pie Dailes ieejas.

Lugas autore Māra Zālīte gan iedziļinājusies dokumentos, vēstures avotos un jau izpētītajā, gan arī vienlaikus bijusi brīva savā versijā par Smiļģi. Teksts ir pilns asprātību, kuras veikli tiek apspēlētas arī skatuviskajās norisēs. Zālē ik pa brīdim dzird gan apspiestus smiekliņus, gan sirsnīgu smiešanos, kas pamazām aizved līdz piepildītam klusumam finālā. Katram skatītājam atkarībā no zināšanu bagāžas ir savas prieka salas, bet visiem kopā ir saprotams un skaidrs aicinājums – ienākt viena fantasta domu un kaislību kosmosā. Bet, ja par "Smiļģi" būtu kas jāpasaka vien trīs vārdos, tad, citējot kādu kolēģi sociālajos tīklos, es teiktu: "Daile ir atpakaļ!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!