Stundu garajā izrādē ar grupas "Dzelzs vilks" mūziķu līdzdalību un Šeilas radītajos "pūciski" zilpelēkajos tērpos četras meitenes un trīs puiši izdejoja- izdzīvoja- izplastikoja cilvēka absurdo drāmu sabiedrībā. Asprātīgi, ironiski šī mazā septiņu dejotāju kompānija apspēlēja cilvēka mūžīgo tiekšanos "pēc tā, kas ir citiem". Bet varbūt tā bija parodija par to, kas notiek, ja cilvēks iegūst ilgi kāroto brīvību. Bet varbūt - par to apburto loku, kurā patiesībā nekas nav ne melns, ne balts. Jo viss, iespējams, notiek tikai cilvēku galvās! Vai tā ir bijusi dzīve padomju laikā vai kapitālisma brīvībā. Vai laulībā. Un cik smieklīgi mēs izskatāmies, kad dzenamies pēc kaut kādiem iedomātiem ideālu standartiem. Kaut arī vienmēr taču pastāv iespēja izvēlēties… Kāpēc mēs tik bieži izvēlamies to redzamo, saprotamo, vieglāko un tieši to, kas ir citiem?
Uz šādām mierīgām, bet pietiekami skarbām pārdomām mudināja O.Žitluhinas dejotāji un “Dzelzs vilka” mūziķi. Tikai spēlējot un tikai dejojot. Acīmredzot, tas tomēr nebija “tikai”. Kurš teica, ka vārdi ir lielākais pārpratumu avots? Ķermenis un mūzika, šķiet, tā nevar sameloties: katrs savā galvā varējām būvēt uztveres gleznas, izejot tieši no savas privātās pieredzes.
Katrs no dalībniekiem ir personība. Tādēļ viņu publikā vērstie caururbjošie acu skati vai ironiskie smīniņi jo uzstājīgāk man lieku reizi liek pārdomāt - kā dzīvot? kā būt? samierināties? padoties? neievērot? Nē, kustēties! Tiešā un pārnestā nozīmē! Tātad - dzīvot!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
