Dejotāju pikseļi vēstures bildē. Simtgades lielizrādes 'Abas malas' recenzija
Foto: LETA

Trīs vakarus pēc kārtas pašā Latvijas simtgades svētku kulminācijā starp daudziem citiem svarīgiem un gana jaudīgiem pasākumiem valsts dzimšanas dienu svinēja arī deja. Tieši dejotāji bija "māls un porcelāns" multimediālajā uzvedumā "Abas malas", kas tika izrādīts "Arēnā Rīga". Pie krāšņā uzveduma vairāku gadu garumā bija strādājusi visnotaļ liela dažādu jomu mākslinieku komanda, tostarp horeogrāfi un deju kolektīvu vadītāji, kas pārstāv teju visus dejas žanrus, kādi patlaban Latvijā sastopami.

Vērtējums:2

Pēc konkursa izsludināšanas trako un pārgalvīgo, kas būtu gatavi radīt uzvedumu, kurā vienlaikus jāizstāsta Latvijas valsts vēsture un jāparāda visi dejas žanri, nebija daudz. Konkursa uzvarētāji izrādījās režisors Juris Jonelis un Roberts Rubīns ar savu horeogrāfu un mākslinieku grupu. Priecīgais skatītāju pūlis un rezonanse sociālajos tīklos pēc notikušajām izrādēm liecina, ka mākslinieki mērķi ir sasnieguši: nepieredzēti krāšņā multimediālā formātā izdevās publiku gan izklaidēt ar vērienīgu šovu, gan sakurt atmiņu "ugunskurus" (informācija par uzveduma veidotāju komandu atrodama šeit).

Gaidot šī vērienīgā uzveduma pirmizrādi, tika dzirdētas bažas, kā tad galu galā izdosies daudzās komponentes saslēgt vienotā notikumā, arī par to, kā dažādie dejas žanri saspēlēsies un vai izdosies izstāstīt simtgades piedzīvojumus. Rezultāts liecina, ka, apvienojot dažādas mākslas jomas un dejas žanrus, ar vienu šāvienu izdevies nošaut vairākus zaķus. Bet tādā nozīmē, ka vai katrs no skatītājiem uzvedumā atrada kaut ko tieši sev – baleta eleganci, hiphopa kolorītu, modes deju bezrūpību, padomju dzīves bezpersoniskās vingrošanas grotesku, aizraujošu sekošanu muzikālo fragmentu stilizācijai, dejas telpas vizuālās pārvērtības... Un tikpat ticams, ka starp skatītājiem bija tādi, kuri ļoti personīgi pārdzīvoja uzveduma galvenās varones Madaras stāstu.

Šajā mirklī beidzot pieslēdzas arī mans kritiskais prāts, jo gribas aizstāvēt deju. Tādēļ tikko pieminētais Madaras stāsts, kas veidots kā deju uzveduma ietvars, šķita par daudz pļāpīgs. It kā nenoticot līdz galam tam, ka deja jeb horeogrāfija vien (turklāt ar tik jaudīgu gaismu un mūzikas klātbūtni) varētu izstāstīt šo episko simtgades stāstu. Vai starp skatītajiem maz bija kāds, kurš nezināja, uz kurieni ir atnācis? Sliktākajā gadījumā taču bija bezmaksas programmiņas, kur "laika upe" kā uz delnas.

Iespējams, šo nosacīti literāro uzveduma sadaļu es īpaši nepamanītu, ja vien astoņpadsmitgadīgās Madaras dzimšanas dienas stāsts nešķistu pārāk sadomāts (konstruēts) un tikai aiz matiem pievilkts Latvijas gadsimtam. Neizdevās īsti saprast šo frāzi (citēts no programmiņas): "Pielīdzinot valsts 100 gadus cilvēka mūžam, šķiet, sasniegts jaunības plaukums." Ir dzirdēts, ka suņus un kaķus dīvaini pielīdzina cilvēka mūža gadiem, bet valstis...?

Uzveduma veidotāji baletdejotāju Alisi Prudāni mūsdienu meitenes Madaras tēlā aizved tādā kā ceļojumā laikā: ļaujot viņai padejot te Latvijas pirmās brīvvalsts ballītē, te "īstā" baletā, te mūsdienās, tomēr gana lielu izrādes laiku atstājot vien uz viņas pleciem. Šķita, ka daudzviet viņas vienīgais uzdevums bija vien būt. Pat video kadros ievadā un noslēgumā (inscenēts dzimšanas dienas rīts Madaras mājās) tā ir kāda cita balss, kas visu komentē. Var tikai apbrīnot Alises Prudānes spēku un apņēmību, kas, šķiet, līdzinājās pat misijas apziņai, jo dejotāja godīgi un pašapzinīgi tiešām bija līdzās visiem attēlotajiem notikumiem, kā arī spēja nepazust milzīgajā dejas laukumā starp daudziem desmitiem dejotāju. Bet vai gadsimta stāsts ko būtisku zaudētu bez šīs piedomātās, paralēlās Madaras dzīves līnijas? (Libreta veidotāji cita starpā bijuši visai nežēlīgi arī attiecībā pret Madaras biogrāfiju, jo tikai 18 gadu vecumā, kā var noprast, meitene pirmo reizi piedzīvo saulgriežus...)

Uzveduma sākumdaļa ir salīdzinoši visilustratīvākā un mākslinieciski arī nedrošākā – iespējams, nav īsti bijis skaidrs, ar ko sākt un ko šajā Latvijas valsts sākotnē akcentēt vairāk. Ievaddaļā no sāniem uz laukuma lēnām uzlien, uzrāpo un uzveļas dejotāji, tuvojoties nekustīgajai Madarai. Varbūt ar to domāta Latvijas idejas materializēšanās cilvēku veidolā? Sākumdaļā ir arī vieta garai ainai ar baletdejotājiem. Dejotāju pāri izpilda soļus un figūras pa apli, tad līdzās uzmanību piesaista mazo balerīnu līnijas, kurām kaut kas tiek rādīts un mācīts. Bet kur te ir Latvijas stāsts, īsti netop skaidrs.

Pa īstam aizraujošs šis ceļojums vēsturē kļūst līdz ar saulgriežu ainu, kurā nemanot savijas gan Jāņu rotaļas un dejas, gan maģiskie rituāli un pat Dziesmu svētku repertuāra klasika (stilizēts Emiļa Melngaiļa "Jāņuvakars"). Šis "sižets" savukārt alūzijās loģiski met tiltu uz Ulmaņlaika nacionālpatriotiskajiem lieluzvedumiem un konkrēti iezīmētām saviesīgām ballīšu dejām, bet kā satricinošs kontrasts mūzikā seko fragmenti no Jāņa Ivanova 4. simfonijas un Lūcijas Garūtas kantātes "Dievs, Tava zeme deg". Šajās epizodēs kustība, mūzika un gaismas saslēdzas jēdzieniskā veselumā, kolektīvās sāpēs, kam tomēr reiz ir tikts pāri.

Uzvedums veidots, balstoties uz kontrastu principa. Brīžiem pārejas ir nemanāmākas, brīžiem griezīgākas. Vairāk horeogrāfiskas izdomas citādi iespaidīgajā gaismu partitūrā būtu gribējies redzēt bēgļu laivu un Sibīrijas vilciena ainās: uz jestro ballīšu fona pirms un pēc šiem notikumiem nebija grūti saskatīt, ka laivas ir tikai dažas un cilvēki ar koferīšiem ceļā uz Sibīriju tādi glīti un stalti.

Seko atkal asprātīgi risināta padomju cilvēka darba un dzīves duna nerimtīgā laimīgās nākotnes celtniecībā: mijas seģenes un ordeņi, traktori druvās un svētku parādes ar (ordeņotām) žaketēm vimpeļu vietā. Lieliska ir humora izjūta, ar kādu šī trauksmainā rosība risināta horeogrāfijā, kas saspēlējas ar gaismu un video zīmējumiem. Noslēpumainākas ir sekojošās ainas, kurās redzam standartizētus cilvēkus rindās, tādās kā pusmaskās. Fantāzija ieslēdzas uz pilnu jaudu, un, tverot muzikālo pavadījumu, mēģinu minēt, kas tie ir – čekisti, ierēdņu armija? Tautas frontes formēšanās? Kretīni (no "Pērkona" repertuāra)? Sekojošie muzikālie fragmenti un programmiņa vēlāk tiešām arī visas atbildes dod. Un tas viss arī der kā atminējums: šķietami tik vienkāršs tēls izrādās interpretējams diametrāli dažādos virzienos. Arī pēc tam, kad no šīm rindām pamazām veidojas Baltijas ceļš – un "tik, cik būs uguņu uz katra kalna, tik mēs arī šeit dzīvosim" –, ir izjūta, ka arī es ar roku un sirdi atkal pieskaros 30 gadus senai pagātnei.

Paradoksālā kārtā jauniešu, kas iznirst no milzu palaga apakšas (programmiņā izlasu, ka tas bijis domāts baltais galdauts) un aizrautīgi dejo"100. debijas" hita pavadībā, atbrīvotība man kļūst par vēl vienu uzveduma emocionālo kulmināciju. Uzveduma veidotāji gan fināla solo paredzējuši arī Madarai, taču šī deja salīdzinājumā ir vien maza ilustratīva bildīte.

Apzināti bez režisora neesmu minējusi nevienu citu izrādes veidotāju, jo gribas ticēt, ka šis bijis īsts komandas darbs, kurā visas veiksmes un neveiksmes bijušas kopīgas. Ne velti pat dažas programmiņas lapaspuses pilnas ar pretrunīgi definētiem dejas žanriem un jomām, jo ne visur bijis iespējams strikti novilkt dejas žanru, izteiksmes līdzekļu specifikas vai māksliniecisko ambīciju robežas. Tāds kopumā ir arī dejas kopienas spogulis šodien mūsu Latvijā: dejotāju ir daudz, ideju arī, par daudz ko varam būt lepni un ir, kur vēl augt.

Source

Tags

Alise Prudāne Arēna Rīga Latvijai 100 Latvijas simtgade recenzija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form