Dezertēšana no Ļeņina dibinātas komisijas

Dezertēšana no Ļeņina komisijas un 20 iestudējumi sezonā. Teātra dižgaram Smiļģim – 130
Foto: RTMM_239065_Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuve

1918. gada 6. aprīlī Eduardam Smiļģim, kurš tolaik uzturējās Sanktpēterburgā, tajā laikā Petrogradā, un vēl tikai sāka kalt plānus par jauna tipa teātri Rīgā, izsniegta apliecība, ka viņš ir apstiprināts Arhangeļskas ostas izkraušanas darbu Ārkārtējās komisijas slepeno lietu sekretāra amatā.

Komisija tika dibināta februāra beigās ar Ļeņina pavēli. Par to, kādēļ šajā komisijā nokļuvis bezpartejiskais Smiļģis, vēstures liecību nav. Pētniece Rotkale pieļauj, ka nepalika nepamanītas viņa izcilās organizatora dotības un spožā tehniskā domāšana, rīkojoties ar sekvestrētajiem īpašumiem.

Pirmā pasaules kara gados caur Arhangeļskas ostu Krievija saņēma lielāko daļu kravu no sabiedrotajiem – Anglijas un Francijas. Kravas bija ļoti daudzveidīgas, to apjomi – grandiozi: no akmeņoglēm, melnajiem un krāsainajiem metāliem līdz Briseles mežģīnem un zīda zeķēm, bet visvairāk, protams, visu veidu karamateriāli – lielgabali, šautenes, granātas un sprāgstvielas.

Nupat notikusī revolūcija bija mainījusi notikumu gaitu, Padomju Krievija pārtrauca karadarbību ar Vāciju, 1918. gada marta pirmajās dienās tika noslēgts Brestas miers, un Britu valdība uzskatīja karamateriālus, kas atradās Arhangeļskā, par sabiedroto, nevis par Krievijas īpašumu. Pēc Ļeņina pavēles radītās komisijas uzdevums bijis organizēt kravas steidzamu nogādāšanu Krievijas iekšienē, lai nepieļautu tās zaudēšanu.

Eduards Smiļģis bijis vienīgais, kurš bezbailīgi vērsies pie varasiestādēm un liecinājis par labu Elvīrai Brambergai, apgalvojot, ka viņa nekad nav bijusi saistīta ar komunistiem.

Taču, kā liecina dokumenti, komisijā sākusies degradācija, mīklainos apstākļos gājis bojā kāds no komisijas locekļiem. Reālas briesmas draudējušas arī Smiļģim, tādēļ viņš no Arhangeļskas aizbēdzis. Smiļģa tā laika vēstulēs atrodamas vien netiešas norādes uz patieso situāciju. "Dzīvoju inkognito, ko daru vēl šo baltu dienu, tāpēc ka man bija ļoti lielas nepatikšanas un nezinu, kā tās beigsies," 1918. gada 26. jūlijā rakstītā vēstulē paudis Smiļģis.

Pēc aptuveni diviem klejojumu gadiem, 1920. gada 11. aprīlī – vienu dienu pēc Raiņa un Aspazijas atgriešanās no Šveices – dzimtenē ieradās arī Smiļģis. Uz Latviju no Padomju Krievijas viņš esot devies vienā vagonā ar rakstnieku Andreju Upīti un mākslinieku Indriķi Zeberiņu, kuriem visu garo un grūtību pārpilno ceļu viņš klāstījis savas ieceres par jauna veida teātra dibināšanu.

Source

DELFI Kultūra

Tags

Lasāmgabali Latvijas Kultūras akadēmija Kārlis Ulmanis Rainis Aspazija Eduards Smiļģis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form