Foto: F64
Igaunijā divdesmitgadnieku paaudzes režisoru piedāvātais teātris jau esot ieguvis apzīmējumu - jaunā atklātība. Šai ziņā laikam jārunā par Baltijas valstu vienotību, jo līdzīgi varētu raksturot arī jaunos Latvijas režisorus, tostarp Valteru Sīli.

Viņš/viņi ir tieši, atvērti, labestīgi un optimistiski, par spīti kultūras nebūt ne spožajai situācijai (un nemaz ne par naudu vien te runa). Jau studiju laikos izceļojuši pusi Eiropas, viņi zina, ka ar projektiem viņi nepazudīs arī ārpus Latvijas, un vienlaikus viņi ir Latvijas patrioti. Par ko galu galā liecina arī Valtera Sīļa pērnās sezonas triloģija - Latvijai veltītās izrādes "Veļupes krastā", "Visi mani prezidenti" un "Leģionāri". Tagad pienākusi kārta viņa debijai uz Nacionālā teātra lielās skatuves, iestudējot pasaulslaveno amerikāņu lugu "Augusts: Osedžas zeme".

Kāpēc teātris nevis kāds cits mākslas žanrs?

No vienas puses, atbilde ir ārkārtīgi vienkārša – tas ir vienīgais, ko es varu izdarīt kaut cik labi. Pēc izjūtas es pat vairāk esmu dramaturgs, nevis režisors, bet es nevaru uzrakstīt literāru tekstu. Dažbrīd es pat iedomājos, ka būtu labi kaut ko uzrakstīt, piemēram, Nacionālā teātra lugu konkursam, bet – nekas nenāk ārā. Un tad ir tas jaukums, ka es kā režisors varu piesaistīt konkrētu dramaturgu un tad ar viņu strādāt. 

Kā tu tiec galā ar pretrunu, ka mazie neatkarīgie teātri, kuros tu arī iestudē, lielākoties nestrādā ar dramaturģiju un ka teātra meklējumi iet prom no vārda?

Es jau arī neatkarīgajos teātros nodarbojos ar dramaturģiju, pat ja tas liekas "bezsakars", tajā ir ļoti daudz teksta. Es taisīju "Leģionārus" un domāju, ko gan tur runāt, šī nu būs izrāde, kurā nebūs teksta, bet – nekā. Beigās ir nenormāls krāvums teksta, vairāk, nekā var iedomāties. Es no tā nekur nevaru izbēgt – man teksts ir ļoti svarīgs, vienalga, vai tas ir radīts no jauna, vai tā ir dramaturģiska shēma vai arī tā ir ļoti laba luga.

Tu esi ievērojis atšķirību, kā tekstu uztver tie, kas uz teātri iet gadiem un regulāri, un tie, kam teātris nav pašsaprotama lieta?

Uz tiem, kas teātri apmeklē reti, vistiešāk iedarbojas pats stāsts. Atceros "Adatu" NT – es pirmām kārtām pamanīju milzu papjēmašē rokas un prātoju, kas tas par risinājumu, bet mans draugs, pēc profesijas ornitologs, pēc "Adatas" teica – kāda drūma tēma... Es savas profesionālās pieejas dēļ vispār nevarēju pieslēgties, ka tēma ir par narkotikām. Tātad skatītāji izceļ stāstu vai arī to, kas izrādē ir labākais, jo gribas attaisnot tos latus, ko esi samaksājis. Patiesībā cilvēki, kas pērk biļetes uz teātri, ir ļoti pretīmnākoši, viņi tiešām gaida – kas tagad būs. Un to, ko dod, to viņi arī ņem. Man ir līdzīgi, ejot uz kino. Tas maksā naudu, tāpēc es uz kino eju tad, ja mani kaut kas ir aizķēris, ka man uz to ir jāiet. Dažreiz tu vienalga vari vilties, bet tu tomēr zini, uz ko un kāpēc tu ej. Varbūt es tā naivi iedomājos, bet tā ir tā lielākā atšķirība starp tiem, kas iet bieži, un tiem, kas iet reti. Cilvēkam vienkārši gribas būt aizrautam

Kas šodien ir labs stāsts? Un kas ir laba luga? Un vai tas vienmēr ir viens un tas pats?

Laba luga man ir tā, kur es uzzinu kaut ko, ko es tiešām nezinu. Stāsts, kas man iedod citu pasauli. Man nav svarīgi vienmēr redzēt – o, tas ir tā, kā manās mājās, jo savas mājas es jau tāpat redzu. Tas nenozīmē, ka es gribu redzēt kaut ko smukāku, nekā ir manās mājās, bet es gribu redzēt kaut ko savādāku. Ieskatīties citā pasaulē, citās personībās, kāds es neesmu un nevaru būt, tādās situācijās, kādas - varbūt pat, paldies Dievam - man nav nācies piedzīvot. Laba luga ir visi tie estētiskie nosacījumi, kas seko pēc tam. Bet primārais ir - lai nebūtu sajūta, ka tas kaut kur jau ir dzirdēts, ka es zinu, kas ar viņiem notiks. Kad es mācījos pirmajā kursā, es biju uz "Stāstu par Kasparu Hauzeru" Jaunajā Rīgas teātrī, un joprojām atceros to sajūtu, cik daudz es esmu uzzinājis – gan to, kas bija Klods Debisī, gan pašu Hauzera stāstu, gan pārsteigumu, ka to visu var uztaisīt veidā, kas man likās pilnīgi neiespējams.

Savukārt tikko bija Von Krāla teātra viesizrāde "Idioti", un es satiku cilvēkus, kuri, kā man likās, ir manā vecumā, bet izrādās sešus gadus jaunāki, un viņi saka – šitas gan ir perfekti, nekas tāds Latvijā nav bijis, bet es zinu, ka es pats kaut ko tādu esmu taisījis, tikai neveiksmīgāk, "Oāzē", bet viņi to nav redzējuši. Interesanti, ka tikai līdz 21 gada vecumam tu uztver mākslu kā brīnumu, kaut kur bija teikts – ka arī visas svarīgās filmas tu noskaties līdz tam brīdi, un pēc tam tu vairs nespēj būt tā pārsteigts, jo iestājas salīdzināšanas sajūta. To es īpaši spēcīgi sajūtu, strādājot Nacionālajā teātrī – visas manas izrādes kaut kādā ziņā ir – par vecumu. Jau no bakalaura darba – Ravenhila "Dažām atklātām fotogrāfijām" - viss ir beidzies, mans vilciens ir aizgājis. (Smiekli). Kaut kā neizdodas izsprukt no tās tēmas, bet man arī ļoti patīk ar šo tēmu darboties. Pat "Visi mani prezidenti" bija par vecumu, par to, ka tu domā – tagad gan es esmu nopelnījis... Bet tā nav.

Tad, kad tu savu izrāžu sakarā domā par vecumu, tu pats jūties jauns vai tomēr ne gluži?

Tad, kad tu kļūsti vecāks, tu neesi gatavs par to runāt atklāti un sāc par to ironizēt, jo tu negribi to vairs pielaist klāt. Pašlaik es vēl varu pateikt – te tev jārunā nopietni, tu nedrīksti slēpties. Arī "Osedžas zemē" ir vieta, kur es negribu, lai aktrise par to ironizē. Jo tas viņai sāp. Viņa gribētu - o, problēmas nav. Man ir tā laime, ka mūsu ģimenē mēs ar vecvecākiem dzīvojam vienā mājā, un man atšķirībā no citiem vecums nav tāda nepazīstama lieta. Es reiz "pieķēru" savu vecmāmiņu aplūkojam sevi spogulī – kur tas skaistums ir pazudis? Tas bija laikā, kad es taisīju "Pierādījumu", un tā sajūta uz mani atstāja diezgan lielu iespaidu.

"Osedžas zemē" tev jārunā par visu vecumu un abu dzimumu pieredzi. Cik daudz tev ir nepieciešama empīriskā pieredze un cik pietiek ar vērojumiem?

Nezinu. Abi savienojas. Strādājot pie "Osedžas" – tā nav ne empīriska pieredze, ne vērojumi, bet lietas, kas tevi patiešām skar – uz savējiem tu nevari paskatīties no malas, un, protams, ka man vecmāmiņai gribas teikt – tu esi visforšākā, viss ir kārtībā, nē, nē, nē. Tā sajūta būs arī šeit – jo no cita skatupunkta neko tā īsti saprast nevar, bet vienlaikus tu nevari uzlikt uz skatuves kaut ko absolūti nepazīstamu. Pat ja tev ir tie 26 gadi... Viens interneta blogeris - viņam ir tikpat, cik man – raksta, viņš nevar apgalvot, ka viņš par pasauli zinātu, ko daudz vairāk, kā tie, kas tagad ir par desmit gadiem jaunāki, bet vienkārši vēlāk tev ir atbildība, un tā liek domāt, ka es esmu gudrāks. Sešdesmitgadīgam cilvēkam ir ļoti grūti saprast tīņus. No sākuma man likās – kurš vēl stāstīs par tiem jauniešiem, ja ne es, man vēl ir pēdējā iespēja to izdarīt, jo tā ir svarīga pieredze, kas izgaist - mainās dzīve, un tu vairs nevari uztvert pusaudžu pasauli saasināti, viņu problēmas tev liekas niecīgas.

Bet tagad tu dari to pašu – tu no 26 gadu veca cilvēka pozīcijām runā par vecumu.

Man tas nebūt nav nesāpīgi, bet varbūt vēlāk, kad man tas pa īstam būs aktuāli, es par to negribēšu runāt. Teātris ir joma, kur tu spilgti redzi, cik maz cilvēku iztur līdz vecumam. Diplomdarbam man bija vajadzīgs aktieris, kuram tuvojas 40, un tieši šai sakarā man pieleca, ka Ravenhila luga ir par vecumu. Uldis Anže, vienīgais Nacionālā teātra četrdesmitgadnieks, tobrīd bija aizņemts mūziklā, viņu es nevarēju aicināt, un tad es skatījos, ko es varētu dabūt ārpus teātra, un redzēju, ka brīvi ir vai nu cilvēki, kas kaut kā kuļas ar haltūriņām un nav īpaši labi aktieri, tad ir cilvēki, kas ir atstājuši šo profesiju, un tad ir cilvēki, kas ir nodzērušies. Viss. Un tad ir viens Anže, viens Skrastiņš, viens Daudziņš – šajā vecuma grupā – pa vienam vai diviem katrā teātrī. Tas kurss, kurā ir Ančevskis, Melbārdis, Egliens, Maņjakovs un kam paliek 30, vēl ir, bet to, kam ir 40, vienkārši vairs nav... Kas tas ir? Un tad tu sāc domāt, kas ar mani notiks, kad tuvosies 40... Tātad – jātver mirklis un jāstrādā, jo pēc pilnīgi prognozējama gadu skaita ar tevi notiks tas pats. Amerikā jau šobrīd pēc muguras smadzeņu analīzes var uzzināt, vai tevi gaida Alcheimera slimība. Bet ja tev pasaka, ka būs, tad tas patiešām būs, un neko nevarēs darīt, lai nebūtu. Tātad faktiski jautājums ir par to, ko man darīt un kā man dzīvot tagad, kamēr tas vēl nav sācies? Jo tad, kad tas sāksies, tas man kļūs nesvarīgi. Daļēji šīs pārdomas attiecas arī uz režisora profesiju – cik tad ir to, kas cienījamos gados vēl strādā? Māra Ķimele, Kroders, Freibergs un vēl daži, bet pārējie...

Vai tu gribētu zināt, kas ar tevi būs?

Nē, bet tas, ko es varu darīt, ir uzmanīties. Jo varbūt pēc gadiem šādā sarunā es jau runātu ilgi, un visi šausminātos, nu, ko viņš var muldēt...

Tev pērn bija tas gods kļūt par gada labākā latviešu literatūras iestudējuma režisoru, jo "Visi mani prezidenti" ieguva Spēlmaņu nakts godalgu. Tu biji nominēts arī par "Veļupes krastā", un pirmizrādi piedzīvoja "Leģionāri". Sava veida triloģija par Latvijas vēsturi. Cik daudz nejaušības ir faktā, ka šīs izrādes tapa cita pēc citas?

Zināmā mērā tas nebija nejauši, jo, taisot "Veļupi", es labi sapratu, ko es izdaru un ko es vēl neizdaru kā režisors, un tieši tai laikā es rakstīju projektu "Leģionāriem". Tā kā šīm abām izrādēm ir ciešs sakars. Arī "Prezidenti" bija tēma, kas visu laiku urdījās un apstākļu sakritības dēļ sanāca pa vidu abiem. Bet, ja nebūtu "Prezidentu" tieši tādā formā, nebūtu "Leģionāru", jo "Prezidenti" man iedeva režijas ieročus, ar kādiem darboties "Leģionāros". Ak šitā var smieties? Jā, var, jo tad tu dabū dzīvību. Tāpēc var teikt, ka "Veļupe" iedeva "Leģionāriem" saturu, "Prezidenti"- formu. Protams, "Prezidenti" bija domāta kā noslēdzošā daļa, bet dzīve iekārtoja pozitīvas korekcijas, un "Prezidenti" pavasarī rezonēja ar to, kas notika sabiedrībā. Varbūt tā būtu sasaukusies arī šodien, bet ej nu zini, cilvēki tik ātri visu aizmirst. Un šī ir izrāde, kas to atgādina, tāpēc man nav vajadzības izrādi aktualizēt vai atjaunināt faktus. Mēs tā esam pieraduši aizmirst, kas notika pirms diviem mēnešiem, ka rudenī jau likās – o, es par šito vairs nedomāju, bet tas taču ir svarīgi.

Tavs kolēģis Elmārs Seņkovs tev Neatkarīgās intervijā netieši uzdeva jautājumu – kāpēc atkal runāt par vēsturi?

Man tiešām liekas daudz svarīgāk strīdēties un čakarēties par vēstures tēmām, nekā slepkavot. Protams, ir maz cerību, ka mēs nonāksim pie kopsaucēja, bet, ja tu pārstāj strīdēties, tad drīz vari iedomāties – ai, šitie ir baigie maitas un varbūt viņus vajag vienkārši piebeigt, bet ja tu strīdies – kā tu, maita, tā izdarīji, tad tu mazdrusciņ padomā, kāpēc otrs tā darīja un kāpēc tu pats tā darīji. Es esmu gatavs mūžīgi strīdēties. Man liekas, Latvija kā valsts tieši uz to varētu noturēties, ka mēs visu laiku strīdamies par nacionāliem jautājumiem, bet neaizejam līdz naidam. Labāk lai ir tā, ka visu laiku kāds kādu kacina... Es ticu tiem, kas saka, ka Lindermana ideja par parakstu vākšanas akciju bija sarunāta, lai Dzintars varētu taisīt savu akciju.

Tā tas pilnīgi varētu būt, pat ja nav, jo viņi ir normāli partneri... kas provocē tādu nedomājošu sarunu bez dialoga – viņi viens otru nosauc par fašistiem, un ir miers. Viņiem šķiet loģiski pateikt – mēs tikai cīnāmies par savām tiesībām, bet jūs gribat ierobežot mūsu tiesības... Un pēc šādiem noteikumiem sanāk, ka jūs esat šovinisti, un tad var pateikt – diskusiju beidzam, vispār nerunāsim, ejam prom. Bet vajadzētu būt tā, ka ar šādiem paziņojumiem nepietiek. Būtu jāuzdod jautājumi - kāpēc mums vajag šīs lietas drusku ierobežot?

Saprotiet to, to un vēl to. Jūs sakāt, ka tā nebūs, ka tiešām veikalā varēs atbildēt latviski? Vai tiešām tā būs? Vai jūs varat galvot? Jo tā nebija, ir zināma pieredze, ka tā nebija. Man daļēji tomēr ir tā sajūta – ka tieši "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" bija jābūt tai partijai, kam vajadzēja krieviem iedot minoritātes tiesības, jo tad varētu teikt - re,ko mēs jums iedevām – iespēju, ka jūs varat krieviski vērsties slimnīcā vai aptiekā. Jo jūs jau vienalga tieši tā darāt! De facto krievu valoda ir minoritātes valoda, de iure nav – nu, kas tur liels! Bet krievu valoda kā otrā valsts valoda – tas ir pilnīgs murgs. Godīgi sakot, man visu laiku likās, ka krievu valoda ir minoritātes valoda, jo realitātē tā ir, un pārsteigts secināju, ka nav gan! Un tad gan man likās – kā tas var būt, ka 40% cilvēku, kas te dzīvo un dzīvos, nav šāda statusa viņu valodai.

Tāpēc man liekas svarīgi runāt par vēsturi, jo tas palīdz apzināties situāciju. Ja tev pasaka – tiem zviedriem nav ko uzticēties, jo viņi, maitas, izdeva latviešu leģionārus, tad man gribas saprast, ko nozīmē šis viens teikums, kas man bērnībā iesēdās galvā! Un tad tu izej cauri izrādes procesam un saproti, ka - nu, jā, laikam jau bija maitas, bet tu arī ieraugi apstākļus, kādos tas notika. Bailes, vēlme nosargāt savu pasauli, kuras dēļ tu vari izdarīt arī kaut ko idiotisku, bet vienlaikus tu saproti, cik liels Zviedrijā bija sociālistiski noskaņoto skaits, kuri būtu nenormāli protestējuši... no tā jau zviedru valdība visvairāk baidījās. Tāpēc man liekas ir vērts drusku tos galus savilkt kopā un saprast, kas notiek. Jo – var jau runāt par nākotni, bet teātrī tu vari stāstīt tikai izdomātus vai notikušus stāstus. Šekspīram, piemēram, nebija neviena izdomāta stāsta, viņš vai nu stāstīja notikušus vai citu izdomātus stāstus. Nerunāšana par vēsturi ļauj visu aizmirst. Arī Bērtuļa nakti. Arī 1941. gadu. Tāpēc bija vērts taisīt "Veļupes krastā".

Lai nebūtu tā, ka sēru dienas mums saistās tikai ar apgrūtinājumu atcerēties uzlikt karogu. Man, godīgi sakot, visi tie datumi jūk, bet – 1941. gada 14. jūnijs man vairs nejūk. Es zinu, kas tas ir par datumu, un visi, kas noskatās izrādi, to zina. Tāpēc es vienmēr esmu ļoti priecīgs, ka tur atnāk pa kādam pusaudzim vai bērnam, jo viņi izrādē neraud, toties saprot, kas tur toreiz notika. Par vēsturi ir jārunā, lai saprastu, ko darīt. Lai domātu. Jo, no vienas puses, protams, ir sajūta, ka Rīgas ielas ir pilnas ar cilvēkiem un viss ir kārtībā, no otras puses – tu aizbrauc uz Londonu un redzi, ko nozīmē patiešām pilnas ielas – tātad Londonā cilvēki vairāk grib dzīvot nekā šeit.

Bet viņi varētu šeit dzīvot. Mēs runājam par konsolidāciju, bet nedomājam par aktīvām rīcībām, konsolidācija patiesībā nav nekāds krīzes risinājums, kā Dombrovskis te saka. Bet tas, ka varēja dabūt to bufernaftu par 60 miljoniem, tas jau būtu krīzes risinājums, bet mēs kaut kā nopūšamies un nolaižam rokas, jo ir slinkums. Un tad tu domā – es taču maksāju nodokļus ne jau par to, lai tu tiec galā ar manu naudu, bet tagad viņi samanedžē ātri tās naudiņas, ko mēs esam samaksājuši savai valstij. Igauņiem ir paveicies, ka viņiem nebija naftas vada. Mēs 90. gados kļuvām par trešo pasaules valsti, kam ir naftas vads, kas pumpē naudu, un mēs varējām nedomāt par citām lietām, bet igauņiem bija jāiespringst un jādomā, kā tālāk dzīvot.

Pēc rondo principa - kāpēc Nacionālais teātris, nevis kāds cits?

Te ir forši. Lielā mērā tieši tā ir atbilde. Šāda sajūta man ir jau kopš studiju gadiem, kamēr citi uzskatīja Nacionālo teātri par tādu lohu centru, kur strādā tikai tāpēc, lai varētu taisīt haltūras ārpus teātra. Un vienīgais teātris ir JRT! JRT! JRT! Tad man likās – sasodīts, es gribu strādāt Nacionālajā teātrī, jo te ir ko darīt, te ir brīvs lauks darbam. Bet tad, kad es te ienācu – es sapratu, ka cilvēki grib strādāt. Visi. Neviens nepukst, pretēji tam, kā man tika stāstīts četrus gadus. Visiem ir jēdzīgas domas, un visi spēlē sakarīgi. Kad kursa vadītāja Māra Ķimele prasīja – kurā teātrī tu gribētu strādāt, es jau 1. kursā atbildēju – Nacionālajā. Un te nu es esmu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!