Eksperiments, mans tēls un es. Intervija ar Ģirtu Liuziniku  (2)

'Izrāde: Gals' vēsta par to, kā top izrāde. Kādi ir galvenie priekšnosacījumi, lai izrāde taptu?

Režisors un aktieri! Tas, protams, ir pavisam primitīvi. (Smaida.) Domāju, ka jābūt kopīgam mērķim, uz ko tēli, režisors un aktieri iet. Kā viņi nonāk galapunktā - tas jau ir cits jautājums. Galvenais, lai ir mērķis, uz ko viens otru "pavelk" - režisors atnāk ar savu ideju, izstāsta un aktieris ir ieinteresēts un tad abi iet kopā to ceļu.

Cik daudz šajā procesā ir aktiera ziņā? Cik daudz aktieris drīkst izrādīt iniciatīvu?

Aktieris drīkst izrādīt iniciatīvu, tomēr pirmajam grūdienam ir jānāk no režisora, ja reiz tā ir viņa iecere. Arī paši aktieri reizēm izrāda iniciatīvu un veido kādu projektu. Darbs var veiksmīgi izdoties, ja tevi "pavelk" līdzi. Vienmēr, protams, tā nenotiek, tad ir vienkārši jādara, jo aktierim dod materiālu, kuru jāapstrādā un aktieri strādā. Gadījumā, ja nav nākusi pirmā iniciatīva, ja aktieris nesajūt tik daudz, cik gribētu, viņš pats meklē ceļus un veidus, kā nokļūt līdz galam. Ar to arī atšķiras režisori viens no otra un arī aktieri var uzreiz nesajust saiti ar režisoru, bet pamazām tā tomēr ir jāatrod. Reizēm var gadīties arī pavisam praktiska, koleģiāla attieksme - izdarām šo darbu, kas nemaz nenozīmē, ka gala produkts ar kaut ko būtu sliktāks.

Pastāsti, lūdzu, plašāk par 'Izrāde: Gals' ideju. Kā īsti izpaužas projekta eksperimentālā daba?

Es izrādē neesmu Ģirts, bet spēlēju Reini, kurš ir atnācis uz teātri, izturējis konkursu. Kopā mēs rādīsim, kā visu izrādē iesaistīto aktieru starpā notiek mijiedarbība, kā viņi tiek galā ar dažādiem uzdevumiem. Mēs katrs meklējam tēlus ar visādiem paņēmieniem, izdomājot tēlus un citos veidos. Katru dienu nācām citā tēlā, kamēr beigās izkristalizējās, kāds nu kurš būs, kas mums ir vairāk vai mazāk izdevīgi.

Veidojām izrādi tā, lai tēli tiešām būtu dažādi, lai tie nebūtu, kā mēs paši runājām, klīniski. Tādus klīniskus, ļoti kontrastainus cilvēkus saliekot kopā, viss var kļūt pārāk raibs, bet bija nepieciešams teātris, kur konkrētais režisors neņemtu kuru katru.

Iepriekš mēs ne reizi neko tamlīdzīgu nebijām darījuši. Tas patiešām bija interesanti, jautri, smieklīgi un arī bēdīgi. (Iesmejas.) Pēc mēģinājuma smadzenes bija gluži vai izmežģītas, jo tēls, kas neesi tu, spēlē kādu citu un vēl citu tēlu, runājas ar citiem tēliem. Tas vien smadzenēm dod iekšās, nerunājot par to, kas mums dienas garumā jādara...

Kā tas ir - visu dienu būt tēlā?

Tas ir ļoti sarežģīti noturēt  savu iekšējo uzmanību un pats galvenais - mēģināt tam arī noticēt.

Izrādes mēģinājumos aktieri tiek arī filmēti. Kā tas tiks pasniegts skatītājam un vai strādāšana mēģinājumos kameras priekšā rada diskomfortu?

Izrādē drusku tiks parādīti filmētie materiāli, tā realitāte, kas bija laikā, kad tapa darbs, kādas bija tēlu savstarpējās attiecības. Bet tur nekas nav iestudēts, no režisora puses pat netika izdomāts, ka vajadzīga tāda un tāda aina, kur viens aktieris sarunājas ar otru, lai mēs pēc tam atspēlētu izrādē to un to. Nekas tāds netika darīts - mēs tikai runājām, darījām savu darbu, mums uzdeva jautājumus... Mēs mēģinājām to visu pasniegt, cik vien iespējams, reāli.

Kameras priekšā bija interesanti mēģināt. Režisors mūs brīdināja, ka mēģinājumus filmēs. Tas būtu līdzīgi kā tev pateiktu - tevi tagad divas nedēļas filmēs darbā!

Manā gadījumā tas būtu dīvaini.

(Smejas.) Protams! No sākuma mēs kameru manījām, bet ar laiku tā kļuva par mūsu līdzdalībnieku - vairs viņu nejutām kā svešķermeni. Tā kļuva par lietu, kas vienkārši ir. Kamera dod papildus gultni - ko tēls domā par to, ka viņu filmē.

'Izrāde: Gals' vēsta par cilvēka iekšējās pasaules galu. Kas, tavuprāt, ir cilvēka iekšējās pasaules gals?

Mēs daudz runājām, filozofējām par pasaules galiem, par to, kas cilvēkam ir lieli un kas mazi pasaules gali. Mans tēls un es, mēs nonācām pie secinājuma, ka īstais, manā skatījumā neviltotais pasaules gals ir... nāve. Pārējie šķietamie pasaules gali ir tikai daļa no dzīves - sastāvdaļa, noteikumi, pēc kādiem mēs esam vienojušies dzīvot.

Izrādē tiek minēti daudzi pasaules galu piemēri. Kādreiz beidzas veļas pulveris vai ledusskapī vairs nav piena. Johaidī, kā?! Tieši šajā mirklī man vajadzēja pienu! Vai beidzies benzīns, vai atlaiž no darba, samazina algu, trolejbusā klepo virsū... Izrādē mēs rādām, ka var būt arī tādi pasaules gali.

Jau kādu laiku esi redzams arī televīzijas seriālā 'UgunsGrēks'. Kā ir teātra aktierim ieplūst populārā seriālā?

Nebija lielas zobu sāpes tajā ielekt. Es uz to gāju ar interesi. Tā sagadījās - mani aicināja uz provēm un piedāvāja lomu. Arī loma seriālā ir loma, tā ir aktiera profesijas sastāvdaļa. Seriālā ir citādāka vide, arī aktieri ir no dažādiem teātriem un ir ļoti interesanti padalīties iespaidos un pieredzē.

Sākumā ienākšana seriālā likās kā lēciens bangojošā jūrā brīdī, kad sen neesi peldējis. Bet pēc tam sapratu, ka tie viļņi un sitieni nav nekādi nepatīkamie. Ar kolēģu palīdzību es sajutu spēles garšu un - aiziet! Nekādas barjeras neviens nelika.

Kādas ir tavas domas par teātra aktieru iesaistīšanos seriālā? Šajā sakarā nāk prātā Šurika lomas atveidotājs Aleksandrs Demjaņenko no 'Šurika piedzīvojumiem', kuram pēc spilgtā tēla atveidošanas režisori vairs nepiedāvāja nopietnas lomas.

Tā, protams, ir slidena lieta. Arī attiecībā uz to, ko mans tēls dara seriālā "UgunsGrēks" - cik viņš ir pozitīvs vai negatīvs. Ir interesanti dzirdēt, ka mani kā Ģirtu nepazīst tik ļoti kā pazīst Denisu. Tas ir gandrīz vai mans pseidonīms noteiktai tautas daļai. Interesanti ir arī tas, ka daudzi cilvēki nāk skatīties kā Deniss spēlē teātri. Saproti? (Smaida.) Patiesībā es nejūtos kā zaudētājs, jo - jā, viņi nenāk skatīties kā Ģirts spēlē teātri, bet viņi nāk tādēļ, ka Deniss strādā arī teātrī.

Tas ir labi?

Ja, pateicoties seriālam, kaut desmit skatītāji, kuri citādi nebūtu nākuši, atnāk uz teātri, tas jau ir labi, jo teātris ir labi.

Vai seriāla pieredze palīdz lomu veidošanā teātrī vai gluži pretēji - augsto mākslu ar seriāliem jaukt nevajag?

Seriāls ir pavisam cits darbošanās žanrs, kur jāstrādā citādi. Darbs seriālā droši vien palīdz justies drošāk, tomēr nevaru teikt, ka seriāls man palīdz labāk spēlēt lomas teātrī. No lomas uz lomu teātrī, aktieris kļūst drošāks, spēj apskatīt vairāk šķautņu, jūtas stabilāk. Seriāla vietā šajā situācijā tikpat labi var būt, piemēram, peldēšana, kas arī var palīdzēt, veidojot kādu lomu.

Vai ir kāda loma, kuru tu uztver kā paliekošu vērtību? Kāda ir tava attieksme pret lomām?

Uz šo jautājumu es baidos atbildēt, jo es negribu nevienu lomu apbēdināt. Loma ir daļa no manis, kuru es atstāju skatītājiem un procesam, līdz ar to es nevaru salikt lomas pēc nozīmīguma, kuras man ir vairāk vai mazāk mīļas. Katra loma ir kaut kāda daļa no aktiera, bet tajā pašā laikā tas ir arī darbs, kurā radi. Tas ir līdzīgi kā, piemēram, ja darbs ir gleznot - kura glezna tad ir tā mīļākā? Tā, kura liela un zelta rāmī vai tā maziņā? Katrā ir ielikts kaut kas savs.

Aktieri nereti stāsta, ka lomās 'izliek sevi visu'. Iedomājies, ka sastāvi no 10 Ģirta Liuzinika daļiņām - vai tiešām tās visas vienmēr aktīvi darbojas aktiermākslā?

Tā sajūta tiešām ir tāda, ka izrādē atdod kādu daļu no sevis, bet pēc tam saņem kaut kādu daļu atpakaļ. Pagaidām neesmu no tiem aktieriem, kuri mirtu uz skatuves. Kāpēc jāmirst? Ir tik forši spēlēt teātri! (Sajūsmināti smaida un iekārtojas ērtāk krēslā.) Ir jāsaprot, ka tāda ir aktiera profesija un, ka tas ir darbs. Jāprot sabalansēt realitātes un tajā katram aktierim ir savi paņēmieni.

Dažkārt nepietiek laika iegūto pabaudīt. Tomēr gan jau pienāks laiks arī tam. Es ar to nedomāju kādus lielākus atpūtas brīžus, bet gan situāciju, kad pēc pirmizrādes nav atkal jāskrien uz mēģinājumiem - posmu, kad ir laiks paspēlēt.

Ir bijuši vairāki gadījumi pasaulē, kad kāds atteicies, piemēram, no Jēzus Kristus lomas, uzskatot to par nepieņemamu. Vai tev šajā ziņā ir kāds tabu?

Tas varētu drīzāk attiekties uz cilvēkiem, kuriem ir kādas īpašas attiecības ar reliģiju. Man nav šāda tabu, bet es negribētu nosodīt aktierus, kuri atsakās no kādas lomas. Ja cilvēks jūt, ka viņš nekādi to nevar izdarīt, tad kāpēc tas ir jādara? Tādēļ, ka esi aktieris un tev ir jāvar viss? Tā nav! Tas būtu kaut kādā mērā negodīgi...

Kādā intervijā latviešu teātra režijas vecmeistars Oļģerts Kroders teica 'Nebūtu to redzējis pirms 60 gadiem, arī domātu, baigi jauns gājiens!' Vai klasiski un vēl nesen par klišejiskiem uzskatīti paņēmieni teātrī šobrīd kļuvuši moderni?

Man grūti spriest par pavisam senām tradīcijām, jo cik nu es vispār esmu sens. (Smaida.) Cik no tā, kas grāmatās par teātri rakstīts ir patiesība, to nezinu. Nepārtraukti tiek meklēti it kā jauni veidi, kas reizēm ir aizmirsti vecie. Tad riņķis noslēdzas un atkal viss jāsāk no jauna. Ko tur daudz var izgudrot?

Protams, tehnoloģijas dara savu, arī citas mūsdienu iekārtas un lietas, bet tāpat ik pa laikam atkal atgriežas pie krēsla un gultas skata. Arī parūkas, ūsas, lielie grimi. Tas taču ir tik foršs paņēmiens, tik teatrāls! Arī skatītājam uzreiz ir interesantāk - cik es no bērnības atceros, man bija tā sajūta, ka tas ir līmēts un zīmēts, bet es pieņēmu teātra noteikumus, jo tā arī rodās tā spēle, skatītāju ilūzija! (Pauze. Sajūsmināts smaids.) Skatītājs pats var veidot sev galvā arī tēlus, kuri var nemaz nebūt uz skatuves. Iespējams, ja visur būtu parūkas, ūsas, sagrimētas sejas, varbūt apriori cilvēki saprastu, ka tas ir tāds spēles paņēmiens un par to arī runātu citādāk.

Tavā ģimenē aug arī četrus mēnešus vecs mazulis. Vai arī viņš jau kaut kādā veidā piedalās tēva teātra dzīvē?

Man Evertu negribas pārāk nogurdināt ar daudz cilvēkiem vai piebāztām vietām. Lai vēl ir brīnums par skaisto pasauli, kas patiesībā varbūt nemaz tik skaita nav. Mēs [ar sievu Metu] klausām, ko viņš mums saka. Pamazām kopā ejam pa dzīvi, nevis viņam kaut ko liekam.

Vai novēli mazajam Evertam aktiera profesiju un dzīvi?

Ir smagi būt aktierim, bet, runājot par bērnu, ir ļoti savādas sajūtas - skatos uz viņu un redzu, cik viņš ir patiess un īsts un saprotu, cik pārējais ir neīsts, izdomāts. Visi tie noteikumi, "pareizi", "nepareizi", "jādara tā un šitā"... Tas tomēr ir pašu cilvēku galvas darbs, lai varētu kaut kā kopā dzīvot. Ir sajūta, ka pieaugušie dzīvo kaut kādā ilūzijā, bet viens ir tik īsts mājās! Un es tagad būšu tas soģis, kas mācīs viņam, kā ir pareizi, kā nav pareizi... (Kādu brīdi sēž un izskatās bēdīgs, tad pēkšņi atsāk sarunu.) Bet laikam jau nav izvēles, ja reiz esam izvēlējušies viņam vietu šeit, sabiedrībā, tad tā arī jādara.

Mēs centīsimies ieklausīties bērnā. Tas, manuprāt, ir vissvarīgākais jebkurās attiecībās - lai otrs saprot, ko kurš jūt. (..) Tas pats attiecas arī uz situāciju valstī. Reizēm man šķiet, ka cilvēki šeit, Rīgā, dzīvo kaut kā ilūzijā. Cilvēki tic vienkāršam teikumam, bet paši nedomā par to, kas ir rakstīts. Paši neredz. Ir jāskatās, kas notiek apkārt, bet cilvēki absolūti neanalizē procesus. Ja uz baltas kafijas tasītes rakstīts, ka tā ir melna, cilvēki tam tic. Tu taču redzi, ka tā ir balta! Nē, es nezinu.. tā ir melna.

Ja jautāšu, vai zini risinājumu, mēs šeit noteikti pavadīsim ļoti daudz laika...

Jā... Ir jāsāk ar sevi. Jebkurā jautājumā. Piemēram, ja šķiet, ka kāds kaut ko nedod, piemēram, kaut kāda mistiska valsts kaut ko nedod. Bet kas tad ir valsts? Cilvēki paši ir valsts. Es jau arī nezinu, ko nozīmē tad, ja viss ar cilvēku ir kārtībā. Ir lietas, kas ir pieņemtas, bet varbūt tā nemaz nav pareizi.

Kāda šobrīd ir teātra misija - teātris ir izklaide, sava intelekta apstiprinājums?

Katram skatītājam tas ir jāsaprot. Teātrim noteikti jābūt dažādam. Taču teātris nav populāri izklaidējoša māksla. Kā teicis [Krievijas režisors Kirils] Serebreņņikovs, teātris ir darbs arī skatītājam. Skatītājam ir jāpapūlas kaut ko saprast. Galvenais, lai cilvēks neaiziet pēc izrādes vienaldzīgs. Varbūt izrāde nepatika vai lieliski patika, bet slikti ir tad, ja saka: "Ir normāli, ir ok"  - tad izrāde nav izdevusies.

Labāka situācija ir arī tad, ja cilvēks izrādes vidū pieceļas un iziet ārā. Tas nenozīmē, ka cilvēks vairs nekad nenāks uz teātri, bet viņš guva kaut kādu domu, emociju un viņš noteikti nāks atkal uz kādu citu izrādi, skatīties un domās - šī ir laba. Tas nav jāuztvers sāpīgi, ja skatītājs iziet ārā no zāles.

Skatītājam, protams, arī jāpadomā, uz kādu izrādi nāk, tam jāsagatavojas. Ne velti saka, ka uz izrādi ir drusku jāpošas. Tā sajūta, kad mājās uzvelc izejamās drēbes, cilvēku uzreiz piesaista teātrim tajā mirklī, cilvēks pieslēdzas, ir pavisam cits skatītājs. Mēs taču arī uz baseinu pārģērbjamies un tas ir vesels process. Tāpat vajadzētu uz teātri.  Protams, jāpadomā arī, uz kādu izrādi iet.

Kā skatītājam jāsapošas izrādei 'Izrāde: Gals'?

Skatītājam jāpadomā par to, kas ir gals. Reizēm pēc mēģinājuma atnāk milzu emocijas, reizēm milzīgs tukšums, kad vajag pasēdēt un saprast, kas ir noticis, dažkārt - emociju lādiņš, dažkārt bezcerība. Iesaku noskatīties līdz galam un sajust. Domāt līdzi. Ja skatītājs nelaiž sev klāt, tad ir ļoti grūti izsisties cauri tādai "sienai", tomēr tāds darbs.